Grobiņa

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Grobiņa
Grobiņas pilsētas tiesību piešķiršanas piemiņas zīme Grobiņas pilsētas tiesību piešķiršanas piemiņas zīme
Grobiņas ģerbonis
Ģerbonis
Grobiņa (Latvija)
Grobiņa
Grobiņa
Koordinātas: 56°32′06″N 21°09′58″E / 56.53500°N 21.16611°E / 56.53500; 21.16611Koordinātas: 56°32′06″N 21°09′58″E / 56.53500°N 21.16611°E / 56.53500; 21.16611
Novads Grobiņas novads
Platība 5,12 km²
Iedzīvotāji (01.07.2014.) 4101[1]
Blīvums 801,0 iedz./km²
Vēsturiskie nosaukumi vācu: Grobin
zviedru: Söborg
Pilsētas tiesības no 1695. gada
Pasta indekss LV-3430
Mājaslapa www.grobina.lv
Grobiņas pilskalns (saukts Skābārža kalns) 1930. gados.

Grobiņa ir sena pilsēta Kurzemes rietumos Ālandes upes krastos, Grobiņas novada centrs. Atrodas 12 km uz austrumiem no Liepājas un 211 km attālumā no Rīgas. Pilsēta aizņem 512,6 ha lielu teritoriju, to šķērso autoceļi A9, P111, P113 un Rīgas - Liepājas dzelzceļš.

Grobiņa (kuršu: Gruobīns — ‘skābaržu mežs’) ir senākā rakstos precīzi minētā apdzīvotā vieta Latvijas teritorijā; kā Zēburga (Seeburg) tā pieminēta 854. gada notikumu aprakstā Rimberta hronikā. 2011. gadā UNESCO Latvijas Nacionālā komisija pieņēma lēmumu iekļaut nomināciju "Grobiņas arheoloģiskais ansamblis" UNESCO Pasaules mantojuma Latvijas nacionālajā sarakstā.[2][3]

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Aizvēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirmās liecības par cilvēku klātbūtni tagadējā Grobiņas teritorijā ir no akmens laikmeta, 2.-1. gadu tūkstoša p.m.ē. Atkalnu senkapu teritorijā 1988.gadā tika atrasts sievietes apbedījums ar apstrādātiem akmens priekšmetiem no šī laika perioda.

Saskaņā ar arheoloģisko izrakumu rezultātiem, tiek uzskatīts, ka senie kurši šajā vietā apmetušies kopš 2.gs. m.ē., kad Priediena kuršu kapulaukā tiek veikti pirmie apbedījumi. Līdz 7. gadsimtam apmetnē varēja būt ap 70-90 iedzīvotāju[4]. Iespējams, klimata izmaiņu dēļ 7.gs. kuršu skaits apmetnē samazinājās, un sākās pastāvīga skandināvu imigrācija no Gotlandes un Zviedrijas vidienes.[5]

Vikingu laikmetā (7.-11. gadsimtā)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ap 650.-800. gadu tagadējās Grobiņas vietā atradās liela skandināvu apmetne, kas pēc savas nozīmes bija salīdzināma[6] ar Birku Zviedrijā, Hedebiju Ziemeļvācijā, Ladogu (Aldeigjuborgu) Ziemeļkrievijā vai Truso tagadējā Polijā. Ieceļotāji no Gotlandes apmetās galvenokārt Ālandes upes kreisajā krastā, teritorijā starp tagadējām M.Namiķa un Dzirnavu ielām.[5] Viduszviedru apmešanās vieta savukārt bija pie Skābāržu kalna. Apmetnes paliekas atrastas arī uz DR no Priediena uzkalnu senkapiem, tomēr nav droši nosakāms laika periods, kurā apmetne apdzīvota[5]. Pa Ālandes upi un Liepājas ezeru toreiz bija iespējama kuģu satiksme ar Baltijas jūru, tāpēc līdz Liepājas dibināšanai Grobiņa bija galvenā jūras tirdzniecības osta Kurzemes dienvidos. Par šīs apmetnes pastāvēšanu, iespējams, liecina vikingu sāgas vēstījums par to, ka zviedru ķēniņš Ivars Vidfamne (Ívarr inn víðfaðmi) līdz 695. gadam esot iekarojis "Pilskalnu zemi" (Garderīki), kuru lokalizē Baltijas jūras austrumu krastā un tagadējās ziemeļrietumu Krievijas teritorijā, bet viņa valdījumi ātri sabrukuši pēc viņa nāves, un viņa mazdēlam Haraldam Hildetandam tos nācies par jaunu iekarot. Ap 800. gadu vikingu apmetni ieņēma kurši. 854. gada notikumu sakarā Hamburgas un Brēmenes arhibīskaps Rimberts ap 875. gadu savā vēsturiskajā apcerējumā par Ziemeļeiropu “Svētā Anskara dzīve” (Vita sancti Ansgari) vēstīja par zviedru vikingu kēniņa Olafa uzbrukumu kuršu karaļvalsts pilsētai (urbs regni) Ezerpilij (Seeburg), ko aizstāvējuši 7000 karavīru ("Ezerpils kauja"). Pēc sakāves kurši apņēmās, tāpat kā agrāk, turpmāk maksāt kunga tiesu (censum) zviedru ķēniņam un atzīt sevi par tā pavalstniekiem.

