Glezniecība

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Leonardo da Vinči. "Mona Liza", viena no pazīstamākajām gleznām. Portrets. Eļļas krāsu tehnika.
Džovanna Garzonī. Klusā daba ar citronu bļodu. Tempera.
Brunhilde Maijere "Frauenburga". Pilsētas ainava. Akvareļa tehnika.
Augusts Holmbergs "Divi kakadū" Animālistikas žanrs. Pastelis.

Glezniecība ir tēlotājas mākslas veids, kurā mākslas tēli ar krāsu, līniju un gaismēnu palīdzību tiek atveidoti uz plaknēm, kas var būt, piemēram, papīrs, audums, kartons, koks vai sienas apmetums.[1][2]

Glezniecību daudzi uzskata par vienu no nozīmīgākajiem tēlotājas mākslas veidiem. Glezniecības galvenais izteiksmes līdzeklis ir krāsas, taču būtiska loma ir arī līnijām un gaismēnām. Mākslas tēla izteiksmīgumu var kāpināt ar krāsu slāņa klājumu un gleznojuma virsmas faktūru jeb apdari.

Glezniecības tehnikas[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lai radītu stājglezniecības darbus jeb gleznas, gleznotājs izmanto dažādas glezniecības tehnikas. Atkarībā no krāsas veida izvēles glezniecības tehnikas tiek izšķirtas: eļļas krāsu tehnika, tempera, akvarelis, enkaustika, emaljas krāsu tehnika, pastelis, freska, akrila krāsu tehnika, līmes krāsu tehnika, guaša tehnika. Glezniecības tehnikas tiek izšķirtas arī pēc kompozīcijas veida (kolāža, mozaīka) un pēc krāsu uzlikšanas veida (puantilisms).

Glezniecības uzdevums[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atkarībā no izvirzītā mērķa un uzdevuma attiecībā pret glezniecības mākslas darbu, glezniecība tiek iedalīta stājglezniecībā, monumentālajā glezniecībā, ar ko saprot plafonus, panno un sienas gleznojumus, kā arī miniatūru glezniecībā un svētbilžu glezniecībā.

Glezniecības žanri[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Žanrs ir mākslā vēsturiski izveidojusies daiļrades forma, kas raksturo katra mākslas veida savdavīgās kompozīcijas struktūras. Glezniecībā žanrus var iedalīt divējādi, tas ir, pēc tās satura un attēlojamā objekta. Ar glezniecības žanriem pēc satura tiek saprasti tādi žanru veidi kā sadzīves, kas iekļauj sevī sadzīves glezniecību, kluso dabu, aktus, ainavas, portretus un citus tiem līdzīgus; vēsturiskais, ar ko saprot vēsturisku, dokumentālu, batālu glezniecību un uzskaitītajiem līdzīgus; kulta žanrs, kas sevī ietver mitoloģisko un reliģiozo glezniecību; animālistiskais, arhitektūras, dekoratīvais, ar to saprotot, dekoratīvo, monumentālo, alegorisko glezniecību un līdzīgus un, visbeidzot, abstraktais žanrs.

Tā kā tēlotājmākslā attēlojamais objekts nosaka žanru sistēmu, tad glezniecības žanri ir arī aplūkojami un izdalāmi atkarībā no objekta, kas ir attēlots un redzams. Pēc šī iedalījuma pastāv šādi glezniecības žanri: ainava, kas atkarībā no vietas, kas ir darbā attēlota, var būt lauku ainava, pilsētas ainava, rūpnieciskā ainava un jūras ainava, kurai tiek lietots apzīmējums marīna. Nākošais žanra veids ir portrets, kas, ņemot vērā nosacījumu, tas ir, attēloto personu skaitu, paša vai citu personu atainojumu gleznā, var būt pašportrets, portrets, dubultportrets, kā arī grupas portrets. Cits žanra veids ir klusā daba, kas ir nedzīvās dabas, sadzīves priekšmetu vai medību trofeju klusā daba. Vēl viens žanra veids ir figurālā kompozīcija, kas izpaužas sakrālajā attēlojumā (reliģisks motīvs), mitoloģiskajā attēlojumā (mītu, leģendu un teiku motīvs), batāliju attēlojumā (kaujas ainu motīvs), animālistiskajā attēlojumā (dzīvnieku motīvs), tematiskajā attēlojumā (sadzīves un vēsturisks motīvs). Kā vēl divi atšķirīgi žanri ir minami- akts, respektīvi, kaila cilvēka attēlojums un analītiskais žanrs.

Mūsdienu tēlotājmākslā ir saskatāma žanru savstarpēja mijiedarbība un sintēze, tāpēc nereti pēc gleznām ir grūti klasificēt kādu vienu noteiktu žanru, jo mākslinieks var pēc savas iedvesmas gleznot jebko, sākot no ainavas un beidzot ar iedomām un fantāzijām.

Latviešu gleznotāji[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Latviešu literārās valodas vārdnīca. 1.—8. Rīga, Zinātne, 1972.—1996.
  2. Latviešu - krievu skaidrojošā vārdnīca (liis.lv)