Grieķijas Karaliste

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Grieķijas Karaliste (grieķu: Βασίλειον τῆς Ἑλλάδος) bija monarhija, kas (ar pārtraukumu no 1924. līdz 1935. gadam) pastāvēja Grieķijā no 1832. līdz 1974. gadam.

Pēc neatkarības kara pret Osmaņu impēriju, Grieķijas neatkarību nodrošināja 1832. gada Londonas konference un Konstantonopoles līgums. Tādējādi, pirmo reizi kopš Bizantijas impērijas sabrukuma 15. gs. vidū, izveidojās neatkarīga grieķu valsts. Nestabilās Pirmās Grieķu republikas vietā lielvaras grieķiem uzpieda monarhiju ar nepilngadīgo Bavārijas princi Otto kā karali. Monarhija pastāvēja līdz 1924. gadam, kad pēc militārā apvērsuma tika pasludināta Otrā Grieķu republika, kas gan pastāvēja tikai vienpadsmit gadus. Atjaunotā monarhija tika izbeigta, kad referendumā pēc septiņus gadus ilgas militārās diktatūras gāšanas, grieķi 1973. un atkal 1974. gada referendumos nobalsoja par Trešās Grieķu republikas izveidi.

Grieķijas karaļi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Norādīts valdīšanas laiks.

  • Otto. 1833. gada 6. februāris – 1862. gada 23. oktobris.
  • Georgs I. 1863. gada 30. marts – 1913. gada 18. marts.
  • Konstantīns I. 1913. gada 18. marts – 1917. gada 11. jūnijs.
  • Aleksandrs. 1917. gada 11. jūnijs – 1920. 25. oktobris.
  • Konstantīns I (otrreiz). 1920. gada 19. decembris – 1922. gada 27. septembris.
  • Georgs II. 1922. gada 27. septembris – 1924. gada 25. marts.

Monarhija atcelta. Otrās Grieķu Republikas posms

  • Georgs II. 1935. gada 3. novembris – 1947. gada 1. aprīlis.
  • Pāvils. 1947. gada 1. aprīlis – 1964. gada 6. marts.
  • Konstantīns II. 1964. gada 6. marts – 1973. gada 1. jūnijs. (faktiski līdz 1967. gada 14. decembrim).

Otto I, 1833-1863[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Karalis Otto I.

Lai arī svešzemnieks un aizvien nepopulārāks, karalis Otto I valdīja 30 gadus, kas iedalāmi trīs priodos:

  • Reģentu periods, 1832-1835
  • Absolūtā monarhija, 1835-1843
  • Konstitucionālā monarhija, 1843-1862.

Bavārijas princis Otto Ludvigs Filips tika kronēts kā "Grieķijas karalis" un nevis "grieķu karalis", lai novērstu viņa pretenzijas pret Osmaņiem par to teritorijā dzīvojošajiem grieķu miljoniem. Karalis izlēma galvaspilsētu pārcelt uz Atēnām, kas tajā laikā bija mazpilsēta ar 4-5 tūkstiešiem iedzīvotāju. Turpmākajos gados Atēnās notika aktīva celtniecība, lai pārvērstu to par patiesu galvaspilsētu.

Līdz 1837. gadam nepilngadīgā karaļa vietā valsti pārvaldīja trīs bavāru reģenti, kas ieņēma visus galvenos amatus un centās jauno valsti veidot pēc vācu karalistes modeļa. Valstī ļoti lielu finansiālo un politisko ietekmi saglabāja Lielbritānija, Francija un Krievija.

Lai arī Otto centās būt labs karalis, viņam bija divas lielas problēmas: 1)pareizticīgo valstī viņš saglabāja savu katoļu ticību (viņa vācu sieva bija luterāniete) un 2)viņam nebija bērnu kas varētu mantot troni.

1843. gada 3. septembrī sākās revolūcija, kas Otto absolūtās monarhijas vietā pieprasīja konstitūcijas pieņemšanu un parlamenta izveidi. Tika izveidots divkameru parlaments un vara lielā mērā nonāca bijušo neatkarības kara vadoņu rokās.

Grieķija 1843. gada robežās. Jonijas salas vēl ir Lielbritānijas protektorāts.

Vasts politikā 19. gadsimtā dominēja Lielās Grieķijas jautājums, jo grieķi vēlējās atbrīvot un vienā valstī apvienot visus Balkānos un Mazāzijā dzīvojošos grieķus, lai izveidotu Bizantijas cienīgu pēcnācēju ar gavaspilsētu Konstantinopolē. Osmaņu kontrolētajās grieķu teritorijās gandrīz visu laiku notika dumpji, it sevišķi Krētā, Tesālijā un Maķedonijā.

Kad 1862. gadā karalis atlaida premjerministru, sava laikmeta ievērojamāko politiķi, admirāli Kanarisu, uzliesmoja militārais dumpis un Otto nācās doties trimdā.

