Grieķija

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Šis raksts ir par mūsdienu valsti. Par citām jēdziena Grieķija nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.
Grieķijas Republika
Ελληνική Δημοκρατία
Grieķijas karogs Grieķijas Republikas ģerbonis
Karogs Ģerbonis
HimnaΎμνος πρός την Ελευθερίαν
Slavinājums Brīvībai

Location of Greece
Galvaspilsēta Atēnas
37°58′N 23°43′E / 37.967°N 23.717°E / 37.967; 23.717
Valsts valodas jaungrieķu valoda
Valdība
 -  Prezidents Karols Papulijs
 -  Premjerministrs Aleksis Ciprs
Neatkarība
 -  no Osmaņu impērijas 1821. gada 25. martā 
Platība
 -  Kopā 131 957 km² 
Iedzīvotāji
 -  iedzīvotāji 2012. g. 10,816,286[1] 
 -  Blīvums 82/km² 
Valūta eiro/EUR
Laika josla +2 (UTC+2)
Interneta domēns .gr
Tālsarunu kods +30

Grieķija (grieķu: Ελλάδα), oficiāli Grieķijas Republika (grieķu: Ελληνική Δημοκρατία), ir valsts Dienvideiropā, Balkānu pussalas dienvidos. Tā ziemeļos robežojas ar Albāniju, bijušo Dienvidslāvijas Republiku Maķedoniju un Bulgāriju, bet austrumos - ar Turciju. Austrumos to apskalo Egejas jūra, bet rietumos Jonijas jūra. Abas jūras atrodas Vidusjūras austrumos un abās jūrās atrodas daudz salu, saliņu un klintis, kuras pieder Grieķijai, un no kurām tikai 165 salas ir apdzīvotas.[2] Grieķijas galvaspilsēta ir Atēnas.

Šajā Balkānu valstī dzīvo viena no senākajām Eiropas tautām, tai ir jau vairākus tūkstošus gadu sena vēsture kas aizsākas Senajā Grieķijā. Grieķija tiek uzskatīta par Rietumu kultūras šūpuli. Grieķijā ir radusies demokrātija,[3] Rietumu filozofija,[4] Olimpiskās spēles, Rietumu literatūra, historiogrāfija, politoloģija, medicīna, veikti nozīmīgi zinātniskie un matemātiskie atklājumi, kā arī drāma,[5] ieskaitot komēdiju un traģēdiju.

Grieķija ir Eiropas Savienības dalībvalsts kopš 1981. gada.[2] NATO dalībvalsts tā ir kopš 1952. gada, bet OECD dalībvalsts kopš 1961. gada.[6]

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Bizantijas Impērijas iekarošanas 15. gadsimtā, pār Grieķiju valdīja Osmaņu impērija. 1821. gada 25. martā grieķu patrioti sāka grieķu neatkarības karu, kurā izcīnīto neatkarību oficiāli nostiprināt izdevās pēc lielvaru (Lielbritānijas, Francijas, Krievijas) vienošanās 1829. un 1832. gadā.

Bijušais Krievijas Impērijas ārlietu ministrs, grieķu augstmanis Joannis Kapodistria kļuva par pirmo Grieķijas Republikas prezidentu. Krievijas Impērijas un Grieķijas tuvināšanos veicināja abu pareizticīgo valstu reliģisko saišu tuvība, Krievijas atbalsts Grieķijai cīņā pret Osmaņu impēriju un Krievijas imperiālie sapņi par Konstantinopoles atgūšanu pareizticībai. Pēc Kapadostrias nogalināšanas atentātā 1831. gadā, Eiropas lielvalstu spiediena rezutātā republikas vietā tika izveidota Grieķijas Karaliste par kuras valdnieku iecēla Bavārijas princi Oto.

19. gadsimtā un 20. gadsimta sākumā Grieķija vairākas reizes karoja ar Osmaņu impēriju, lai palielinātu valsts teritoriju un iekļautu tajā visus grieķu apdzīvotos apgabalus. Pirmā pasaules kara laikā Grieķijā pastāvēja ārpolitiskas domstarpības starp karali Konstantīnu I, kurš bija Vācijas pusē un premjerministru Elefteriosu Venizelosu, kurš simpatizēja Antantei. Rezultātā Konstantīns I atkāpās un 1917. gadā Grieķija iestājās karā Antantes pusē. Pēc kara Grieķija turpināja militārās operācijas Anatolijā, jo rietumu sabiedrotie bija apsolījuši Grieķijai daļu Osmaņu impērijas teritorijas. Grieķu—turku kara beigās Grieķija tomēr bija spiesta atkāpties no okupētajām teritorijām un atgriezties tās pirmskara robežās. Papildus Lozannas miera līgumam tika noslēgta vienošanās par iedzīvotāju apmaiņu, pārceļot Grieķijas turkus uz Turciju, kā arī Turcijas grieķus uz Grieķiju.

Pēckara Grieķija bija finansiāli sagrauta un militārās sakāves demoralizēta. Valstī saasinājās politiskā situācija. 1922. gada 27. septembrī Vanizelosu atbalstošu virsnieku sacelšanās piespieda karali Konstantīnu I atteikties no troņa par labu savam dēlam Georgam II. 1923. gada oktobrī monarhistu virsnieki sarīkoja neveiksmīgu valsts apvērsuma mēģinājumu. Decembrī notika vēlēšanas kurās monarhistu partijas nepiedalījās. Pēc tām karali Georgu II 19. decembrī palūdza atstāt valsti un 1924. gada 25. martā tika pasludināta Otrā Grieķu Republika.

