Grobiņas pils

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Grobiņas pilsdrupas pirms Pirmā pasaules kara.
Grobiņas pilsdrupas mūsdienās.

Grobiņas pilsdrupas atrodas Grobiņas pilsētas centrā, Ālandes labajā krastā. Pils bija celta uz neliela uzkalniņa iepretim Skābaržkalnam, kas visticamāk ir hronikās minētais kuršu pilskalns, kurā atradusies Jūrpils (Seeborg).

Grobiņas viduslaiku pils ar bastioniem ar Kultūras Ministrijas 29.10.1998 rīkojumu Nr.128. apstiprināta par Valsts nozīmes arheoloģijas pieminekli ar valsts aizsardzības Nr. 1343.[1]

Raksturojums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pils atrodas uz izvirzījuma Ālandes upes krastā, kur upe uzpludināta, izveidojot Grobiņas ūdenskrātuvi (agrāk - dzirnavu dīķi). Uzkalns ir tikai nedaudz augstāks par Lielās ielas līmeni, un to no divām pusēm apskalo upe, bet pārējās izrakti nocietinājumu grāvji. Ārējās nocietinājumu sienas veido 58 m garu un 34 - 38,60 m platu būvju sistēmu.

Dienvidu spārns[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ordeņa pils trīsstāvīgais dienvidu spārns ir 11,2 m plats un 34 m garš, tas ir pils vecākais dzīvojamais korpuss. Sākotnēji pagrabs un daļēji pirmais stāvs celts no laukakmeņiem, augstāk arī no ķieģeļiem, kas ir liela izmēra - 8,5 X 15 X 29 vai 29,5 cm, likti divās kārtas. Otrajā un trešajā stāvā iemūrētās laukakmeņu joslas ir, domājams, no vēlāka laika[2]. Tā pagrabs ir gandrīz pilnībā apbērts; daļa no pagraba loga redzama pils austrumu mūrī. Nevienā no stāviem nav pilnībā saglabājušās starpsienas, tomēr divu šķērssienu paliekas saskatāmas pirmajā un otrajā stāvā. Pēc tām iespējams noteikt, ka otrais stāvs bijis sadalīts trīs telpās - austrumos 5.80 X 9.60 m ar lielām pusapļa formas nišām ārsienās un katrā pa vienam logam; vidū 12 X 9,60 m ar sienā iebūvētām kāpnēm uz pirmo stāvu; rietumos 13 X 9.60 m ar kanalizācijas caurulēm korpusa rietumu sienā. Austrumu galā atradās kapela, korpusa vidū bija remteris jeb kopējā ēdamzāle un priekšnams ar kāpnēm, bet rietumu galā - dzīvojamā telpa un guļamtelpa ar tualeti, kas viena no otras atdalīta ar plānām koka starpsienām. Pie pils pagalma esošajā sienā redzamas velvju paliekas, kas liecina, ka griesti varētu būt bijuši velvēti.[3] Korpusa logi ieturēti baroka stilā, un izveidoti 17.gs., turpretī iepriekšējie, mazie logi aizmūrēti. Otrajā stāvā ārsienas vidū joprojām saskatāms viens no senajiem logiem.

Otrā stāva ziemeļrietumu stūrī ir durvis, kas ved uz pagalma ārējo rietumu sienu, kur atradās segta karavīru pārvietošanās eja (tās jumta savienojuma pēdas joprojām redzamas), savienojot dienvidu korpusu ar rietumu spārnu. Par pirmajā stāvā bijušās virtuves paliekām 20.gs. 20. gados vēl liecināja skursteņa caurule trīs ķieģeļu platumā korpusa austrumu pusē pils pagalma sienā[2], taču šis dienvidu korpusa fragments līdz mūsdienām nav saglabājies.