Zemes reforma[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Neatkarības kara teritoriāli nelielā Grieķija ieguva 36 000 km2 zemes, kas tika atsavināta turku zemes īpašniekiem. 1835. gadā valdība pieņēma zemes reformu, kuras mērķis bija radīt brīvo sīkzemnieku šķiru, lai lielākā grieķu daļa būtu vienādi un tiem nevajadzētu strādāt lielo zemes īpašnieku labā. Zemniekiem tika piešķirts 2000 drahmu kredīts, lai tie varētu iegādāties 49 000 m2 lielus zemes gabalus. 1870. gadā lielākajai daļai zemnieku piederēja apmēram 80 000 m2 lieli zemes gabali. Tie bija par mazu patiesai labklājībai, taču nodrošināja naturālās saimniecības ar iztiku. Zemes apstrādes metodes saglabājās primitīvā līmenī – tika izmantoti koka arkli, minimāli lietots mēslojums, augsne noplicināta. 1920. gadā tikai 4% no saimniecībām bija lielākas par 97 000 m2 un tikai 3% no tām bija lielākas par 0,5 km2.

Georgs I, 1864-1913[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Grieķu valdība vispirms līdza karalienes Viktorijas dēlu Alfrēdu kļūt par karali, taču to nepieļāva 1832. gada Londonas konferences lēmums, kas troni liedza ieņemt kādam no lielvaru pārstāvjiem. Tāpēc par karali kļuva 17 gadus vecais dāņu princis Vilhelms. Atšķirībā no ārvalstu uzspiestā Oto, Viljamu izvēlējās grieķu parlaments. Viljamu kronēja par "grieķu karali" Georgu I. Kā balvu grieķiem par britiem draudzīga karaļa izvēli, Lielbritānija Grieķijai nodeva Jonijas jūras salas. Georgs I valdīja kā konstitucionāls monarhs, aprecējās ar Krievijas lielkņazieni Olgu Konstantinovnu un savus bērnus audzināja pareizticībā. Savā privātajā lauku muižā sentimentālais Georgs slepeni turēja dāņu govis, ko kopa daži dāņi.

1864. gadā tika pieņemta demokrātiska kontitūcija, tika ieviests vienkameras parlaments un pirmo reizi Eiropā balstiesības piešķirtas visiem vīriešiem. Grieķu politikā dominēja dažas ģimenes, kur bieži vien tēvam-premjerministram sekoja dēls-premjerministrs (šī sistēma raksturīga arī modernajai Grieķijai). Laikā no 1864. līdz 1910. gadam Grieķijā notika 21 vēlēšanas un pie varas bija 70 valdības.

Konservatīvās partijas valdības centās saglabāt labas attiecības ar Lielbritāniju, attīstīt vietojo infrastruktūru (1893. gadā pabeigts Korintas kanāls) un ražošanu, kamēr Liberālās partijas valdības bija populistikākas savā grieķu nacionālismā un Lielās Grieķijas idejas atbalstīšanā.

Ekonomiski Grieķija bija mazatīstīta un nabadzīga. 1890ajos gados valsts parāds bija tik liels, ka 1893. gadā tiak pasludināts valsts defolts. Nabadzības dēļ iedzīvotāji lielā daudzumā emogrēja uz ASV. Par spīti finanšu grūtībām, Atēnās notika 1896. gada Vasaras Olimpiskās spēles.

Vēl viens grieķu politikas jautājums bija grieķu valoda. Sarunvalodā kopš Bizantijas laikiem bija izveidojusies jaungrieķu valoda (Dimotiki), kas tika uzskatīts par zemnieku dialektu. Taču rakstība (Katharevousa) 19. gadsimta sākumā tika balstīta uz senās grieķu valodas bāzes, kā rezultātā daudziem grieķiem nebija saprotami oficiālie dokumenti un laikraksti. Konservatīvā partija un baznīca aizstāvēja arhaisko valodas formu, kamēr Liberāļi atbalstīja jaungrieķu valodu. Tikai 1976. gadā jaungrieķu valoda tika pasludināta par oficiālo valodas versiju.

Grieķija bija pārāk vāja un atkarīga no Lielbritānijas, lai piedalītos Krievijas karā pret Osmaņiem 1877-78 gadā. 1881. gadā Berlīnes kongresā Grieķijai tika piešķirta Tesālija un Epīras daļa.

Krētas grieķi regulāri dumpojās pret turku varu un 1897. gadā Grieķija pieteica karu Osmaņiem, taču ātri tika sakauta un zaudēja nelielu pierobežas teritorijas daļu. Atkal palīdzēja lielvaras, kas panāca, ka Krētā tiek izveidota no turkiem autonoma Krētas valsts ar Georga I dēlu, princi Georgu kā ģenerālgubernatoru.