Kuršu Piemares zemē (līdz 13. gs.)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1230. gada līgumā, ko ar pāvesta legātu Alnas Balduīnu noslēdza kuršu ķēniņš Lamekins, Grobiņas apvidus pieminēts ar nosaukumu Esestua, ko skaidro ar kuršu vārdu "Ezertuve"[7]. Pirmo reizi ar nosaukumu Grobiņa (Grobin) jeb "skābaržu vieta" Piemares zemē tā pieminēta 1253. gada Kursas dalīšanas līgumā starp Livonijas ordeni un Kurzemes bīskapiju. Ap 1263. gadu Kuršu sacelšanās laikā pēc Durbes kaujas Livonijas ordenis mestra Vernera fon Breithūzena vadībā uzbruka Grobiņas kuršu pilskalnam un pēc pils ieņemšanas to nodedzināja.

Livonijas konfederācijas sastāvā (13.-16.gs.)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

14.gadsimtā blakus kuršu pilskalnam tika uzcelts stiprs mūra cietoksnis, kura drupas redzamas vēl tagad kā Grobiņas pilsdrupas. Lai iegūtu līdzekļus aizsardzībai pret Krieviju, Livonijas kara laikā Livonijas ordenis ieķīlāja Grobiņas komtureju Prūsijas hercogam. 1560. gadā Grobiņā viesojās Prūsijas maģistrs Johans Funks, kurš ziņoja, ka pils kapelā sludina protestantu mācītājs, un iepretīm pilij uzbūvēta koka baznīca. Tajā pašā gadā nodibināta viena no pirmajām skolām Kurzemē. 1596.gadā iepretīm ordeņa pilij uzbūvē baznīcu, kas pilī esošās kapelas vietā kļūst par pilsētas iedzīvotāju dievkalpojumu vietu.

Kurzemes un Zemgales hercogistes sastāvā (16.-18. gs.)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1659. gadā Otrā Ziemeļu kara laikā Kurzemes hercogistē iebrukušie zviedri nodedzināja Grobiņas miestu, ieskaitot baznīcu. 1660. gadā Grobiņas pils uz brīdi kļuva par hercoga Jēkaba rezidenci, jo Jelgavas pils kara laikā bija pārāk izpostīta. 1664.gadā pabeigta jaunās luterāņu baznīcas būve. 1695. gadā Kurzemes hercogs Frīdrihs Kazimirs Grobiņai piešķīra pilsētas tiesības un laiku Grobiņa bija apriņķa pilsēta. 1697. gadā Grobiņai tika piešķirts ģerbonis - dzērve, kas stāv uz vienas kājas un otrā paceltā kājā tur akmeni. 1710. gadā pilsēta cieta no mēra epidēmijas.

Kurzemes guberņas sastāvā (18.-20. gs.)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1812. gada kara laikā Grobiņu ieņēma Napoleona I armija.