Pirmajā stāvā atpazīstams tāds pats trīsdaļīgais iedalījums kā Prūsijas ordeņa Neidenburgas pilī, Zoldavas fogta pilī un Olštinas Doma kapitulā. Vācu bruņinieku ordeņos pastāvēja noteikums, ka pilis paredzētas konventiem, kuros bija divpadsmit ordeņa brāļu, un tas Kurzemē ņemts vērā, būvējot pilis arī Jelgavā, Ventspilī, Kuldīgā un citur. Tomēr 14.gs. gaitā mazais ordeņa brāļu skaita pieaugums netika līdzi straujai jaunu cietokšņu būvei, tādēļ Livonijas ordenis vairākās pilīs nozīmēja tikai vienu ordeņa brāli, kurš, atkarībā no pils nozīmīguma, bija fogts vai pils uzraugs.

Pirmā stāva ieejas joprojām redzamas - viena pils pagalma pusē tieši pie austrumu spārna, otra tieši pretīm kāpnēm. Lielā arka, kas ved uz pils pagalmu, izbūvēta vēlāk. Pils pārbūvēta 17.gadsimtā, kad tur uzturējās hercogs Jēkabs. Dienvidu korpuss tika apmests, un tajā izbūvēja lielus logus ar sešām rūtīm. Pils pagalma pusē esošajā sienā izbūvēti trīs logi.

Austrumu spārns[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sākotnējie pils aizsargmūri austrumos, ziemeļos un rietumos vēlāk apbūvēti, taču tikai neliela daļa no šīm celtnēm attiecināma uz ordeņa laikiem. Austrumu korpuss ir celts no laukakmeņiem ar ķieģeļu apdari, un tā sienu biezums ir mazāks - 1.30 m ārējai sienai un 0,74 m iekšpagalma pusē. Šeit izmantotie ķieģeļi ir nedaudz mazāki nekā dienvidu korpusā - 7 X 13,5 X 27 vai 28 cm izmērā. Pagalma pusē logi ir mazāki, un tādējādi piemēroti nelielām, mājīgam telpām. Spārna ziemeļaustrumu stūrī iebūvēts skurstenis, pagrabs nav redzams.

Ziemeļu spārns[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

No divstāvu ziemeļu korpusa saglabājusies tikai ārējā siena. Tās vidū ir 3,56 m plata arka, kas pēc pils pārbūves kalpojusi par galvenajiem vārtiem. Katrā vārtu pusē izbūvēti četri logi, attālums starp ailēm 3,60 m. Pagraba paliekas saglabājušās spārna rietumu pusē.

Rietumu spārns[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Rietumu korpuss bija 23 m garš un sadalīts trīs lielās telpās. Spriežot pēc pamatiem, pagrabs saglabājies. Ārsiena ir no pirmā būvniecības perioda, un atrodas 4,3 m uz rietumiem no dienvidu korpusa rietumu gala. 20.gadsimta 20.gados rietumu spārns bija diezgan labi saglabājies, un bijušā vārtu torņa ieeja daļēji aizmūrēta un pārveidota par šaurākām durvīm. Diemžēl 20.gs. vidū šis korpuss gandrīz pilnībā iznīcināts. Tālākais 13,2 m garais rietumu mūra posms netika pārbūvēts. Uz tā saglabājās segta karavīru pārvietošanās eja. Pils pagalms ir apmēram 36 m garš, un tā vidū aug vientuļš koks. Senāk pagalmā bijusi strūklaka, taču no tās nekas nav saglabājies.

Pils apkārtne ir pārmainījusies ar bastionu ierīkošanu. Uzbēruma mala ziemeļos un rietumos ir apmēram 6-7 m no pils mūriem, dienvidos tā bija tieši pie dienvidu korpusa, tomēr tagad novirzīta tālāk. Austrumos uzbēruma mala ir 24 m no pils sienas, un tur 19.gs. bija ierīkots parks. Uzbēruma stūros ierīkoti bastioni, no kuriem vislabāk saglabājušies ZR un ZA izvirzījumi. Ieeja pils pagalmā ir caur aizbērto ziemeļpuses grāvi un lēzenu iedobi uzbērumā, tomēr iespējams, ka agrāk tur bijis tilts.

