Grobiņa
| Grobiņa | ||||
|---|---|---|---|---|
 Grobiņas pilsētas tiesību piešķiršanas piemiņas zīme |
||||
|
||||
  Grobiņa
|
||||
| Koordinātas: | ||||
| Novads | Grobiņas novads | |||
| Platība | 5,12 km² | |||
| Iedzīvotāji (2010) | 4 218[1] | |||
| Blīvums | 823.2 iedz./km² | |||
| Vēsturiskie nosaukumi | vācu: Grobin zviedru: Söborg |
|||
| Pilsētas tiesības | no 1695. gada | |||
| Pasta indekss | LV-3430 | |||
| Mājaslapa | www.grobina.lv | |||
Grobiņa ir sena pilsēta Kurzemes rietumos Ālandes upes krastos, Grobiņas novada centrs. Atrodas 10 km uz austrumiem no Liepājas un 211 km attālumā no Rīgas. Pilsēta aizņem 512,6 ha lielu teritoriju, to šķērso autoceļi A9, P111, P113 un Rīgas - Liepājas dzelzceļš.
Grobiņa (kuršu valodā: Gruobīns - skābaržu mežs) ir senākā rakstos precīzi minētā apdzīvotā vieta Latvijas teritorijā - kā Zēburga (Seeburg) tā pieminēta 854. gada notikumu aprakstā Rimberta hronikā. 2011. gadā UNESCO Latvijas Nacionālā komisija pieņēma lēmumu iekļaut nomināciju „Grobiņas arheoloģiskais ansamblis” UNESCO Pasaules mantojuma Latvijas nacionālajā sarakstā.[2][3]
Satura rādītājs |
Vēsture [izmainīt šo sadaļu]
Vikingu laikmetā (7.-11. gadsimtā) [izmainīt šo sadaļu]
Ap 650.-800. gadu tagadējās Grobiņas vietā atradās liela skandināvu apmetne, kas pēc savas nozīmes bija salīdzināma[4] ar Birku Zviedrijā, Hedebiju Ziemeļvācijā vai Truso tagadējā Polijā. Pa Ālandes upi un Liepājas ezeru toreiz bija iespējama kuģu satiksme ar Baltijas jūru, tāpēc līdz Liepājas dibināšanai Grobiņa bija galvenā jūras tirdzniecības osta Kurzemes dienvidos. Par šīs apmetnes pastāvēšanu, iespējams, liecina vikingu sāgas vēstījums par to, ka zviedru ķēniņš Ivars Vidfamne (Ívarr inn víðfaðmi) līdz 695. gadam esot iekarojis "Pilskalnu zemi" (Garderīki), kuru lokalizē Baltijas jūras austrumu krastā un tagadējās ziemeļrietumu Krievijas teritorijā, bet viņa valdījumi ātri sabrukuši pēc viņa nāves, un viņa mazdēlam Haraldam Hildetandam tos nācies par jaunu iekarot. Ap 800. gadu vikingu apmetni ieņēma kurši. 854. gada notikumu sakarā Hamburgas un Brēmenes arhibīskaps Rimberts ap 875. gadu savā vēsturiskajā apcerējumā par Ziemeļeiropu “Svētā Anskara dzīve” (Vita sancti Ansgari) vēstīja par zviedru vikingu kēniņa Olafa uzbrukumu kuršu karaļvalsts pilsētai (urbs regni) Ezerpilij (Seeburg), ko aizstāvējuši 7000 karavīru ("Ezerpils kauja"). Pēc sakāves kurši apņēmās, tāpat kā agrāk, turpmāk maksāt kunga tiesu (censum) zviedru ķēniņam un atzīt sevi par tā pavalstniekiem.
Kuršu Piemares zemē (līdz 13. gs.) [izmainīt šo sadaļu]
1230. gada līgumā, ko ar pāvesta legātu Alnas Balduīnu noslēdza kuršu ķēniņš Lamekins, Grobiņas apvidus pieminēts ar nosaukumu Esestua, ko skaidro ar kuršu vārdu "Ezertuve". Pirmo reizi ar nosaukumu Grobiņa (Grobin) jeb "skābaržu vieta" Piemares zemē tā pieminēta 1253. gada Kursas dalīšanas līgumā starp Livonijas ordeni un Kurzemes bīskapiju. Ap 1263. gadu Kuršu sacelšanās laikā pēc Durbes kaujas Livonijas ordenis uzbruka Grobiņai un nodedzināja kuršu koka pili.
Livonijas konfederācijas sastāvā (13.-16.gs.) [izmainīt šo sadaļu]
1269. gadā blakus kuršu pilskalnam tika uzcelts stiprs mūra cietoksnis, kura drupas redzamas vēl tagad kā Grobiņas pilsdrupas. Lai iegūtu līdzekļus aizsardzībai pret Krieviju, Livonijas kara laikā Livonijas ordenis ieķīlāja Grobiņas komtureju Prūsijas hercogam. 1560. gadā Grobiņā nodibināja vienu no pirmajām skolām Kurzemē.
Kurzemes un Zemgales hercogistes sastāvā (16.-18. gs.) [izmainīt šo sadaļu]
1659. gadā Otrā Ziemeļu kara laikā Kurzemes hercogistē iebrukušie zviedri nodedzināja Grobiņas miestu. 1660. gadā Grobiņas pils uz brīdi kļuva par hercoga Jēkaba rezidenci, jo Jelgavas pils kara laikā bija pārāk izpostīta. 1695. gadā Kurzemes hercogs Frīdrihs Kazimirs Grobiņai piešķīra pilsētas tiesības un laiku Grobiņa bija apriņķa pilsēta. 1697. gadā Grobiņai tika piešķirts ģerbonis - dzērve, kas stāv uz vienas kājas un otrā paceltā kājā tur akmeni. 1710. gadā pilsēta cieta no mēra epidēmijas.
