Berelis ir studējis Latvijas Universitātes Fizikas un matemātikas fakultātē (1979—1981) un Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātes Bibliotēku zinātnes un bibliogrāfijas nodaļā.[1] Strādājis par bibliotekāru Skujenē, kā arī žurnālā "Karogs" (1989—1992 un 2003—2010).[1] 1986. gadā sācis publicēt literāros darbus.[1] Izdevis vairākus stāstu krājumus, grāmatas bērniem. Tāpat rakstījis par postmodernisma iezīmēm latviešu prozā un citām tēmām. Par grāmatu "Neēd šo ābolu, tas ir mākslas darbs", kurā ir apskatīta 1990. gadu latviešu proza, kā arī romānu "Ugunīgi vērši ar zelta ragiem" saņēmis Literatūras gada balvu. 1994. gadā kļuvis par Latvijas Rakstnieku savienības biedru.[1]
G. Bereļa aktīvākais darbības laiks ir 20. gs. 90. gadi, kad viņš daudz raksta par jaunāko latviešu prozu, formulējot Aivara Ozoliņa, Jāņa Einfelda, Arvja Kolmaņa, Noras Ikstenas, Jāņa Vēvera un citu jauno autoru poētikas iezīmes, skaidrojot postmodernās literatūras principus un pārskatot mākslinieciskuma kritērijus latviešu prozā. Šajā laikā sarakstītas viņa nozīmīgās literatūrkritiskās grāmatas "Klusums un vārds", "Latviešu literatūras vēsture" un "Neēd šo ābolu, tas ir mākslas darbs". 21. gadsimta sākumā G. Berelis strādā žurnālā "Karogs", kurā regulāri publicē apskatus par jaunāko literatūru.
2015. gadā vēsturisko romānu sērijā "Latvija. XX gadsimts" izdots G. Bereļa romāns "Vārdiem nebija vietas". Tas ieguvis Egona Līva piemiņas balvu "Krasta ļaudis"[2] un laikraksta "Diena" gada balvu kultūrā. Romāns nominēts Literatūras gada balvai kā labākais prozas darbs.
