Grobiņa

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Grobiņa
Grobiņas pilsētas tiesību piešķiršanas piemiņas zīme Grobiņas pilsētas tiesību piešķiršanas piemiņas zīme
Grobiņas ģerbonis
Ģerbonis
Grobiņa (Latvija)
Grobiņa
Grobiņa
Koordinātas: 56°32′06″N 21°09′58″E / 56.53500°N 21.16611°E / 56.53500; 21.16611Koordinātas: 56°32′06″N 21°09′58″E / 56.53500°N 21.16611°E / 56.53500; 21.16611
Novads Grobiņas novads
Platība 5,12 km²
Iedzīvotāji (01.07.2014.) 4101[1]
Blīvums 801,0 iedz./km²
Vēsturiskie nosaukumi vācu: Grobin
zviedru: Söborg
Pilsētas tiesības no 1695. gada
Pasta indekss LV-3430
Mājaslapa www.grobina.lv
Grobiņas pilskalns (saukts Skābārža kalns) 1930. gados.

Grobiņa ir sena pilsēta Kurzemes rietumos Ālandes upes krastos, Grobiņas novada centrs. Atrodas 10 km uz austrumiem no Liepājas un 211 km attālumā no Rīgas. Pilsēta aizņem 512,6 ha lielu teritoriju, to šķērso autoceļi A9, P111, P113 un Rīgas - Liepājas dzelzceļš.

Grobiņa (kuršu: Gruobīns — ‘skābaržu mežs’) ir senākā rakstos precīzi minētā apdzīvotā vieta Latvijas teritorijā; kā Zēburga (Seeburg) tā pieminēta 854. gada notikumu aprakstā Rimberta hronikā. 2011. gadā UNESCO Latvijas Nacionālā komisija pieņēma lēmumu iekļaut nomināciju "Grobiņas arheoloģiskais ansamblis" UNESCO Pasaules mantojuma Latvijas nacionālajā sarakstā.[2][3]

Vēsture[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vikingu laikmetā (7.-11. gadsimtā)[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ap 650.-800. gadu tagadējās Grobiņas vietā atradās liela skandināvu apmetne, kas pēc savas nozīmes bija salīdzināma[4] ar Birku Zviedrijā, Hedebiju Ziemeļvācijā vai Truso tagadējā Polijā. Pa Ālandes upi un Liepājas ezeru toreiz bija iespējama kuģu satiksme ar Baltijas jūru, tāpēc līdz Liepājas dibināšanai Grobiņa bija galvenā jūras tirdzniecības osta Kurzemes dienvidos. Par šīs apmetnes pastāvēšanu, iespējams, liecina vikingu sāgas vēstījums par to, ka zviedru ķēniņš Ivars Vidfamne (Ívarr inn víðfaðmi) līdz 695. gadam esot iekarojis "Pilskalnu zemi" (Garderīki), kuru lokalizē Baltijas jūras austrumu krastā un tagadējās ziemeļrietumu Krievijas teritorijā, bet viņa valdījumi ātri sabrukuši pēc viņa nāves, un viņa mazdēlam Haraldam Hildetandam tos nācies par jaunu iekarot. Ap 800. gadu vikingu apmetni ieņēma kurši. 854. gada notikumu sakarā Hamburgas un Brēmenes arhibīskaps Rimberts ap 875. gadu savā vēsturiskajā apcerējumā par Ziemeļeiropu “Svētā Anskara dzīve” (Vita sancti Ansgari) vēstīja par zviedru vikingu kēniņa Olafa uzbrukumu kuršu karaļvalsts pilsētai (urbs regni) Ezerpilij (Seeburg), ko aizstāvējuši 7000 karavīru ("Ezerpils kauja"). Pēc sakāves kurši apņēmās, tāpat kā agrāk, turpmāk maksāt kunga tiesu (censum) zviedru ķēniņam un atzīt sevi par tā pavalstniekiem.

Kuršu Piemares zemē (līdz 13. gs.)[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

1230. gada līgumā, ko ar pāvesta legātu Alnas Balduīnu noslēdza kuršu ķēniņš Lamekins, Grobiņas apvidus pieminēts ar nosaukumu Esestua, ko skaidro ar kuršu vārdu "Ezertuve". Pirmo reizi ar nosaukumu Grobiņa (Grobin) jeb "skābaržu vieta" Piemares zemē tā pieminēta 1253. gada Kursas dalīšanas līgumā starp Livonijas ordeni un Kurzemes bīskapiju. Ap 1263. gadu Kuršu sacelšanās laikā pēc Durbes kaujas Livonijas ordenis uzbruka Grobiņai un nodedzināja kuršu koka pili.

Livonijas konfederācijas sastāvā (13.-16.gs.)[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

1269. gadā blakus kuršu pilskalnam tika uzcelts stiprs mūra cietoksnis, kura drupas redzamas vēl tagad kā Grobiņas pilsdrupas. Lai iegūtu līdzekļus aizsardzībai pret Krieviju, Livonijas kara laikā Livonijas ordenis ieķīlāja Grobiņas komtureju Prūsijas hercogam. 1560. gadā Grobiņā nodibināja vienu no pirmajām skolām Kurzemē.