Grieķu nacionālā kustība bija aktīva arī Maķedonijā, kuras teritoriju sev pievienot vēlējās arī Bulgārijas Karaliste. Pēc 1908. gada Jauno turku revolūcijas Eiropas lielvaras un Balkānu valstis izmantoja Osmaņu vājumu. Austroungārija anektēja Bosniju un Hercegovinu, bet Krētas valsts Eleftēriosa Venizelosa vadībā 1908. gada 8. oktobrī pasludināja apvienošanos ar Grieķiju, taču Grieķija bija pārāk vāja, lai spētu panākt lielvalstu atbalstu šim vienpusējam aktam. Šis vājums radīja neapmierinātību iedzīvotājos un armjā; virsnieki izveidoja slepenu "Militāro līgu" ar mērķi reformēt Grieķiju. 1909. gada 15. augustā notika militārais apvērsums, politikā nepieredzējušie virsnieki par padomnieku uzaicināja Venizelosu, kurš pēc vēlēšanām 1910. gadā kļuva par premjerministu un nākošos 25 gadus ieņēma dominējošu lomu grieķu politikā. Venizelos pieņēma jaunu konstitūciju, veica reformas izglītībā un ekonomikā. Armijas kaujasspēju uzlabošanai tika pieaicināti angļu un franču militārie padomnieki.

1913. gada martā anarhista veiktā atentātā karalis Georgs I tika nošauts.

Balkānu kari, 1912-1913[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Grieķija (oranžā) pēc Otrā Balkānu kara.

1912. gadā Balkānu pareizticīgās valstis Grieķija, Bulgārija, Melnkalne un Serbija, kas visas vēlējās palielināt savas teritorijas uz Osmaņu Rumēlijas rēķina, noslēdzot savstarpējus līgumus izveidoja Balkānu līgu, kas 1912. gada oktobrī pieteica karu Osmaņu impērijai.

Pirmais Balkānu karš sākās 1912. gada oktobrī. Kamēr bulgāru armija veiksmīgi tuvojās Konstantinopolei, serbi un grieķi ieņēma Maķedoniju. 200 000 vīru lielā un labi apmācītā grieķu armija ieņēma stratēģiski svarīgo un grieķu apdzīvoto Saloniku pilsētu, kā arī Epīras reģionu. Grieķu flote izmantojot to, ka Osmaņu flotes galvenie spēki bija koncentrēti Melnajā jūrā pret bulgāriem, ieņēma daudzas salas Egejas un Jonijas jūrās.

Savu panākumu un arī lielo kara upuru dēļ, Bulgārija uzskatīja, ka tai pienākas lielākas teritorijas. Serbija atteicās atstāt iekarotos Maķedonijas ziemeļus (aptuvenā mūsdienu Maķedonijas republikas teritorija) un uzstāja uz iepriekšējo līgumu pārskatīšanu. 1913. gada jūnijā Serbija ar Grieķiju izveidoja jaunu aliansi. Serbiem vajadzēja grieķu palīdzību, lai saglabātu Maķedoniju, un serbi grieķiem apsolīja iegūt Trāķiju.

1913. gada jūnijā Bulgārija sāka Otro Balkānu karu. Kad karā pret Bulgāriju iesaistījās arī Rumānijas karaliste un Osmaņu impērija, bulgāri padevās. Grieķija ieguva dienvidu Epīru, Maķedonijas dienvidus, Krētu un visas Egejas jūras salas, izņemot Dodekanēzu salu arhipelāgu, kuras kopš 1911. gada okupēja Itālijas Karaliste. Balkānu karu rezultātā Grieķija bija gandrīz dubultojusi savu teritoriju un iedzīvotāju skaitu.

Monarhijas un Lielās Grieķijas idejas sabrukums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Grieķijas kontrolētās teritorijas ap 1920. gadu. Turkiem zaudētās teritorijas koši dzeltenas.
Venizelosa iecerētās Lielās Grieķijas teritorija.
Mazāzijas iedzīvotāju tautības 1910 gadā. Gaiši zilā krāsā grieķu apdzīvotie apgabali.

Georga I dēls Konstantīns I bija pirmais grieķu karalis, kas bija dzimis Grieķijā. Jau kā kroņprincis viņš bija grieķu armijas virspavēlnieks un pēc uzvarām Balkānu karos bija ļoti populārs.

Sākoties Pirmajam Pasaules karam, par spīti alianses līgumam ar Serbiju, Grieķija palika neitrāla. Konstantīns bija izglītots Vācijā un precējies ar ķeizara Vilhelma I māsu. Premjerministrs Vanizelos bija izteikts anglofīls un ticēja Antantes uzvarai. 1915. gada sākumā Antantes spēki gatavojās militārajai kampaņai Dardaneļos un apmaiņā pret palīdzību, piedāvāja Grieķijai Krētu. Kad 1915. gada oktobrī Venizelos uzaicināja Antantes karaspēku ienākt Grieķijā, Konstantīns I viņu atbrīvoja no amata. Turpmākajos gados Grieķija politiski bija sadalīta monarhistos un Venizelosa atbalstītājos. 1916. gada augustā pēc militāra dumpja Salonikos, Venizelos izveidoja paralēlu valdību valsts ziemeļos. 1916. gada novembrī franči okupēja Pireju, apšaudīja Atēnas un piespieda grieķu floti padoties.