1826.gadā Grobiņā dzīvoja 755 cilvēki, galvenokārt vācieši un ebreji. Pilsētā bija 88 namu, no kuriem 6 mūra ēkas.[8]

1863.gadā pilsētā bija 1618 iedzīvotāji, no kuriem 770 bija vīrieši un 848 - sievietes. Pēc reliģiskās piederības, 783 iedzīvotāji bija protestanti, 793 - jūdaisti, 24 pareizticīgie un 18 Romas katoļi. Pilsētā bija 135 dzīvojamie nami, no kuriem 12 bija mūra, bet 123 - koka ēkas.[9]

1881.gada tautas skaitīšanas rezultāti rāda, ka Grobiņā tolaik dzīvoja 1594 cilvēki, no tiem 658 ebreji, 411 latvieši, 358 vācieši un 144 krievi. Pilsētā bija apriņķa tiesas nams, pamatskola, ebreju skola, kā arī apriņķa padome ar policijas iecirkni un cietuma ēku.

20.-21.gadsimtā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1896.gada 10.maijā tika apstiprināti šaursliežu dzelzceļa līnijas Liepāja-Aizpute statūti. Vilciens sāka kursēt 1899.gadā, ar Liepāju savienojot Grobiņu, Cīravu un Aizputi. Grobiņas pilsētas teritorijā bija pat divas stacijas - Iļģi (vēlāk Ezerpils) un Grobiņa. Līdz tam pilsētas saistīja zirgu kariešu transports, kas pastāvēja vēl kādu laiku pēc dzelzceļa atklāšanas. Vēlāk, 20.gs. 20-tajos gados, dzelzceļa līnija tika pārdota vācu muižniekam Hofam, un tvaika lokomotīvi nomainīja motorvagoni. Pasažieru vagoniem tika doti vārdi: Lācis, Līdaka, Lakstīgala, Sermulītis, Aligators u.c. 1938.gadā, pēc dzelzceļa pāriešanas valsts īpašumā, sliežu platumu nomainīja no 1000 mm uz 750 mm. Pirms Otrā pasaules kara no Grobiņas uz Liepāju katru dienu kursēja astoņi vilcieni. Līniju slēdza 1964.gadā, Grobiņas pilsētas teritorijā dzelzceļa estakādi paplašinot un izveidojot par satiksmei paredzētu ielu - Celtnieku ielu. Stacijas ēka "Grobiņa" joprojām saglabājusies. Regulāra autobusu satiksme ar Liepāju uzsākta 1929.gadā.

Pirmā Pasaules kara sākuma posmā 1915. gadā pilsētu ieņēma ķeizariskās Vācijas karaspēks.

Līdz pat 1920. gadam Grobiņā, Pils namā (tagad Grobiņas novada Skolēnu interešu centrs) atradās apriņķa padome, pasta un telegrāfa nodaļa. Pēc 1905.gada, kad policijas iecirkni pārceļ uz Liepāju, namā iekārto arī pilsētas skolu. Blakus tai - Grobiņas cietums, kurā 1897.gadā ieslodzīts Rainis.[10] Cietums tika nojaukts, un tā vietā uzbūvēts restorāns "Jūrpils". Līdz 1936.gadam pilsētā darbojās viesnīca "Libau", kas vēlāk pārdēvēta par "Liepāju" (Lielā ielā 62). 1920.gadā Grobiņas apriņķi pārdēvēja par Liepājas apriņķi.

Šaursliežu dzelzceļa stacija "Grobiņa"

1930.gadā Grobiņā bija aptuveni 1500 iedzīvotāju; pilsētai tika pievienots Ventspils šosejas malā esošais vasarnīcu rajons. 1931.gadā pabeigta kinozāles celtniecība, ko savā namā veica apriņķa Zemnieku savienības valdes loceklis Kalots. Ēkā Latvijas PSR laikā bijis Kultūras nams, kurā grupas Corpus sastāvā darbojušies Ēriks Ķiģelis, Igo, Eduards Glotovs, Vilnis Krieviņš, Ainars Virga u.c.[11] 1933.gadā Biržumuižas ielā (tagad Skolas iela) atvērta Grobiņas sešklasīgā pamatskola.