Nocietinājumu grāvji ir aizsērējuši un noauguši ar kokiem. Arī rietumu un dienvidu nogāzes ir apaudzētas. Tas noticis jau pēc pils pamešanas, jo pilī izvietotajam garnizonam bija svarīgi, lai nekas neierobežotu skatu no pils. Iepretī pilsdrupām atrodas Grobiņas baznīca.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kuršu pils[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Grobiņas pilskalns (saukts Skābārža kalns) 1930. gados.

Senākā Grobiņas Livonijas ordeņa pils atradās Ālandes kreisajā krastā tagadējā Skābārža kalnā.

Ap 800. gadu kurši ieņēma vikingu Jūrpils apmetni. 854. gadā zviedru ķēniņš atguva pili, kas aprakstīts apcerējumā “Svētā Anskara dzīve” (Vita sancti Ansgari) 1230. gada līgumā ar kuršu ķēniņu Lamekinu, Grobiņas apvidus pieminēts ar nosaukumu Esestua. Pirmo reizi ar nosaukumu Grobiņa (Grobin) tā pieminēta 1253. gada Kursas dalīšanas līgumā starp Livonijas ordeni un Kurzemes bīskapiju. 1263. gada sākumā Livonijas ordenis uzbruka Grobiņai un nodedzināja kuršu koka pili.

Ordeņa pils[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Grobiņas pils Kurzemes hercogistes laikā (rekonstrukcija).

Sākotnējā ordeņa pils būvēta 13.gadsimtā. Nav skaidri zināms šīs pils celšanas laiks un vieta, taču vairākos avotos[4][5] minēts laika posms ap 1245.-1251.g., kad ordeņa mestra Dītriha fon Grīningena vadībā Kurzemē tika uzbūvētas vairākas pilis (to skaitā Kuldīgā un Embūtē). Pils bijusi no koka.

1328.gadā Livonijas ordenis atdeva Mēmeles apgabalu Prūsijas ordenim. Iespējams, drīz pēc tam Grobiņas pils uzcelta no jauna upes labā krastā uz zemes paaugstinājuma aptuveni 200 metrus no Skābāržkalna, un šo mūra pili turpmāk pārvaldīja Kuldīgas komturam pakļauts Grobiņas fogts. Pils atradās uz senā Prūsijas ceļa, vidū starp Mēmeli un Kuldīgu, un tādējādi bija nozīmīgs reģiona cietoksnis. Tā bijusi taisnstūra būve ar trīsstāvu dzīvojamo korpusu dienvidu spārnā un ar vārtu torni rietumu sienas vidū. 14. gadsimtā visapkārt nocietinātajai sienai otrā stāva augstumā gar šaujamlūkām stiepās karavīru pārvietošanās eja. Mestrs Gosvins fon Herike pili parbūvējis un paplašinājis ap 1347.gadu[6]. kā fogta sēdeklis (1399 - 1590) un ordeņa atbalsta punkts Dienvidkurzemē pie stratēģiski svarīgā ceļa uz Prūsiju tā tika nostiprināta un vairākkārt pārbūvēta. Pēdējais Livonijas ordeņa mestrs Gothards Ketlers 1560. gadā Livonijas kara laikā Grobiņas pili līdz ar visu fogteju par 50000 guldeņiem ieķīlāja Prūsijas hercogam.[2] Ķīlas līgums tika parakstīts 1560.gada 5.maijā Rēvelē, taču hercoga ierēdņi Grobiņas pili bija pametuši jau 28.-30.aprīlī[2].

1560.gada jūlijā Grobiņas pilī viesojās maģistrs Johans Funks[7], un pils baznīcā jau sludināja protestantu mācītājs[5]. Pils baznīcas 1560.gada inventāra saraksts:

"Pilī no sudrablietām - 1 sudraba kauss, 1 četrstūraina plāksne ar sudraba krucifiksu un divām sudraba bildēm, 1 sudraba gredzens, 1 apzeltīta vara monstrance. Pilī no lieta sudraba - 2 lielas lustras, 9 mazas lustras, kā arī 1 baseins roku mazgāšanai. Mises vai altāra drānas pilī - 1 vecs mises apģērbs ar krucifiksiem"[2].