Pēc Krievijas Februāra revolūcijas Konstantīns I zaudēja sava brālēna, cara atbalstu un atstāja valsti, lai arī formāli neatteicās no troņa. Liela daļa karaliskās ģimenes un vadošie monarhisti devās trimdā, par karali kļuva Konstantīna I otrais dēls Aleksandrs I.

Pēc Bulgārijas karalistes un Osmaņu impērijas padošanās 1918. gada novembrī, grieķi cerēja, ka beidzot piepildīsies viņu sapnis par visu grieķu apdzīvoto teritoriju apvienošanu Balkānos un Mazāzijā. Vanizelosa pūliņu rezultātā Antante grieķiem piešķīra turku Trāķiju un teritoriju ap Smirnas pilsētu Mazāzijā, ko grieķi kontrolēja no 1919. gada maija. Parīzes miera konferencē grieķi cerēja panākt vēl lielāku teritoriju Mazāzijā.

Taču no gandrīz 10 gadus ilgušajiem kariem nogurušie grieķi vēlēšanās nobalsoja par Venizelosa pretiniekiem un pēc karaļa Aleksandra I nejaušās nāves 1920. gada referendumā nobalsoja par karaļa Konstantīna I atgriešanos valstī. Grieķija vēl pāris gadus centās karot ar turkiem, lai nosargātu teritorijas Turcijā, bet Mustafas Kemala vadītie nacionālisti tos sakāva un 1922. gada septembrī padzina no Smirnas. Grieķiem nācās pamest ne tikai Anatoliju, bet arī daļu Trāķijas un pāris salas. Abas valstis vienojās par iedzīvotāju "apmaiņu" - pusmiljons turku devās uz Turciju kamēr 1,5 miljonu grieķu pameta Turciju. Etniskā jautājuma atrisināšana izbeidza grieķu sapņus par Lielo Grieķiju.

Kari, kuros Grieķija iesaistījās no 1912. līdz 1922. gadam bija stimuls tekstilrūpniecības, amunīcijas un apavu rūpniecības attīstībai, kas vēlāk pārorientējās uz civilajām vajadzībām nepieciešamu produktu ražošanu.

Grieķu bēgļi no Turcijas deva lielu pienesumu industrija un banku sektoram. Pirms 1914. gada grieķi kontrolēja 45% no Osmaņu impērijas biznesa, ierodoties Grieķijā viņi šos līdzekļus un pieredzi lika lietā. Slavenākais no bēgļiem bija Aristotelis Onassis, kurš kļuva par 20. gs vidus ievērojamāko grieķu kuģniecības magnātu. Bēgļi no Turcijas veicināja pilsētu, īpaši Atēnu un Saloniku, izaugsmi. 1920. gadā 36,6% grieķu dzīvoja pilsētās vai ciemos, bet 1928. gadā tādu bija jau 45,6%.

Pēckara Grieķija bija finansiāli sagrauta un militārās sakāves demoralizēta. Valstī saasinājās politiskā situācija. 26. septembrī, reaģējot uz armijas dumpi Salonikā, valstī tika izsludināts karastāvoklis. 1922. gada 27. septembrī Vanizelosu atbalstošu virsnieku sacelšanās spieda karali Konstantīnu I atteikties no troņa par labu savam dēlam Georgam II un 30. septembrī karalis ar ģimeni devās trimdā.

Varu valstī pārņēma Revolucionārā komiteja, kas oktobra beigās izveidoja ārkārtas militāro tribunālu, lai tiesātu par Mazāzijā piedzīvotās sagrāves atbildīgos deviņus politiķus un virsniekus. Seši apsūdzētie tika nošauti par nodevību. Karaļa brālis ar ģimeni (tai skaitā zīdaini, nakošo Edinburgas hercogu Filipu, karalienes Elizabetes II vīru) tika izraidīts trimdā.

1923. gada oktobrī monarhistu virsnieki sarīkoja neveiksmīgu valsts apvērsuma mēģinājumu. Decembrī notika vēlēšanas kurās monarhistu partijas nepiedalījās. Pēc tām karali Georgu II 19. decembrī palūdza atstāt valsti un 1924. gada 25. martā tika pasludināta Otrā Grieķu republika.

Lielā Depresija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1932. gadā depresija sasniedza Grieķiju. Uz laiku drahma tika piesaistīta ASV dolāram, taču tas noveda pie tā, ka Grieķijas valūtas rezerves tika gandrīz pilnībā iztērētas. 1932. gada aprīlī Grieķija atteicās no zelta standarta. Līdzīgi citām valstī, tika ieviestas importa kvotas, lai aizsargātu vietējos ražotājus. Rezultātā grieķu ekonomika atguvās, laikā no 1932-1939. gadam ekonomika auga par vidēji 3,5% un 1939. gadā rūpniecības apjoms attiecībā pret 1928. gadu bija pieaudzis par 179%.

