Galatas tilts

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Mūsdienu Galatas tilts Stambulā.

Galatas tilts (turku: Galata Köprüsü) ir tilts pār Zelta raga līci Stambulā, Turcijā. Sākot ar 19. gs. beigām, tilts minēts turku literatūrā, teātra mākslā, dzejā un novelēs.

Vēsture[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirmais tilts pār Zelta raga līci, ko uzbūvējis Justiniāns I, redzams pie Teodosija sauszemes mūru rietumu gala senajā Konstantinopolē.

Senākais rakstos minētais tilts pār Zelta ragu Stambulā minēts 6. gs., Justiniāna I valdīšanas laikā un tas atradies pilsētas sauszemes mūru rietumu galā. Konstantinopoles ieņemšanas laikā osmaņi, saliekot savus kuģus vienus pie otra, izveidoja pārvietojamu tiltu, kuru lietoja karaspēks.

Leonardo da Vinči projekts tiltam pār Zelta ragu (1502).

1502.—1503. gadā tika apspriesti jauna tilta būvniecības plāni. Sultāns Bajezids II piekrita tilta būvniecībai un projektu izstrādāja Leonardo da Vinči, pamatā lietojot trīs labi pazīstamus ģeometrijas principus: nostiepts loks, parabola un akmens arka. Projekts paredzēja 240 m garu un 24 m platu tiltu bez papildus atbalstiem vidū un, ja tas būtu uzcelts, tad tas būtu bijis garākais tā laika tilts pasaulē. Šāds pārdrošs plānojums nepārliecināja sultānu un tika noraidīts. Cita projekta izstrādei tika uzaicināts itāliešu mākslinieks Mikelandželo, bet viņš uzaicinājumu noraidīja, kā rezultātā plāni celt tiltu pār Zelta ragu tika iesaldēti līdz pat 19. gs.

Labdarības tilts[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

19. gs. sākumā sultāns Mahmuds II (1808-1839) uzbūvēja tiltu aptuveni vietā starp Azapkapi un Unkapani. Tiltu atklāja 1836. gada 3. septembrī. Projektu īstenoja osmaņu admirālis Fevzi Ahmeds pašā, lietojot flotes arsenāla personālu un līdzekļus. Tilts, saskaņā ar Lufti vēsturi, ticis būvēts uz savstarpēji savienotiem pontoniem un bijis aptuveni 500 līdz 540 m garš.

Jaunais tilts[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

1845. gadā par godu sultānei mātei Bezmialemei, sultāns Abdulmedžids I uzcēla pirmo tiltu Zelta raga līča sākumā un tas kalpoja 18 gadus. Tilts tika nosaukts par Jauno tiltu (osmaņu turku: Cisr-i Cedid), bet Labdarības tiltu sāka saukt par Veco tiltu.

Tilta Karakējas pusē krastā tika uzstādīta plāksne ar iegravētu dzejnieka Sinasi kupleju par to, ka tiltu cēlis Abdulmedžids hans. Pirmais tiltu pārbrauca sultāns Abdulmedžids, bet pirmais, kas izbrauca ar kuģi zem tā, bija francūžu kapteinis Magnans ar kuģi Cygne.

Maksa[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirmajās trijās dienās tiltu varēja pārbraukt bez maksas, bet vēlāk tika ieviesta maksa (turku: mürüriye), kas tika iekasēta par labu Jūras ministrijai. Maksa tika ieviesta 1845. gada 25. novembrī un tika noteiktas šādas maksas kategorijas:

  • bezmaksas — karaspēka, tiesībsargājošo institūciju, ugunsdzēsības dienesta un valsts iestāžu darbiniekiem;
  • 5 paras: gājējiem,
  • 10 paras: gājējiem ar nastām,
  • 20 paras: dzīvniekiem ar nastām,
  • 100 paras: zirgu pajūgiem,
  • 3 paras: aitām, kazām un citiem dzīvniekiem.

Maksu līdz tās atcelšanai 1930. gada 30. maijā iekasēja baltos formas tērpos tērpti sargi.

Otrais tilts[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

1863. gadā šo tiltu aizstāja ar otru koka tiltu, ko pēc sultāna Abdulaziza pavēles uzcēla Ethems Pertevs pašā, lai sagatavotu pilsētu Napoleona III vizītei.

Trešais tilts[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

1800. gadu beigas, Galatas tilts.

Trešā tilta celtniecībai tika noslēgts līgums ar Francijas uzņēmumu „Forges et Chantiers de la Mediteranée”, bet sakarā ar Francijas—Prūsijas karu, 1872. gadā tilta celtniecība tika uzticēta Lielbritānijas uzņēmumam „G. Wells”. Tilta celtniecība tika pabeigta 1875. gadā un tas bija 480 m garš un 14 m plats. Tiltu balstīja 24 pontoni un tā celtniecība izmaksāja 105.000 zelta liras. Tiltu lietoja līdz 1912. gadam, kad to pārcēla dziļāk līcī, lai aizvietotu nolietoto Veco tiltu.

Ceturtais tilts[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ceturto tiltu šajā vietā uzcēla 1912. gadā Vācijas uzņēmums „MAN AG” un tā celtniecība izmaksāja 350.000 zelta liras. Šis pontontilts bija 466 m garš un 25 m plats. Mūsdienās daudzi cilvēki šo tiltu atceras dēļ 1992. gada postošā ugunsgrēka, pēc kura tas bija nelietojams un tika aizvilkts dziļāk līcī, lai atbrīvotu vietu jaunam tiltam.

Mūsdienas[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tuvplāns savienojumam starp paceļamās un nekustīgās daļas tramvaju vadiem; fonā Sīlejmana mošeja.

Piekto tiltu uzcēla Turcijas uzņēmums „STFA”, dažus metrus tālāk par iepriekšējo tiltu, starp Kadikēju un Eminēnī. Tilta celtniecību pabeidza 1994. gadā un celtniecības būvuzraugs bija uzņēmums „Göncer Ayalp Engineering Company”. Šis ir pēdējais tilts, kas kalpo arī mūsdienās un tas ir paceļamais tilts. Tilta garums ir 490 m un platums ir 42 m; attālums starp balstiem — 80 m. Pār tiltu katrā virzienā ir trīs braukšanas joslas, viena gājēju josla un pa vidu ierīkotas tramvaja sliedes abos virzienos. Šis un Norvičā esošais Trousa tilts, kā arī daudzi tilti Sanktpēterburgā ir vienīgie paceļamie tilti, pār kuriem iet tramvaja sliedes.

Tiltam ir divi klāji (stāvi) un pirmajā stāvā esošās kafejnīcas un veikali tika nodoti ekspluatācijā 2003. gadā.