Grobiņas pils

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Grobiņas pilsdrupas pirms Pirmā pasaules kara.
Grobiņas pilsdrupas mūsdienās.

Grobiņas pilsdrupas atrodas Grobiņas pilsētas centrā, Ālandes labajā krastā. Pils bija celta uz neliela uzkalniņa iepretim Skābaržkalnam, kas visticamāk ir hronikās minētais kuršu pilskalns, kurā atradusies Jūrpils (Seeborg).

Grobiņas viduslaiku pils ar bastioniem ar Kultūras Ministrijas 29.10.1998 rīkojumu Nr.128. apstiprināta par Valsts nozīmes arheoloģijas pieminekli ar valsts aizsardzības Nr. 1343.[1]

Raksturojums[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tā bijusi 72 x 40 m liela taisnstūra būve ar trīsstāvu dzīvojamo korpusu dienvidu spārnā un ar vārtu torni rietumu sienas vidū. 14. gadsimtā visapkārt nocietinātajai sienai otrā stāva augstumā gar šaujamlūkām stiepās karavīru pārvietošanās eja. Dienvidu korpusa austrumu galā atradās kapela, korpusa vidū bija remters jeb kopējā ēdamzāle un priekšnams, bet rietumu galā - dzīvojamā telpa un guļamtelpa. Pils celta no ķieģeļiem, neapstrādātiem un kaltiem akmeņiem. Tās griesti bijuši velvēti.[2]

Iepretī pilsdrupām atrodas Grobiņas baznīca.

Vēsture[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kuršu pils[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Grobiņas pilskalns (saukts Skābārža kalns) 1930. gados.

Senākā Grobiņas Livonijas ordeņa pils atradās Ālandes kreisajā krastā tagadējā Skābārža kalnā.

Ap 800. gadu kurši ieņēma vikingu Jūrpils apmetni. 854. gadā zviedru ķēniņš atguva pili, kas aprakstīts apcerējumā “Svētā Anskara dzīve” (Vita sancti Ansgari) 1230. gada līgumā ar kuršu ķēniņu Lamekinu, Grobiņas apvidus pieminēts ar nosaukumu Esestua. Pirmo reizi ar nosaukumu Grobiņa (Grobin) tā pieminēta 1253. gada Kursas dalīšanas līgumā starp Livonijas ordeni un Kurzemes bīskapiju. 1263. gada sākumā Livonijas ordenis uzbruka Grobiņai un nodedzināja kuršu koka pili.

Ordeņa pils[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Grobiņas pils Kurzemes hercogistes laikā (rekonstrukcija).

1328. gadā Grobiņas pils uzcelta no jauna upes pretējā krastā un to turpmāk pārvaldīja Kuldīgas komturam pakļauts Grobiņas fogts. Kā fogta sēdeklis (1399 - 1590) un ordeņa atbalsta punkts Dienvidkurzemē pie stratēģiski svarīgā ceļa uz Prūsiju tā tika nostiprināta un vairākkārt pārbūvēta. Pēdējais Livonijas ordeņa mestrs Gothards Ketlers 1560. gadā Livonijas kara laikā Grobiņas pili līdz ar visu fogteju ieķīlāja Prūsijas hercogam, kurš pili nostiprināja un izbūvēja arsenālu.

Kurzemes un Zemgales hercogistes sastāvā Grobiņas fogteja tika iekļauta 1609. gadā, kad Kurzemes hercogs Vilhelms Ketlers apprecēja Prūsijas princesi Sofiju. Grobiņas pils kļuva par vienu no hercogu rezidencēm, ap pili tika uzcelti zemes vaļņi ar četriem bastioniem stūros un palisādu žogs.

Poļu-zviedru kara laikā 1659. gadā zviedri pili izlaupīja, hercogs Jēkabs pili vēlāk atguva un uz laiku apmetās te kopā ar ģimeni 1660. gadā pēc atgriešanās no zviedru gūsta Narvā. Lielā Ziemeļu kara laikā pili atkal ieņēma un izpostīja zviedru armija Zviedrijas karaļa Kārļa XII vadībā. Līdz pat Kurzemes un Zemgales hercogvalsts beigām pilī atradās Grobiņas pilskunga administratīvās iestādes. Pēc 1809. gada pils vairs netika apdzīvota un pamazām pārvērtās drupās. Šajā laikā Grobiņas pilī viesojies Prūsijas karalis Fridrihs Vilhelms III, kas sakarā ar Napoleona iebrukumu bija apmeties Mēmelburgas pilī Klaipēdā. 19. gadsimtā ap pilsdrupām ierīkots pilsētas parks. 20. gadsimta 70. gados pilsdrupas tika iekonservētas pēc arhitekta I. Stukmaņa projekta.

Leģendas un nostāsti par pili[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Teika par Grobiņas fogta meitas iemūrēšanu apakšzemes ejā:

"Kādreiz Grobiņas pils esot bijusi ļoti skaista un bagāta. Pils apakšā esot bijušas divas apakšzemes ejas: viena vedusi uz baznīcu, otra - uz Iļģu kapiem. Šai pilī reiz dzīvojis kāds bruņinieks, kam bijusi ļoti skaista meita. Pils īpašnieks izprecējis savu meitu kādam dižciltīgam jauneklim, bet meitenei jauneklis neesot paticis. Bruņinieks ar saviem padotajiem nodarbojies ar sirošanu, iegūtos vaņģiniekus sūtījuši visgrūtākos darbus padarīt. Nepaklausīgie vaņģinieki turēti apakšzemes ieslodzījumam.

Reiz starp atvestajiem vaņģiniekiem bijis kāds jauns, skaists puisis, kas negribējis pakļauties. Viņu ieslodzījuši vienā no apakšzemes pagrabiem. Jaunajai kundzei jauneklis iepaticies, un viņa nolēmusi viņu glābt. Drošsirdīgā sieviete aizvedusi jaunekli pa apakšzemes ejām uz Iļģu kapiem. Jauneklis izglābies, bet jauno kundzi tēvs un vīrs ieslodzījuši kādā apakšzemes ejā un eju aizmūrējuši. Vēl tagad Grobiņas pils apkārtnē dažkārt dzirdami vaidi, kas nākot it kā no apakšzemes." [3]

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]