Galindi

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Baltu tautu, tostarp arī galindu (rietumgalindu), aptuveni apdzīvotā teritorija ap 13. gadsimta sākumu.

Termins galindi apzīmē divas jau izmirušas baltu tautas. Visbiežāk par šo terminu lieto saistībā ar Rietumu galindiem, kuri dzīvoja Prūsijas dienvidaustrumos, bet dažkārt par galindiem uzskata arī tagadējās Maskavas teritorijā kādreiz dzīvojušu cilti, ko dēvē par Austrumu galindiem.[1]

Nosaukums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lingvisti ir vienisprātis, ka nosaukums galindi ir cēlies no baltu vārda galas (latviski "gals", lietuviski "galas", latgaliski "gols") ar nozīmi "zeme", "novads", līdzīgi kā Zemgalezemgaļu zeme vai Lotigolalatgaļu, letu zeme. Pastāv pieņēmums, ka ar to tika norādīts uz galindiem kā vistālāk uz austrumiem dzīvojošu baltu tautu.

Saskaņā ar rakstnieka Laimoņa Pura grāmatā "Tālajos pilskalnos" izteikto pieņēmumu, vārds galindi radies no senas paražas nogalināt jaundzimušās meitenes. Senprūšu valodā golis — nāve, galintvei — galināt. Par šādu, dēļ ekonomiskiem iemesliem, iespējams, pastāvējušu ieražu Prūsijas zemes hronikā raksta Pēteris no Duisburgas.[2]

Rietumu galindi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Rietumu galindi dzīvojuši uz dienvidiem no senprūšiem un uz rietumiem no lietuviešiem gar Vislas vidusteci un tās labā krasta pieteku Narevu. Rietumu galindu robežas rietumos un ziemeļos bijušas Neidenburga, Allenburga, Vartenburga un Rostenburga, austrumos tās sniegušās līdz Spirdinta ezeram un dienvidos iespiedušās labu gabalu tagadējā Mazurijā. Rietumu galindi vēsturē minēti agrāk par visām baltu ciltīm. Viņus piemin jau grieķu vēsturnieks Ptolemajs ap mūsu ēras 150. gadu. Rietumu galindi gāja bojā cīņās pret vāciešiem un poļiem. Viņu vietā no 11. gadsimta dzīvo poļi.

Austrumu galindi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Galindiem veltīts muzejs-parks bijušā galindu novadā Mazurijā.

Austrumu galindi jeb goļadi (krievu: голядь) minēti Hipatija krievu hronikā (1038 un 1147) un Laurentija hronikā (1248).[3] Dzīvoja starp Okas labā krasta pieteku Upu un kreisā krasta pietekām Protvu un Ugru, vēlāko Smoļenskas, Kalugas, Tveras un Maskavas apgabalu teritorijā.

Šajos apgabalos ir aptuveni 400 baltu izcelsmes hidronīmu, kuru austrumu robeža sniedzas līdz Maskavai. Turklāt Maskava atrodas šī areāla iekšienē. Šajā teritorijā, protams, ir liels skaits arī slāvu hidronīmu, kas ir vēlāks uzslāņojums. Uz to norāda fakts, ka Piemaskavas apgabalos baltu cilmes nosaukumi raksturīgi lielākām un mazākām upēm, kamēr mazākām — tikai slāvu. Baltu un somugru hidronīmiem ir skaidri izteikta robeža, savukārt baltu un slāvu nav konstatētas nekādas robežas. Tas liecina par divu etniski-lingvistisku dažādu kopienu — galindu un slāvu — pastāvēšanu noteiktā laika periodā.

Pēc slāvu migrācijas kopš 10. gadsimta austrumu galindi dzīvoja starp vjatičiem un krivičiem. Jauktas slāvu-baltu apmetnes galindu zemēs uz ziemeļiem no Okas parādās 11. gadsimtā.[4] Šķiet, Protvas un Naras reģionu slāvu migrācija neskāra līdz 15. gadsimtam, kad Maskavas kņazi sāka dibināt pilsētas, kas beidzās ar pilnīgu galindu saliņu slavinizāciju.

Austrumu galindu pēdas ir meklējamas vienīgi Smoļenskas, Kalugas un Maskavas apgabalu vietvārdos, no baltiem aizgūtos vārdos mordviešu un mariešu valodās un vietējā krievu izloksnē.

Nostāsti par galindiem to vēsturiskajā teritorijā saglabājās līdz pat 20. gadsimtam. Tautas atmiņā tie bija iesakņojušies kā milži. Tā Mešovas apriņķī (Мещовский уезд) tagadējā Kalugas apgabalā Čertovas ciemā atrodas kalns, uz kura, saskaņā ar nostāstiem, dzīvojis laupītājs Goļada. Tas sviedis cirvi 30 verstis.[5] Tajā pat apriņķī ir divi citi kalni, uz kuriem kādreiz dzīvojuši brāļi Goļadi, kuri viens otru apmētājuši ar cirvjiem. Tostarp tiek ziņots, ka tagad ar "goļadu" šajās vietās apzīmē klaidoni.[6]

Atsauces un piezīmes[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Baltu valodas
  2. Prūsijas zemes hronika. Galindijas zemes izpostīšana.]
  3. Goļadi. Sedovs krieviski
  4. Балто-славянские исследования. 1981. Древняя Москва в Балтийской перспективе. 10, 11 lpp
  5. Кашкаров В. М. К вопросу о древнейшем населении Калужской губернии. - Калужская старина. Год первый. Том 1, книга 2. Калуга. 1901, стр. 1 - 13 "по преданиям, в очень стародавные времена жил разбойник Голяга, по другим — Голяда. Обладал он силой непомерною, на 30 верст бросал свой топор".
  6. Селищев А. М. Из старой и новой топонимии. Сборник статей по языковедению Московского гос. пед. ин-та. 1939, стр. 139 (от голяда 'бедняк').