Kurzemes un Zemgales hercogistes sastāvā (16.-18. gs.)[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

1659. gadā Otrā Ziemeļu kara laikā Kurzemes hercogistē iebrukušie zviedri nodedzināja Grobiņas miestu. 1660. gadā Grobiņas pils uz brīdi kļuva par hercoga Jēkaba rezidenci, jo Jelgavas pils kara laikā bija pārāk izpostīta. 1695. gadā Kurzemes hercogs Frīdrihs Kazimirs Grobiņai piešķīra pilsētas tiesības un laiku Grobiņa bija apriņķa pilsēta. 1697. gadā Grobiņai tika piešķirts ģerbonis - dzērve, kas stāv uz vienas kājas un otrā paceltā kājā tur akmeni. 1710. gadā pilsēta cieta no mēra epidēmijas.

Kurzemes guberņas sastāvā (18.-20. gs.)[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

1812. gada kara laikā Grobiņu ieņēma Napoleona I armija. Pirmā Pasaules kara sākuma posmā 1915. gadā pilsētu ieņēma ķeizariskās Vācijas karaspēks.

20.-21.gadsimtā[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

1896.gada 10.maijā tika apstiprināti šaursliežu dzelzceļa līnijas Liepāja-Aizpute statūti. Vilciens sāka kursēt 1899.gadā, ar Liepāju savienojot Grobiņu, Cīravu un Aizputi. Grobiņas pilsētas teritorijā bija pat divas stacijas - Iļģi (vēlāk Ezerpils) un Grobiņa. Līdz tam pilsētas saistīja zirgu kariešu transports, kas pastāvēja vēl kādu laiku pēc dzelzceļa atklāšanas. Vēlāk, 20.gs. 20-tajos gados, dzelzceļa līnija tika pārdota vācu muižniekam Hofam, un tvaika lokomotīvi nomainīja motorvagoni. Pasažieru vagoniem tika doti vārdi: Lācis, Līdaka, Lakstīgala, Sermulītis, Aligators u.c. 1938.gadā, pēc dzelzceļa pāriešanas valsts īpašumā, sliežu platumu nomainīja no 1000 mm uz 750 mm. Pirms Otrā pasaules kara no Grobiņas uz Liepāju katru dienu kursēja astoņi vilcieni. Līniju slēdza 1964.gadā, Grobiņas pilsētas teritorijā dzelzceļa estakādi paplašinot un izveidojot par satiksmei paredzētu ielu - Celtnieku ielu. Stacijas ēka "Grobiņa" joprojām saglabājusies. Regulāra autobusu satiksme ar Liepāju uzsākta 1929.gadā.

Līdz pat 1920. gadam Grobiņā, Pils namā (tagad Grobiņas novada Skolēnu interešu centrs) atradās apriņķa padome, pasta un telegrāfa nodaļa. Pēc 1905.gada, kad policijas iecirkni pārceļ uz Liepāju, namā iekārto arī pilsētas skolu. Blakus tai - Grobiņas cietums, kurā 1897.gadā ieslodzīts Rainis.[5] Cietums tika nojaukts, un tā vietā uzbūvēts restorāns "Jūrpils". Līdz 1936.gadam pilsētā darbojās viesnīca "Libau", kas vēlāk pārdēvēta par "Liepāju" (Lielā ielā 62). 1920.gadā Grobiņas apriņķi pārdēvēja par Liepājas apriņķi.

Šaursliežu dzelzceļa stacija "Grobiņa"

1930.gadā Grobiņā bija aptuveni 1500 iedzīvotāju; pilsētai tika pievienots Ventspils šosejas malā esošais vasarnīcu rajons. 1931.gadā pabeigta kinozāles celtniecība, ko savā namā veica apriņķa Zemnieku savienības valdes loceklis Kalots. Ēkā Latvijas PSR laikā bijis Kultūras nams, kurā grupas Corpus sastāvā darbojušies Ēriks Ķiģelis, Igo, Eduards Glotovs, Vilnis Krieviņš, Ainars Virga u.c.[6] 1933.gadā Biržumuižas ielā (tagad Skolas iela) atvērta Grobiņas sešklasīgā pamatskola.