1935. gada restorācija un Metaksas režīms[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Republikā dominēja Venizelosu atbalstošie virsnieki. Venizelos bija premjerministrs no 1928-1932. gadam, bet Lielā depresija smagi skāra nabadzīgo un bēgļu pārpludināto valsti. 1933. gada vēlēšanās uzvarēja opozicionārā monarhistu Tautas partija. Lai novērstu monarhijas atjaunošanu, daļa Venizelosu atbalstošo virsnieku 1935. gada martā veica neveiksmīgu valsts apvērsuma mēģinājumu. 1935. gada 10. oktobrī bruņoto spēku vadība pārņēma varu, izbeidza republiku un 3. novembrī organizēja nedemokrātisku referendumu, kas apstiprināja monarhijas atjaunošanu un karaļa Georga II atgriešanos valstī.

Pēc 1936. gada vēlēšanām monarhisti (143 vietas) un liberāļu koalīcija (142 vietas) nespēja nedz vienoties par valdības izveidošanu, nedz piesaistīt komunistus ar 15 vietām. Darbu turpināja iepriekšējā valdība. Pēc premjerministra nāves par pagaidu premjeru kļuva atvaļinātais ģenerālis Joannis Metaksas, kurš nevēlējās pieļaut komunistu ietekmi valstī un uzskatīja, ka stabilitāti nodrošināt varēs tikai autoritārs režīms. Ar karaļa atbalstu viņš 1936. gada 4. augustā atlaida parlamentu, ieviesa kara stāvokli un pārņēma varu. Turpmākajos gados valstī tika izveidots autoritāri fašistisks "4. augusta" režīms.

Metaksas centās radīt ideoloģiju, kas apvienotu senās Spartas militāro kārtību ar Bizantijas kristiešu vērtībām. Tika nodibinātas masu organizācijas, ieviests romiešu sveiciens (ko nosauca par hellēņu sveicienu), Metaksas tika saukts par Arhigos (Vadoni). Tika noteikta minimālā alga, ieviesti bezdarba pabalsti un divu nedēļu atvaļinājums.

Lai ari ideoloģiski tuva fašistu Itālijai, Grieķija turpināja ciešu sadarbību ar Lielbritāniju, kas, pēc Itālijas iebrukuma Albānijā publiski paziņoja, ka garantēs Grieķijas robežu neaizskaramību. Sākoties Otrajam Pasaules karam Grieķija saglabāja neitralitāti.

Iebrukums, 1940-1941[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vērmahta iebrukums Grieķijā 1941. gada aprīlī.
Vērmahta desants Krētā

Pēc Albānijas karalistes okupācijas Itālijas fašistu režīms 1940. gada 28. oktobrī iebruka Greķijā. Grieķu armijas spēcīgā pretestība iebrukumu apturēja un jau 14. novembrī tā pārgāja pretuzbrukumā un iegāja Albānijas teritorijā. 1941. gada janvāra vidū grieķi kontrolēja ap % Albānijas teritorijas, lai arī nebija sasnieguši pretuzbrukuma stratēģisko mērķi Vļoras ostu. Musolīni personīgā vadībā itāļi atsāka uzbrukumu 9. martā, taču pēc divām neveiksmīgu cīņu nedēļām tas tika pārtraukts.

Lai glābtu savu sabiedroto no kaunpilnas sakāves un novērstu britu nostiprināšanos Balkānos, Hitlers pavēlēja vācu armijai sākt "Oprāciju Marita"" - cauri iekarotās Dienvidslāvijas karalistes un sabiedrotās Bulgārijas Karalistes teritorijas 1941. gada 6. aprīlī iebrukt Grieķijā. Šim uzbrukumam grieķi un sabiedrotās Lielbritānijas spēki nespēja pretoties un līdz 30. aprīlim vācu karaspēks bija ieņēmis lielāko valsts teritorijas daļu. Karalis un valdība bēga uz Krētu, bet pēc tās ieņemšanas uz britu kontrolēto Ēģipti, kur tika izveidota trimdas valdība.

Pirmais uzbrukums sākās no Bulgārijas teritorijas. Ātrais Dienvidslāvijas pretestības sabrukums ļāva vācu Otrajai Tanku divīzijai iebrukt no flanga un 9. aprīlī ieņemt svarīgo Saloniku pilsētu. Daļa grieķu armijas bija aplenkta un tai tika dota atļauja padoties 10. aprīlī. Vācieši izlauzās cauri grieķu un britu aizsardzībai, lai virzītos uz valsts dienvidiem.

Albānijas frontē no pārējās valsts atgrieztie grieķu spēki sadumpojās un izvēlējās padoties vāciešiem 20. aprīlī. Padošanās ceremonija nākošajā dienā tika atkārtota itāļu klātbūtnē.