1935. gada 10. oktobrī bruņoto spēku vadība pārņēma varu, atcēla republiku un 3. novembrī organizēja nedemokrātisku referendumu, kas apstiprināja monarhijas atjaunošanu un karaļa Georga II atgriešanos valstī. 1936. gada 4. augustā ģenerālis Joaniss Metaksa ar karaļa atbalstu atlaida parlamentu, ieviesa kara stāvokli un pārņēma varu. Valstī tika izveidots autoritārs "4. augusta" režīms.

1940. gada 28. oktobrī Grieķijā iebruka Itālijas karaspēks, taču Grieķijas armijas pretestība iebrukumu apturēja. Lai glābtu savu sabiedroto no kaunpilnas sakāves un novērstu britu nostiprināšanos Balkānos, Hitlers pavēlēja vācu armijai cauri iekarotās Dienvidslāvijas un sabiedrotās Bulgārijas teritorijām 1941. gada 6. aprīlī iebrukt Grieķijā. Šim uzbrukumam grieķi un sabiedrotās Lielbritānijas spēki nespēja pretoties un līdz 30. aprīlim vācu karaspēks bija ieņēmis lielāko valsts teritorijas daļu. Karalis un valdība bēga uz Krētu, bet pēc tās ieņemšanas uz britu kontrolēto Ēģipti. Grieķija tika sadalīta trīs okupācijas zonās - itāļu, vācu un bulgāru.

Pēc atbrīvošanas no okupācijas Grieķijā sākās pilsoņu karš starp EAM-ELAS partizānu armiju, kurā dominēja komunisti un britu atbalstītajiem monarhistiem. Tikai 1949. gada otrajā pusē Nacionālā armija sakāva pēdējos komunistu spēkus.

1947. gada Parīzes miera konference piešķīra Grieķijai itāļu okupētās Dodekanesu salas, un valsts sasniedza savas tagadējās robežas.

1967. gada 21. aprīlī grupa armijas komandieru veica militāru valsts apvērsumu un izveidoja labēju militāru huntu. 1974. gada jūlija Turcijas iebrukums Kiprā izraisīja huntas varas sabrukumu. 23. jūlijā prezidents Gizikis piekrita atteikties no varas un uzticēt jaunas nacionālās vienotības valdības veidošanu trimdā dzīvojošajam bijušajam premjerministram Konstantīnam Karamanlim. 1974. gada novembrī tika sarīkotas demokrātiskas vēlēšanās, kurās uzvarēja Karamanļa izveidotā partija Jaunā Demokrātija. Vēlēšanām sekoja republikas referendums, kurā grieķi nobalsoja par monarhijas izbeigšanu un republikas izveidošanu.

Ģeogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Grieķija ir iecienīta tūristu vidū, it īpaši tās daudzās salas, no kurām lielākā ir Krēta. Derīgie izrakteņi: marmors, krīts, alumīnija rūda, brūnogles, polimetālu rūda. Upes: Marica, Nestosa, Strimona, Aljakmona. Jūras: Egejas j., Jonijas j., Vidusjūra, Mirtejas j. un Krētas j.

Administratīvais iedalījums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Grieķijas perifēlijas.
Numurs Perifērija Galvaspilsēta Platība, km² Iedzīvotāju skaits
1 Atika Atēnas 3808 3761810
2 Centrālā Grieķija Lamija 15549 605329
3 Centrālā Maķedonija Saloniki 18811 1871952
4 Krēta Iraklija 8259 601131
5 Austrummaķedonija un Trāķija Komotine 14157 611067
6 Epira Joannina 9203 353820
7 Jonijas salas Kerkīra 2307 212984
8 Ziemeļegeja Mitilene 3836 206121
9 Pelopenesa Kalamata 15490 638942
10 Dienvidegeja Ermupole 5286 302686
11 Tesālija Larisa 14037 753888
12 Rietumgrieķija Patra 11350 740506
13 Rietummaķedonija Kozane 9451 301522
14 Ajonora (autonoma) Karjes 390 2262

Valdība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Grieķijas parlamenta ēka Atēnās.

Grieķija ir parlamentāra republika, kura balstās uz 1975. gada izstrādāto konstitūciju.[2] Valsts galva ir prezidents, kuru uz pieciem gadiem ievēl Grieķijas parlaments. Tai ir vienpalātas parlaments ar 300 locekļiem, kurus savukārt uz četriem gadiem ievēl tauta.

Sports[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Grieķija ir Olimpisko spēļu dzimtene. Grieķija viens no populārākajiem sporta veidiem ir futbols. 2004. gadā Grieķijas futbola izlase kļuva par Eiropas čempioniem. Tāpat populārs ir arī basketbols.

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces un piezīmes[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Announcement of the demographic and social characteristics of the revised Resident Population of Greece according to the 2011 Population – Housing Census. (PDF). Hellenic Statistical Authority (20 March 2014). Atjaunināts: 16 February 2015.
  2. 2,0 2,1 2,2 (latviski) Eiropas valstis - Grieķija. Eiropas savienības portāls. Atjaunināts: 2009. gada 6. maijā.
  3. Finley, M. I. Democracy Ancient and Modern. 2d ed., 1985. London: Hogarth.
  4. History of Philosophy, Volume 1 by Frederick Copleston
  5. Brockett, Oscar G. History of the Theatre. sixth ed., 1991. Boston; London: Allyn and Bacon.
  6. (angliski) Convention on the OECD. Organisation for Economic Co-operation and Development. www.oecd.org. Atjaunināts: 2007-04-07.