Otrā pasaules kara laikā 1941.gadā Grobiņu ieņem vācu karaspēks, ierīkojot lielgabalu tranšejas Liepājas apšaudei. Apšaudes laikā pilsētas rietumdaļā nodega 10 namu, kā arī luterāņu baznīca. Dievnams atjaunots pēc kara, taču tam apkārt esošā apbūve, ieskaitot ebreju sinagogu, netika saglabāta. 1960.gadā pabeigta Grobiņas vidusskolas (tagad - ģimnāzijas) ēka. Nedaudz vēlāk beidz darboties Grobiņas ūdendzirnavas.[12]

1961.gadā pilsētas dienvidrietumu daļā izveidota Republikāniskās apvienības "Latvijas lauksaimniecības tehnika" Liepājas nodaļa (LLT), daļēji apbūvējot gotlandiešu senkapu teritoriju pie Rudzukalnu (Smukumu) mājām. Turpmāko 20 gadu laikā turpat tiek uzbūvēts arī uzņēmuma darbinieku dzīvojamo namu komplekss. 1980.gadā blakus LLT izveidota Liepājas rajona Lauksaimniecības agroķīmiskās apkalpošanas ražošanas apvienība "Latvijas agroķīmija", kas tika likvidēta 1996.gadā.

1968.gadā pēc Dzirnavu dīķa slūžu sabrukšanas ūtenstilpe tiek padziļināta un paplašināta rietumu virzienā, kur uzbūvē jaunu tiltu pāri Ālandes upei, tādējādi savienojot Bārtas šoseju ar autoceļu Liepāja-Rīga. Slūžas pārvieto uz Dzirnavu dīķa rietumiem, savukārt veco slūžu vietā uzbūvē gājēju tiltiņu, kura nesošā konstrukcija ņemta no šaursliežu dzelzceļa tilta pār Bārtas upi.

Pēc kara 1948.gadā Grobiņas pilsētā tika izveidots kolhozs "Jaunā zeme", kas 1950.gadā apvienojās ar Rolavas ciema kolhozu "Klints". Saimniecība vairākkārt mainīja nosaukumu, līdz 1972.gadā tā ar nosaukumu "Dzintars" tika apvienota ar divām citām saimniecībām, izveidojot kolhozu "Ālande", kas ar dažādiem nosaukumiem pastāvēja līdz pat 1992.gadam.[13]

Arheoloģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Zviedrijā atrasta zobena spals (550.-800. m.ē.). Līdzīgi zobeni tika atrasti arī Grobiņas apmetnē.

Grobiņas arheoloģiskais komplekss sastāv no vairākiem viena laika arheoloģijas pieminekļiem,[14] kas kompakti izvietoti pilsētas apkaimē:

  • Gotlandiešu līdzenie senkapi pie Smukumu (tagad Rudzukalnu) mājām;
  • Zviedru uzkalnu kapulauks Priedienā (literatūrā minēti kā Priediens II, Priedulājs, Pastorāts vai Mācītājmuiža);
  • Zviedru uzkalnu kapulauks pie Porānu (Pūrānu) mājām;
  • Kuršu senkapi Priedienā (Priediens I);
  • Kuršu Atkalnu senkapi;
  • Kuršu pilskalns (Skābārža kalns) ar apmetni.[5]

Arheoloģiskā izpēte skandināvu kapulaukos tika uzsākta 19.gs. beigās[15], taču pirmie plaša apjoma pētījumi izdarīti 1929.-1930. gadā, kad profesora Franča Baloža un zviedru arheologu Birgera Nermana, Karla-Alfreda Gustavsona (Karl-Alfred Gustawsson) un Hansa Hansona (Hans Hansson) vadībā veikti izrakumi Grobiņas pilskalna apkaimē un trīs senkapos. Izrakumos iegūtais materiāls ir identisks līdzīgiem atradumiem vikingu apmetnēs Ziemeļeiropā. Pie tagadējā izjādes laukuma Priedienā atrakti skandināvu senkapi, kuros atrastas daudzas senlietas, ieskaitot 22 zobenus, 21 šķēpu, vairogu apkalumus, 3 bronzas saktas, 6 gredzenus.