1562.gadā Grobiņas pilī uzturējās pils pārvaldnieks, rakstvedis un kalpotāji. 1590.gadā pirmo reizi minēts Grobiņas pilī iekārtotais arsenāls[8]. Kurzemes un Zemgales hercogistes sastāvā Grobiņas fogteja tika iekļauta 1609. gadā, kad Kurzemes hercogs Vilhelms Ketlers apprecēja Prūsijas princesi Sofiju. Grobiņas pils kļuva par vienu no hercogu rezidencēm, ap pili tika uzcelti zemes vaļņi ar četriem bastioniem stūros un palisādu žogs.

Poļu-zviedru kara laikā 1659. gadā zviedri nodedzināja Grobiņas pilsētu un pili izlaupīja[9], hercogs Jēkabs pili vēlāk atguva un uz laiku apmetās te kopā ar ģimeni 1660. gadā pēc atgriešanās no zviedru gūsta Narvā. Lielā Ziemeļu kara laikā pili atkal ieņēma un izpostīja zviedru armija Zviedrijas karaļa Kārļa XII vadībā. Līdz pat Kurzemes un Zemgales hercogvalsts beigām pilī atradās Grobiņas pilskunga administratīvās iestādes. Pēc 1809. gada pils vairs netika apdzīvota un pamazām pārvērtās drupās. Ulrihs fon Šlipenbahs 1809.gadā rakstīja: "Lai gan vēl pirms dažiem gadiem remonts bija iespējams, [pils] vairāk netiek apdzīvota. Tā pamazām pārvēršas drupās. Ārējās sienas joprojām ir stipras un labas, un 10 līdz 12 gadus atpakaļ es šeit atradu vienu apdzīvojamu telpu, kā arī senas ieroču noliktavas paliekas."[10]

Šajā laikā Grobiņas pilī viesojies Prūsijas karalis Fridrihs Vilhelms III, kas sakarā ar Napoleona iebrukumu bija apmeties Mēmelburgas pilī Klaipēdā. 19. gadsimtā ap pilsdrupām ierīkots pilsētas parks. 20. gadsimta 70. gados pilsdrupas tika iekonservētas pēc arhitekta I. Stukmaņa projekta.

Leģendas un nostāsti par pili[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Teika par Grobiņas fogta meitas iemūrēšanu apakšzemes ejā:

"Kādreiz Grobiņas pils esot bijusi ļoti skaista un bagāta. Pils apakšā esot bijušas divas apakšzemes ejas: viena vedusi uz baznīcu, otra - uz Iļģu kapiem. Šai pilī reiz dzīvojis kāds bruņinieks, kam bijusi ļoti skaista meita. Pils īpašnieks izprecējis savu meitu kādam dižciltīgam jauneklim, bet meitenei jauneklis neesot paticis. Bruņinieks ar saviem padotajiem nodarbojies ar sirošanu, iegūtos vaņģiniekus sūtījuši visgrūtākos darbus padarīt. Nepaklausīgie vaņģinieki turēti apakšzemes ieslodzījumam.

Reiz starp atvestajiem vaņģiniekiem bijis kāds jauns, skaists puisis, kas negribējis pakļauties. Viņu ieslodzījuši vienā no apakšzemes pagrabiem. Jaunajai kundzei jauneklis iepaticies, un viņa nolēmusi viņu glābt. Drošsirdīgā sieviete aizvedusi jaunekli pa apakšzemes ejām uz Iļģu kapiem. Jauneklis izglābies, bet jauno kundzi tēvs un vīrs ieslodzījuši kādā apakšzemes ejā un eju aizmūrējuši. Vēl tagad Grobiņas pils apkārtnē dažkārt dzirdami vaidi, kas nākot it kā no apakšzemes." [11]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]