Otrā pasaules kara laikā 1941.gadā Grobiņu ieņem vācu karaspēks, ierīkojot lielgabalu tranšejas Liepājas apšaudei. Apšaudes laikā pilsētas rietumdaļā nodega 10 namu, kā arī luterāņu baznīca. Dievnams atjaunots pēc kara, taču tam apkārt esošā apbūve, ieskaitot ebreju sinagogu, netika saglabāta. 1960.gadā pabeigta Grobiņas vidusskolas (tagad - ģimnāzijas) ēka. Nedaudz vēlāk beidz darboties Grobiņas ūdendzirnavas.[7]

1961.gadā pilsētas dienvidrietumu daļā izveidota Republikāniskās apvienības "Latvijas lauksaimniecības tehnika" Liepājas nodaļa (LLT), daļēji apbūvējot gotlandiešu senkapu teritoriju pie Rudzukalnu (Smukumu) mājām. Turpmāko 20 gadu laikā turpat tiek uzbūvēts arī uzņēmuma darbinieku dzīvojamo namu komplekss. 1980.gadā blakus LLT izveidota Liepājas rajona Lauksaimniecības agroķīmiskās apkalpošanas ražošanas apvienība "Latvijas agroķīmija", kas tika likvidēta 1996.gadā.

1968.gadā pēc Dzirnavu dīķa slūžu sabrukšanas ūtenstilpe tiek padziļināta un paplašināta rietumu virzienā, kur uzbūvē jaunu tiltu pāri Ālandes upei, tādējādi savienojot Bārtas šoseju ar autoceļu Liepāja-Rīga. Slūžas pārvieto uz Dzirnavu dīķa rietumiem, savukārt veco slūžu vietā uzbūvē gājēju tiltiņu, kura nesošā konstrukcija ņemta no šaursliežu dzelzceļa tilta pār Bārtas upi.

Pēc kara 1948.gadā Grobiņas pilsētā tika izveidots kolhozs "Jaunā zeme", kas 1950.gadā apvienojās ar Rolavas ciema kolhozu "Klints". Saimniecība vairākkārt mainīja nosaukumu, līdz 1972.gadā tā ar nosaukumu "Dzintars" tika apvienota ar divām citām saimniecībām, izveidojot kolhozu "Ālande", kas ar dažādiem nosaukumiem pastāvēja līdz pat 1992.gadam.[8]

Arheoloģija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Zviedrijā atrasta zobena spals (550.-800. m.ē.). Līdzīgi zobeni tika atrasti arī Grobiņas apmetnē.

Grobiņas arheoloģiskais komplekss sastāv no vairākiem viena laika arheoloģijas pieminekļiem: Grobiņas pilskalna (Skābarža kalna) un senpilsētas, Priediena senkapiem, Atkalnu senkapiem, Smukumu senkapiem un Porānu (Pūrānu) senkapiem, kas kompakti izvietoti Grobiņā un tās tuvākajā apkārtnē.[9]

Zviedru arheologu Birgera Nermana, Karla-Alfreda Gustavsona (Karl-Alfred Gustawsson) un Hansa Hansona (Hans Hansson) vadībā 1929.-1930. gadā veikti izrakumi Grobiņas pilskalna apkaimē un trīs senkapos. Izrakumos iegūtais materiāls ir identisks līdzīgiem atradumiem vikingu apmetnēs Ziemeļeiropā. Pie tagadējā izjādes laukuma Priedienā atrakti skandināvu senkapi, kuros atrastas daudzas senlietas, ieskaitot 22 zobenus, 21 šķēpu, vairogu apkalumus, 3 bronzas saktas, 6 gredzenus.

Arheoloģiskos izrakumus 1942.gadā turpināja latviešu arheologi Eduarda Šturma vadībā. 1951.gadā Pēteris Stepiņš izpētīja vairāk kā 30 uzkalniņu kapus, bet 1957.gadā Jolanta Daiga vēl 11 uzkalniņus. Diemžēl šo izrakumu dati nav apkopoti un publicēti.[10]

1984. - 1988. gadā Grobiņas arheoloģiskā kompleksa izrakumus veica Apvienotā Kurzemes ekspedīcija, kurā piedalījās Latvijas Vēstures institūta arheologi Ingrīdas Ozeres vadībā kopā ar PSRS Arheoloģijas institūta Ļeņingradas nodaļas līdzstrādniekiem Valērija Petrenko vadībā,[11][12] kas pirms tam bija veicis izrakumus Staraja Ladogas vikingu apmetnē. Tika izpētīti vairāk kā 35 uzkalniņi, daļa no ekspedīcijas atradumiem atrodas Liepājas Vēstures un mākslas muzejā, bet daļa vēl arvien Pēterburgas arhīvos.

Demogrāfija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Centrālās statistikas pārvaldes datiem uz 2009. gada 1. janvāri Grobiņā dzīvoja 4244 iedzīvotāji. Etniskais sastāvs 2005. gadā bija: 89,4% latvieši, 3,5% krievi, 2,4% lietuvieši, 1,2% ukraiņi, 0,7% baltkrievi, 2,8% citas tautības.

Ievērojami cilvēki[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Literatūra[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Nerman, Birger, Smärre meddelanden. Fynden från Grobin i Lettland. Fornvännen 1930, 114-116. (zviedriski)
  • Nerman, Birger, Grobin-Seeburg, Ausgrabungen und Funde. Stockholm 1958. (vāciski)
  • Egils Jucevičs, "Laiks. Cilvēki. Grobiņa" (latviski)

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]