Arheoloģiskos izrakumus 1942.gadā turpināja latviešu arheologi Eduarda Šturma vadībā. 1951.gadā Pēteris Stepiņš izpētīja vairāk kā 30 uzkalniņu kapus, bet 1957.gadā Jolanta Daiga vēl 11 uzkalniņus. Diemžēl šo izrakumu dati nav apkopoti un publicēti.[16]

1984. - 1988. gadā Grobiņas arheoloģiskā kompleksa izrakumus veica Apvienotā Kurzemes ekspedīcija, kurā piedalījās Latvijas Vēstures institūta arheologi Ingrīdas Ozeres vadībā kopā ar PSRS Arheoloģijas institūta Ļeņingradas nodaļas līdzstrādniekiem Valērija Petrenko vadībā,[17][18] kas pirms tam bija veicis izrakumus Staraja Ladogas vikingu apmetnē. Tika izpētīti vairāk kā 35 uzkalniņi, daļa no ekspedīcijas atradumiem atrodas Liepājas Vēstures un mākslas muzejā, bet daļa vēl arvien Pēterburgas arhīvos. Kopējais skandināvu apbedījumu skaits pie Grobiņas varētu sasniegt 3000, un tie datējami laika posmā no 650.-850. gadam. Saskaņā ar paleodemogrāfes Gunitas Zariņas aprēķiniem, apbedījumu skaits norāda uz iespējamu vietējo populāciju, kurā bija ap 300-500 cilvēku[4]. Tajā pašā pētījumā G.Zariņa min iespējamo kuršu populāciju 7. gadsimtā ap 70-90 cilvēku[4].

Tā kā līdzenie senkapi tiek datēti ar 2.-8.gs., bet uzkalnu senkapi no 7.-9.gs., Grobiņas apkaimē vērojama pāreja starp vietējām kuršu un skandināvu bēru paražām. Apbedījumi datēti pēc tajos atrasto senlietu tipoloģijas. To analīze liecina, ka Priediena senkapos tikuši apglabāti gan kurši, gan skandināvi[19]. Lielais skandināvu apbedījumu skaits un to datējums norāda uz ilgstošu cilvēku migrāciju no Gotlandes un Zviedrijas vidienes uz Baltijas jūras austrumu piekrasti. Pašreizējie pētījumi liecina, ka Kurzeme Baltijas jūras piekrastē 7.gs. bija mazapdzīvota, kas veicināja skandināvu ieplūdumu[5]. Kuršu un skandināvu savstarpējie sakari kļuva ciešāki 9.gs. otrajā pusē, taču drīz pēc tam skandināvu kolonisti Grobiņu pametuši. Arheoloģiskie atradumi Jāču senkapos liecina, ka nelielas skandināvu (viduszviedru) kopienas saglabājušās Grobiņas apkaimē kādu laiku pēc tam[20].

Kuršu pilskalns (Skābaržu kalns)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Grobiņas pilskalns ierīkots Ālandes upes uzstādinājuma pussalā. Pilskalna izlīdzinātais plakums ir līdz 80 m garš, 40 – 45 , plats, nodalīts ar ap 30 m platu un 2 m augstu valni. Uz austrumiem no pilskalna ap 3 ha platībā atrodas senpilsētas vieta. Senvietas kultūrslānis tiek datēts ar 9.-12.gs[21].

Smukumu (Rudzukalnu) senkapi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Smukumu līdzenie senkapi ar gotlandiešu apbedījumiem atrodas pilsētas dienvidrietumu malā, Ālandes upes kreisajā krastā, kur senāk atradies uzkalns. Sākot izrakumus 1929. gadā, B.Nermans konstatēja, ka lielākā senkapu daļa ir iznīcināta grants ieguves rezultātā. 18.gadsimtā šeit atradušās kazarmas[15]. Arheoloģiskai izpētei piemērotās teritorijas atradās uzkalna dienvidu un ziemeļu galos, un attālums starp tām sasniedza 600 m. B.Nermans novēroja, ka neskartajā daļā apbedījumi saglabājušies ļoti blīvi, tādējādi aprēķinot, ka sākotnēji senkapos bijuši līdz pat 1000 apbedījumu[15] Vairākās vietās tika uzieti ķieģeļu gabali, kā arī divas 19.gs. sākuma monētas un viena 17.gs. monēta.