27. aprīlī vācieši ieņēma Atēnas un līdz 20. maijam Krēta bija palikusi vienīgā lielā neokupētā valsts daļa. 1941. gada 20. maijā vācu desantnieki ar planieriem izsēdās trīs lielākajos Krētas lidlaukos un pilsētās. Spēcīgās grieķu, britu, austrāliešu un jaunzēlandiešu pretestības dēļ tika iznīcināti vairāki tūkstši vāciešu, taču kopējā militārā situācija bija nelabvēlīga un līdz 1. jūnijam britu un grieķu karaspēks atstāja salu.

Okupācija, 1941-1945[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Grieķijas okupācijas zonas. Itāļu (zilā), vācu (sarkanā), bulgāru (zaļā).
Ebreju grupa pirms nosūtīšanas uz Aušvici. 1944. gada marts.

Grieķija tika sadalīta trīs okupācijas zonās - itāļu, vācu un bulgāru. Atēnās tika izveidots okupantiem paklausīgs marionešu režīms, kura vara gan bija ļoti ierobežota. Bulgāri daļu savas kontroles zonas anektēja un izvērsa aktīvu bulgarizācijas kampaņu - tika aizliegta grieķu valoda, apdzīvoto vietu nosaukumi tika mainīti uz bulgāriskiem, inteliģences parstāvji sodīti vai deportēti uz vācu un itāļu okupācijas zonām. Valsts centrālo daļu konrolēja 11 itāļu divīzijas.

Grieķija bija sadalīta trīs militārajās zonās:

  • Saloniku-Egejas militārā pavēlniecība,
  • Dienvidgrieķijas militārā pavēlniecība Luftwaffes ģenerāļa vadībā,
  • Krētas "cietokšņa" garnizons.

Okupācijas karaspēks konfiscēja lielāko daļu pārtikas produktu un neļāva grieķu zvejas flotei doties jūrā, ko bloķēja Lielbritānijas kara flote. Rezultātā valstī izcēlās bads, kurā mira vairāki simti tūkstoši grieķu.

1943. gada vidū uz Grieķiju tika pārvietota vērmahta 1.Tanku divīzija un 1.Kalnu divīzija, lai nodrošinātos pret Sabiedroto iebrukumu, nepieļautu itāļu padošanos un cīnītos pret partizāniem. Šajas operācijās vācieši izcēlās ar cietsirdību un atriebības operācijās noslepkavoja vairāku ciematu iedzīvotājus. Kopumā, cīnoties pret partizāniem, vācieši nogalināja 21 000, itāļi 9000 un bulgāri 40 000 grieķu.

Bulgāru okupētajā Trāķijā un vāciešu Salonikā 1943. gada laikā aktīvi tika īstenots Holokausts iznīcinot vairāk nekā 90% no reģiona ebrejiem, kas tika nosūtīti uz Aušvicas un Treblinkas nāves nometnēm. Itāļu un vēlāk vāciešu kontrolētajā valsts centrālajā daļā iedzīvotāji aktīvi pretojās Holokaustam, kā rezultātā bojā gāja apmēram puse no tur dzīvojošajiem ebrejiem.

1943. gada septembrī Itālija kapitulēja un pārgāja Sabiedrotu pusē. Lielākā daļa itāļu armijas padevās vāciešiem, bet daļa pārgāja partizānu pusē. Vācieši nogalināja vairākus tūkstošus itāļu karagūstekņu.

Pretošanās kustība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Karaļa trimdas valdībai okupācijas periodā nebija reālas ietekmes uz notikumiem valstī. Grieķijas kalnos izveidojās vairākas pretestības kustības un ap 1943. gada vidu itāļu okupanti kontrolēja tikai pilsētas un galvenos ceļus, kamēr kalnu apvidi bija brīvības cīnītāju kontrolē. Lielāko pretestības kustību - Nacionālās Atbrīvošanas fronti (EAM) un tās militārās vienības (ELAS) - kontrolēja komunisti, bet Nacionālo Grieķu Republikāņu līgu (EDES) - antikomunisti. Starp pretestības kustībām 1943. gada rudenī izcēlās sadursms, kas turpinājās līdz 1944. gada pavasarim, kad 1944. gada maijā briti Libānā organizēja grieķu pretestības kustību konferenci, kas izveidoja nacionālās vienotības valdību (ar sešiem EAM pārstāvjiem) Georga Papandreu vadībā.

1944. gada oktobrī, vāciešiem atkāpjoties no Grieķijas, valstī ieradās britu karaspēka vienības, kas 1944. gada 14. oktobrī atbrīvoja Atēnas, taču Krētā un Egejas jūras salās līdz pat 1945. gada maijam palika vācu garnizoni.

Pilsoņu karš, 1946-1949[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc vāciešu atkāpšanās 1944. gada oktobrī, Papandreu trimdas valdība ieradās Atēnās. Komunistu dominētā EAM-ELAS partizānu armija kontrolēja lielāko valsts daļu, taču nepārņēma valsts vadību iespējams tāpēc, ka Staļins ar Čērčilu kara laikā bija vienojušies, ka Grieķija paliks britu ietekmes zonā.