Kurzemes guberņas sastāvā (18.-20. gs.) [izmainīt šo sadaļu]
1812. gadā Grobiņu ieņēma Napoleona I armija. Pirmā Pasaules kara sākuma posmā 1915. gadā pilsētu ieņēma ķeizariskās Vācijas karaspēks.
Latvijas Republikas sastāvā (20.-21.gs.) [izmainīt šo sadaļu]
1920. gadā Grobiņas apriņķi pārdēvēja par Liepājas apriņķi.
Arheoloģija [izmainīt šo sadaļu]
Grobiņas arheoloģiskais komplekss sastāv no vairākiem viena laika arheoloģijas pieminekļiem: Grobiņas pilskalna (Skābarža kalna) un senpilsētas, Priediena senkapiem, Atkalnu senkapiem, Smukumu senkapiem un Porānu (Pūrānu) senkapiem, kas kompakti izvietoti Grobiņā un tās tuvākajā apkārtnē.[5]
Zviedru arheologu Birgera Nermana, Karla-Alfreda Gustavsona (Karl-Alfred Gustawsson) un Hansa Hansona (Hans Hansson) vadībā 1929.-1930. gadā veikti izrakumi Grobiņas pilskalna apkaimē un trīs senkapos. Izrakumos iegūtais materiāls ir identisks līdzīgiem atradumiem vikingu apmetnēs Ziemeļeiropā. Pie tagadējā izjādes laukuma Priedienā atrakti skandināvu senkapi, kuros atrastas daudzas senlietas, ieskaitot 22 zobenus, 21 šķēpu, vairogu apkalumus, 3 bronzas saktas, 6 gredzenus.
Arheoloģiskos izrakumus 1942.gadā turpināja latviešu arheologi Eduarda Šturma vadībā. 1951.gadā Pēteris Stepiņš izpētīja vairāk kā 30 uzkalniņu kapus, bet 1957.gadā Jolanta Daiga vēl 11 uzkalniņus. Diemžēl šo izrakumu dati nav apkopoti un publicēti.[6]
1984. - 1988. gadā Grobiņas arheoloģiskā kompleksa izrakumus veica Apvienotā Kurzemes ekspedīcija, kurā piedalījās Latvijas Vēstures institūta arheologi Ingrīdas Ozeres vadībā kopā ar PSRS Arheoloģijas institūta Ļeņingradas nodaļas līdzstrādniekiem Valērija Petrenko vadībā,[7][8] kas pirms tam bija veicis izrakumus Staraja Ladogas vikingu apmetnē. Tika izpētīti vairāk kā 35 uzkalniņi, daļa no ekspedīcijas atradumiem atrodas Liepājas Vēstures un mākslas muzejā, bet daļa vēl arvien Pēterburgas arhīvos.
Demogrāfija [izmainīt šo sadaļu]
Pēc Centrālās statistikas pārvaldes datiem uz 2009. gada 1. janvāri Grobiņā dzīvoja 4244 iedzīvotāji. Etniskais sastāvs 2005. gadā bija: 89,4% latvieši, 3,5% krievi, 2,4% lietuvieši, 1,2% ukraiņi, 0,7% baltkrievi, 2,8% citas tautības.
Ievērojami cilvēki [izmainīt šo sadaļu]
- Arhibalds fon Keizerlings (1882 - 1951) - kara flotes virsnieks, admirālis
- Zenta Mauriņa (1897 — 1978) - rakstniece, filozofe, nodzīvojusi savu bērnību Grobiņas doktorātā.
- Fricis Rokpelnis (1909 — 1969) - rakstnieks
Literatūra [izmainīt šo sadaļu]
- Nerman, Birger, Smärre meddelanden. Fynden från Grobin i Lettland. Fornvännen 1930, 114-116. (zviedriski)
- Nerman, Birger, Grobin-Seeburg, Ausgrabungen und Funde. Stockholm 1958. (vāciski)
- Egils Jucevičs, "Laiks. Cilvēki. Grobiņa" (latviski)
Atsauces [izmainīt šo sadaļu]
- ↑ Latvijas iedzīvotāju skaits pašvaldībās 01.07.2010.
- ↑ Grobiņas arheoloģiskais ansamblis – soli tuvāk UNESCO
- ↑ Viking Monuments and Sites/Grobiņa archaeological complex (angliski)
- ↑ Ieva Puķe. Grobiņas nogrimusī Atlantīda. Izgaisusi senpilsēta kandidē uz UNESCO mantojuma sarakstu. Intelligent life 2011, 120-127 lpp.
- ↑ Vikingu vietas Grobiņā pretendē uz vietu UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā
- ↑ Priediena (Priedulāju) skandināvu uzkalniņu senkapi
- ↑ Petrenko V. P. A Picture Stone from Grobin (Latvia). Fornvannen 86, Stockholm, 1991.
- ↑ Petrenko V. P., Urtāns J. The archaeological monuments of Grobiņa. Riga - Stockholm, 1995.
Ārējās saites [izmainīt šo sadaļu]
- Raksts par Grobiņas arheoloģiju ar 1987.gadā atraktā akmens attēlu
- Raksts laikrakstā "Kurzemes Vārds" "Grobiņa nostāstu un patiesību plīvurā" 2005. gada 31. marts
 |
Šis ar Latvijas ģeogrāfiju saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |
|
|||||
|
||||||||
|
|||||||||||||||||||
|
|||||||||||