1929. gadā izpētīti 42 apbedījumi, savukārt 1930. gadā - 57. Izrakumos tika atklāts, ka mirušie tika sadedzināti citviet, un viņu pelni apbedīti kopā ar kapā līdzi dotajiem priekšmetiem, kas arī sadedzināti un sabojāti. Mirušie un to piederumi apbedīti 0,1-0,35 m dziļās bedrēs, kas veidotas apaļas vai ovālas.[15] Dažādu izrakumu gaitā atrasti vismaz 117 apbedījumi.

Mūsdienās 1929.-1930. gada izrakumos pētītā teritorija ir apbūvēta. Pastāv iespēja, ka daži apbedījumi saglabājušies kapulauka austrumos, ko apliecina V.Petrenko veiktā izpēte[22]

Priediena uzkalnu senkapi un kuršu senkapi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Priediena senkapi (Priediens II) ir lielākais skandināvu kapulauks Grobiņā, uz austrumiem no pilsētas. Tā platība ir 5 ha, un tajā apglabāti galvenokārt ieceļotāji no Zviedrijas vidienes. B.Nermans saskaitīja ap 430 uzkalnu, kuri bija dažāda izmēra, tomēr parasti 7-10 m diametrā un aptuveni 0,5m augstumā.[15] Izrakumos atklāts, ka šie apbedījumi ir ugunskapi, kur mirušie un to pelni kopā ar līdzi dotajiem priekšmetiem apbedīti uzkalna centrālajā daļā. Nermana vadībā 1930. gada augustā izpētīti 27 uzkalni. V.Petrenko šeit veica izrakumus plašā teritorijā, atklājot arī tos apbedījumus, kuru uzkalni nav saglabājušies. Saskaņā ar Petrenko, Priediena kapulaukā varēja būt līdz pat 2000 uzkalnu[23].

Uz ziemeļiem no uzkalnu senkapiem atrodas kuršu kapulauks (Priediens I). Šeit apbedījumi veikti no 2.-13.gs. Saskaņā ar arheologa Pētera Stepiņa pētījumiem, kuršu senkapu teritorija ir ap 2 ha, no kuriem līdz šim izpētīta tikai desmitā daļa.[5]

Arheoloģiskajos izrakumos Priedienā atrasts liela daudzums skandināvu un kuršu senlietu, to skaitā unikāla akmens kapu stēla. Mūsdienās daļa no nekropoles saglabājusies, daļa apbūvēta.

Porānu (Pūrānu) senkapi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pūrānu uzkalnu senkapi atrodas 1,5 km uz ziemeļiem no Grobiņas. Tāpat kā Priediena uzkalnu kapulaukā, arī šeit apglabāti ieceļotāji no Zviedrijas vidienes. B.Nermans šeit saskaitījis ap 50 uzkalnu, no kuriem viņš izpētījis sešus. Kapulauks stipri cietis Otrā Pasaules kara laikā, kā arī vēlāk grants ieguves dēļ.

Atkalnu senkapi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atkalnu senkapi ir līdzenie apbedījumi, kas atrodas uz lēzena zemes paaugstinājuma. Šie senkapi izmantoti apbedījumiem divos laika posmos. Pirmajos arheoloģiskajos izrakumos atklāti septiņi apbedījumi, kas saturēja senlietas datējamas ar 10.-13.gs. Vēlāk atklātie apbedījumi ir no 5.-7.gs. 1988.gadā zem 5.-13.gs. apbedījumiem arheologs V.Petrenko atradis senāko līdz šim zināmo apbedījumu Kurzemē. Tas ir 20-25 gadu vecas sievietes apbedījums ar tai līdzi dotajiem akmens darbarīkiem, kas datējams ar 2.-1. gadu tūkstoti p.m.ē.[24]

Demogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Centrālās statistikas pārvaldes datiem uz 2009. gada 1. janvāri Grobiņā dzīvoja 4244 iedzīvotāji. Etniskais sastāvs 2005. gadā bija: 89,4% latvieši, 3,5% krievi, 2,4% lietuvieši, 1,2% ukraiņi, 0,7% baltkrievi, 2,8% citas tautības.