Dažādu nesaskaņu dēļ komunisti drīz izstājās no Papandreu valdības. 1944. gada 3. decembrī policisti šāva uz EAM atbalstītāju demonstrācija Atēnās nogainot 28 un ievainojot desmitiem cilvēku. Turpmākās 33 dienas Atēnās notika sīvas kaujas starp komunistiem no vienas puses un monarhistu un britu spēkiem no otras. Kaujas beidzās ar komunistu sakāvi, ELAS bruņoto vienību atbruņošanu un balto teroru pret komunistu atbalstītājiem.

Komunisti boikotēja 1946. gada marta vēlēšanas un bruņotas sadursmes atsākās ar pilnu spēku. ELAS partizāni veidoja dumpinieku bruņoto vienību kodolu. Komunisti, saprotot, ka Grieķijas valdību gāzt nebruņotā ceļā nebūs iespējams, izveidoja pagaidu valdību.

1946. gada beigās izveidotā komunistu Grieķijas Demokrātiskā armija ar padomju atbalstu (ko sniedza Dienvidslāvija, Albānija un Bulgārija) karoja pret Nacionālo armiju, ko atbalstīja briti, bet pēc 1947. gada Trūmena doktrīnas pasludināšanas - ASV.

1947-48 gados komunistu spēki kontrolēja lielu valsts daļu, taču ar amerikāņu ieroču piegādēm, lauku iedzīvotāju pārvietošanu uz kontrolētiem reģioniem, Nacionālā armija lēnām sāka gūt panākumus pret skaitliski mazāko Demokrātisko armiju. Pēc Dienvidslāvijas un PSRS attiecību pārraušanas, no 1949. gada dienvidslāvi slēdza robežu un pārtrauca sniegt atbalstu. 1949. augustā Nacionālā armija sāka ofensīvu un oktobrī sakāva pēdējos komunistu spēkus, kas bēga uz Bulgāriju.

Pilsoņu karā bojā gāja 100 000 cilvēki. Vismaz 25 000 grieķu, 25 000 albāņu un nezināms skaits maķedonijas slāvu devās trimdā uz padomju bloka valstīm, vai tika padzīti uz Dienvidslāviju un Albāniju. Valsts iekšienē 700 000 iedzīvotājiem nācās pamest savas dzīvesvietas, liela daļa emigrēja uz Austrāliju un citām valstīm.

Pēckara periods, 1950-1967[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1947. gada Parīzes miera konference piešķīra Grieķijai itāļu okupētās Dodekanēzu salas, un valsts sasniedza savas galīgās robežas. Grieķu nacionālisti joprojām valstij vēlējās pievienot britu koloniju Kipru, grieķu minoritātes apdzīvotos Albānijas dienvidus un Turcijas Imvros un Tenedas salas.

Pēc karaļa Georga II nāves 1947. gadā tronī kāpj karalis Pāvils. Pēc viņa nāves 1963. gada 6. martā par karali kļūst 24 gadus vecais Konstantīns II.

Pirmo valdību pēc pilsoņu kara veidoja centristi, taču tā krita 1952. gadā un līdz 1963. gadam pie varas bija labēji konservatīvas Nacionāli Radikālās Savienības (ERE) valdība, kuru no 1955. gada vadīja Konstantīns Karamanlis. Kreisie spēki 1951. gada jūlijā kā alternatīvu aizliegtajai komunistu partijai izveidoja Apvienotos Demokrātiskos Kreisos (EDA) un piedalījās vēlēšanās, taču netika pielaisti pie valsts pārvaldes. Pēc centra valdības sabrukuma EDA daļēji ieguva arī centrisko vēlētāju balsis, attālinājās no savām komunistu saknēm un 1958. gada vēlēšanās uzrādīja savu visu laiku labāko rezultātu, saņemot 24,4 % balsu un 79 no 300 vietām parlamentā, kļūstot par galveno opozīcijas partiju. Papandreu vadīto centrisko spēku politiskā atgriešanās sākās 1961. gadā līdz ar Centra Savienības izveidošanu; uzvaru 1963. un 1964. gada vēlēšanās, taču noveda pie 1965. gada Grieķijas valdības krīzes.

Ekonomika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atēnas 1960ajos gados.

1950. gadā Grieķijas GDP USD 1951, atpalika no Portugāles (USD 2132), Polijas (USD 2132) un Meksikas (USD 2085) un bija līdzīgāks Bulgārijai (USD 1651), Japānai (USD 1873) un Marokai (USD 1611). Laiks no 1953-1972. gadam, līdzīgi kā daudzās citās valstīs, Grieķijai bija straujas ekonomiskās izaugsmes periods. 1962. gadā valsts pievienojas Eiropas Ekonomikas Kopienai, ES priekštecei.

Valsts ekonomisko attīstību veicināja piecgadu plāni. Turpinājās liekā darbaspēka emigrācija uz Rietumeiropu. Ārvalstu investīcijas, tūrisma attīstība, kuģniecības sektora izaugsme un emigrantu uz mājām sūtītā nauda uzlaboja valsts maksājumu bilanci. No 1965-1970. gadam metalurģijas sektors auga par 11%. Strauji attīstījās arī tekstilu ražošana un ķīmiskā rūpniecība.

