Georgs Forsters
| ||||||||||||
| ||||||||||||
.svg){kind=small}
Georgs Forsters (vācu: Georg Forster; dzimis 1754. gada 27. novembrī, miris 1794. gada 10. janvārī) bija vācu dabaszinātnieks, etnogrāfs, rakstnieks, žurnālists un revolucionārs. Jaunībā kopā ar tēvu piedalījies vairākās zinātniskās ekspedīcijās, tajā skaitā Džeimsa Kuka otrajā ceļojumā apkārt pasaulei, pēc kura sarakstījis grāmatu «Ceļojums apkārt pasaulei» un tiek uzskatīts par vienu no zinātniskās ceļojumu literatūras pamatlicējiem.[nepieciešama atsauce]
Biogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Dzimis nelielā ciematiņā netālu no Dancigas kā vecākais no septiņiem bērniem. Tēvs bija viens no agrīnās ornitoloģijas pamatlicējiem, dabaszinātnieks un garīdznieks Johans Reinholds Forsters. 1765. gadā Krievijas cariene Katrīna II deva Johanam Forsteram atļauju ceļojumam uz Pievolgu, lai izpētītu situāciju turienes vāciešu kolonijā un tolaik desmit gadus vecais Georgs devās tēvam līdzi. Georga ne tikai iemācījās krievu valodu, bet arī guva pamatiemaņas zinātniskos pētījumos un kartogrāfijā.[1] Pēc ceļojuma Forsteri pārcēlās uz Angliju, kur tolaik 13 gadus vecais Georgs publicēja savu Mihaila Lomonosova «Krievijas īsās vēstures» (Краткий Российский летописец) tulkojumu, kas tika labi uzņemts zinātnes aprindās.[2]
1772. gadā Johans Forsters kļuva par Karaliskās biedrības locekli un tika uzaicināts Džeimsa Kuka otrajā pasaules apkuģošanas ekspedīcijā, kurā līdzi paņēma arī dēlu Georgu, kam tika piešķirts rasētāja amats. Johana Forstera uzdevums bija sastādīt un publicēt ceļojuma zinātnisko atskaiti.[nepieciešama atsauce]
Ceļojuma triju gadu laikā tika apmeklētas Jaunzēlande, Tonga, Jaunkaledonija, Taiti, Marķīza salas un Lieldienu sala. Ekspedīcija sasniedza līdz tam vistālāk dienvidos esošo ģeogrāfisko platumu, gandrīz sasniedzot Antarktīdu.
Tēva uzraudzībā Georgs Forsters apguva dienvidjūru zooloģiju un botāniku, galvenokārt zīmējot dzīvniekus un augus tēva zinātniskajai atskaitei. Georga paša interese aptvēra salīdzinošo ģeogrāfiju un etnogrāfiju; viņš ātri apguva Polinēzijas salu valodas. Georga Forstera dienvidjūru salu iedzīvotāju apraksti tiek augstu vērtēti līdz pat mūsdienām, jo tie lielākoties ir brīvi no rietumnieciskajiem un kristīgajiem aizspriedumiem.
Pēc ekspedīcijas atgriešanās Anglijā Georgs Forsters 1777. gadā publicēja grāmatu «Ceļojums apkārt pasaulei ar Viņas Majestātes brigu Resolution kapteiņa Džeimsa Kuka vadībā» (A Voyage round the World in His Britannic Majesty's Sloop Resolution, Commanded by Capt. James Cook, during the Years, 1772, 3, 4, and 5). Grāmata iznāca sešus mēnešus pirms oficiālās ekspedīcijas atskaites, kuras iznākšanu aizkavēja strīdi un intrigas Karaliskajā biedrībā starp Johanu Forsteru un biedrības ierēdņiem. Georga Forstera grāmata guva labus panākumus, bet tās autortulkojums vācu valodā kļuva par vienu no tā laika nozīmīgākajām vācu literatūrā un atnesa jaunajam autoram negaidītu slavu. Grāmata iedvesmojusi daudzus tā un vēlāko laiku topošos etnogrāfus, tai skaitā Aleksandru fon Humboltu.[3]
1777. gadā Georgs Forsters tika uzņemts Karaliskajā biedrībā, kā arī Berlīnes un Madrides akadēmiskajās biedrībās. 1778. gadā viņš devās uz Vāciju un sāka strādāt par pasniedzēju Kaseles universitātē. Kaselē Forsters sāka sarakstīties ar Apgaismības laikmeta ietekmīgajām personām Lesingu, Herderu, Vīlandu un Gēti. 1784. gadā Forsters pārcēlās uz Viļņu, kur strādāja par dabas vēstures pasniedzēju Viļņas Universitātē.
1788. gadā Forsters pārcēlās atpakaļ uz Vāciju un strādāja par bibliotekāru Maincas universitātē. Kad 1792. gada oktobrī Franču revolucionārā armija ieņēma Maincu, Forsters kopā ar domubiedriem nodibināja Jakobīņu klubu «Brīvības un vienlīdzības draugi». No 1793. gada sākuma viņš aktīvi iesaistījās Maincas Republikas veidošanā un kļuva par tās pagaidu administrācijas viceprezidentu un parlamenta vēlēšanu kandidātu. Pēc republikas sakāves tā paša gada jūlijā (Forsters tajā laikā delegācijas sastāvā atradās Parīzē) imperators Francis II pasludināja Forsteru ārpus likuma un izsolīja 100 dukātu prēmiju par viņa galvu. Forsters nevarēja atgriezties Maincā pie ģimenes un bija spiests palikt Parīzē un mira tur 1794. gada janvārī no insulta pēc pārciestas reimatiskas saslimšanas.
Pēc Forstera nāves lielākā daļa viņa darbu tika aizmirsti un ilgu laiku (sevišķi Vilhelma II un Trešā reiha laikā) tika obstrahēti. Atzīšana sākās pēckara VDR un no 1970. gadiem arī Rietumvācijā. Viņš viennozīmīgi tiek atzīts par vienu no pirmajiem un nozīmīgāko vācu etnologu un viņa darbi par nozīmīgiem vācu etnoloģijas kā zinātnes tapšanā.[4]
Georga Forstera vārdā nosaukta austrumvācu polārstacija Georgforstere Širmahera oāzē Antarktīdā.
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ Introduction to: George Forster: A voyage round the world, ed. by Nicholas Thomas and Oliver Berghof, University of Hawai'i Press, Honolulu 2000. ISBN 0-8248-2091-6
- ↑ Thomas P. Saine: Georg Forster. Twayne Publishers, New York, NY, 1972. ISBN 0-8057-2316-1
- ↑ Alexander Smith. Explorers of the Amazon. University of Chicago Press, 1990. 218. lpp. ISBN 0-226-76337-4.
- ↑ Bianca Bast. «Georg Forster - Die Wiederentdeckung eines Genies». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2005. gada 14. maijā. Skatīts: 2011. gada 25. septembrī.
Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Georgs Forsters.
- Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
- Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
- Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
|