Iedzīvotāju skaita izmaiņas
Gads Iedz.  
1809[25] 625
1841[25] 1 165
1863[9] 1 618
1881[25] 1 594
1897[26] 1 490
1920[26] 1 394
1925[26] 1 288
1930[27] 1 129
1935[28] 1 074
Gads Iedz.  
1939[29] 1 100
1959[29] 2 222
1970[29] 3 333
1973[29] 3 477
1979[30] 3 604
1989[30] 4 583
2005 4 313
2007[31] 4 249
2014 4 101

Ievērojami cilvēki[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Nerman, Birger, Smärre meddelanden. Fynden från Grobin i Lettland. Fornvännen 1930, 114-116. (zviedriski)
  • Nerman, Birger, Grobin-Seeburg, Ausgrabungen und Funde. Stockholm 1958. (vāciski)
  • Egils Jucevičs, "Laiks. Cilvēki. Grobiņa" (latviski)

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Latvijas iedzīvotāju skaits pašvaldībās pagastu dalījumā (PDF). Iedzīvotāju reģistra statistika uz 01.07.2014. Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde (2014. gada 1. jūlijā).
  2. Grobiņas arheoloģiskais ansamblis – soli tuvāk UNESCO
  3. Viking Monuments and Sites/Grobiņa archaeological complex (angliski)
  4. 4,0 4,1 4,2 G.Zariņa. Latvijas iedzīvotāju paleodemogrāfija. 2009
  5. 5,0 5,1 5,2 5,3 5,4 5,5 I.Virse, R.Ritums. The Grobina complex of dwelling locations and burial sites, and related questions (angliski)
  6. Ieva Puķe. Grobiņas nogrimusī Atlantīda. Izgaisusī senpilsēta kandidē uz UNESCO mantojuma sarakstu. Intelligent life 2011, 120-127 lpp.
  7. Kopie im Regiter Papst Gregors IX von Transsumpt von 1232 Feb 11 (vāciski, latīniski)
  8. B. von Bienenstamm. Geographischer Abriss der drei deutschen Ostsee-Provinzen Russlands, oder der Gouvernemens Ehst-, Liv- und Kurland. Rīga, 1826.
  9. 9,0 9,1 Statistisches Jahrbuch für das gouvernement Kurland für 1869, Jelgava, 1869 
  10. http://www.vieglicelot.lv/en/object/bijusais-grobinas-cietums.htm
  11. http://www.home.lv/raymond/corpus.html
  12. https://sites.google.com/site/tulpjujuris/cilveki/veltijumi-notikumiem
  13. http://www.archivesportaleurope.net/ead-display/-/ead/fp/LV-VAS/fa/LV-LNA-LPXA-F543
  14. Vikingu vietas Grobiņā pretendē uz vietu UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā
  15. 15,0 15,1 15,2 15,3 15,4 B.Nermans. Grobin-Seeburg: Ausgrabungen und Funde. 1958.
  16. Priediena (Priedulāju) skandināvu uzkalniņu senkapi
  17. Petrenko V. P. A Picture Stone from Grobin (Latvia). Fornvannen 86, Stockholm, 1991.
  18. Petrenko V. P., Urtāns J. The archaeological monuments of Grobiņa. Riga - Stockholm, 1995.
  19. Viking Age Sites in Northern Europe. A Transnational Serial Nomination to UNESCO's World Heritage List. 2012 (angliski)
  20. M.Lūsēns. Arheoloģiskie pētījumi Jāču uzkalniņu kapulaukā. APL. 2003
  21. UNESCO nominācija Grobiņas arheoloģiskais ansamblis.
  22. V.Petrenko. Izrakumi Grobiņā. 1990.
  23. V.Petrenko, J.Urtāns. The Archeological Monuments in Grobina. 1995., 11.lpp. (angliski)
  24. Liepājas muzejs. Liepājas novada senvēsture.
  25. 25,0 25,1 25,2 Libausche Zeitung, Nr.29, 1889 (vāciski)
  26. 26,0 26,1 26,2 1930.gada Tautas skaitīšanas dati, CSP
  27. 1930.gada Tautas skaitīšanas rezultāti
  28. 1935.gada Tautas skaitīšana, CSP
  29. 29,0 29,1 29,2 29,3 1970.gada Latvijas PSR Tautas skaitīšana, CSP
  30. 30,0 30,1 1989.gada PSRS Vissavienības Tautas skaitīšana, CSP
  31. PMLP statistika, 2007.g. 1.jūlijs., CSP

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]