Viena no retajām starptautiski veiksmīgajām ekonomikas nozarēm bija kuģniecība. Jau kopš 1774. gada Osmaņu pakļautībā esošo grieķu kuģi drīkstēja lietot Krievijas impērijas karogu, kas ļāva grieķu kuģniecībai atkal izvērsties Melnajā jūrā un Vidusjūrā. Pēc Otrā Pasaules kara valdība palīdzēja atjaunoties kuģniecībai, garantējot apdrošināšanas izmaksas.

Krētas problēma[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Attiecības ar Lielbritāniju, seno Grieķijas politisko un ekonomisko sabiedroto, 50to gadu beigās saasinājās Krētas neatkarības jautājuma dēļ. Lielbritānijas kolonijas Krētas lielākā iedzīvotāju daļa bija grieķi, kas vēlējās apvienošanos ar Grieķiju. To nevēlējās pieļaut Lielbritānija un Turcija, kurām bija savas intereses salā. 1960. gadā Krēta kļuva par neatkarīgu republiku, taču tajā turpinājās etniska vardarbība starp grieķiem un turkiem, kas noveda pie 1974. gada 15. jūlijā Grieķijas militārās huntas organizēta apvērsuma, Turcijas armijas atbildes iebrukuma un salas sadalīšanas divās daļās.

Valdības krīze, 1965[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Valdības krīze sākās kā neliels skandāls armijā, taču slikto personīgo attiecību dēļ starp karali Konstantīnu II un premjerministru, pārvērtās par politisku krīzi, kas noveda pie centriski liberālā premjerministra Georga Papandreu atkāpšanos un karaļa Konstantīna II lēmumu par jaunas „apstātu/nodevēju” valdības iecelšanu no līdzšinējo Papandreu Centra Savienības koalīcijas partneru vidus. Ieilgusī politiskā nestabilitāte valstī noveda pie 1967. gada 21. aprīļa militārā valsts apvērsuma.

Diktatūra un monarhijas beigas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1967. gada 21. aprīļa agrā rītā armijas vidējā līmeņa komandieri sāka militāru valsts apvērsumu. Atēnu ielās tika izvietoti tanki un armijas patruļas izsūtītas pa visu pilsētu, lai pēc iepriekš sagatavota saraksta ātri arestētu valdības ministrus, visus vadošos politiķus, armijas vadītājus un opozīcijas aktīvistus. Kopumā tika aizturēti vairāki tūkstoši cilvēku. Viens no pirmajiem arestētajiem bija armijas virspavēlnieks Ģenerālleitnants Spandidakis, kuru pulkveži drīz pārliecināja pievienoties apvērsumam un kurš nodrošināja pārējās armijas sadarbību.

1973. gada 1. jūnijā Grieķijā tika pasludināta prezidentālas republikas izveidošana un huntas vadītājs Georgios Papadopoulos pasludināja sevi par prezidentu. Lai apstiprinātu izmaiņas valsts iekārtā, 1973. gada 29. jūlijā notika republikas referendums, kurā uzvarēja huntas piedāvātais republikas modelis.

Pēc huntas krišanas 1973. gada konstitūcija tika atzīta par nelikumīgu un atjaunota 1952. gada konstitūcija. Konstantīns II bija pārliecināts, ka jaunieceltais premjerministrs Karamanlis, kurš jau no 1955. līdz 1963. gadam bija vadījis konservatīvo spēku valdību, aicinās viņu atgriezties Grieķijā. Taču pēc 1974. gada 17. novembra vēlēšanām pārliecinošu vairākumu ieguvušais Kramanlis izsludināja jaunu referendumu par valsts iekārtu, kas notika 1974. gada 8. decembrī.

Grieķijas Karalistē monarhijas stāvoklis vienmēr bija nestabils, valstī pastāvēja sena un spēcīga republikāniskā tendence. 20 gadsimta notikumi – apvērsumi, okupācijas, diktatūras, pilsoņu karš, karaļa iejaukšanās iekšpolitikā – tikai palielināja monarhijas pretinieku skaitu. Konstantīns II tika vainots par 1965. gada jūlija politisko krīzi, nepietiekamu pretošanos apvērsumam un sadarbībā ar huntu. Karalim neļāva atgriezties Grieķijā, lai aizstāvētu monarhijas saglabāšanu. Valdība vienīgi atļāva Londonā esošajam Konstantīnam II pa TV uzrunāt tautu. Savā runā viņš atzina savas pagātnes kļūdas, apliecināja uzticību demokrātijai un apsolīja, ka viņa nepopulārā māte Frederika neatgriezīsies Grieķijā.

Rezultātā 69% no referenduma dalībniekiem atbalstīja republikas saglabāšanu un Konstantīns II pieņēma tautas izvēli.