Glikokortikoīdi

Vikipēdijas lapa

Glikokortikoīdi ir kortikosteroīdi, kas ietekmē galvenokārt ogļhidrātu un olbaltumvielu maiņu. Glikokortikoīdi stimulē glikoneoģenēzi, paaugstina cukura līmeni asinīs, kā arī veicina glikogēna sintēzi aknās. Glikokortikoīdi spēj arī samazināt iekaisumus un alerģiskās izpausmes. Tos cilvēka ķermenī sintezē virsnieru garoza. Glikokortikoīdu receptori ir gandrīz visām cilvēka šūnām, un tiem piesaistoties, notiek attiecīgie efekti.[1] Dabiskie glikokortikoīdi ir kortizons un hidrokortizons jeb kortizols, kurus dažādu preparātu veidā lieto medicīnā. [2]

Efekti[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pretiekaisuma darbība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pretiekaisuma darbības pamatā ir glikokortikoīdu spēja nomākt iekaisuma eksudatīvo fāzi, jo tie neitralizē hialuronidāzi un samazina asinsvadu caurlaidību. Tie kavē arī iekaisuma mediatoru — prostaglandīnu sintēzi. [2]

Imūndepresīvā iedarbība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Imūndepresīvā glikokortikoīdu iedarbība ir saistīta ar spēju nomākt limfocītu un plazmocītu attīstību, samazināt antivielu veidošanos. Pie tam tie kavē tuklo šūnu granulu satura atbrīvošanu (piemēram, histamīna) un izdalīšanos no tām, kā arī darbojas pretēji šo mediatoru efektiem, piemēram, samazina asinsvadu caurlaidību, paaugstina asinsspiedienu utt.[2]

Ietekme uz asinsradi.[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

To ilgstošas lietošanas laikā samazinās eozinofilo leikocītu un limfocītu skaits, bet palielinās eritrocītu un neitrofilo leikocītu skaits asinīs. [2]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Pelt AC (2011). Glucocorticoids: effects, action mechanisms, and therapeutic uses. Hauppauge, N.Y.: Nova Science. ISBN 978-1617287589.
  2. 2,0 2,1 2,2 2,3 Indulis Purviņš, Santa Purviņa (2002). Praktiskā farmakoloģija (3. izd.). Rīga: Zāļu infocentrs. 794. lpp. ISBN 9984193313 Nepareizs ISBN.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]