Gustavs II Ādolfs

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Gustavs II Ādolfs
Gustav II Adolf
Gustavs II Ādolfs

Amatā
1611. gada 30. oktobris — 1632. gada 6. novembris
Priekštecis Kārlis IX
Pēctecis Kristīne I

Dzimšanas dati 1594. gada 9. decembris
Stokholma
Miršanas dati 1632. gada 16. novembris
Licene, Saksijas firstiste
Dzīvesbiedrs (e) Brandenburgas Marija Eleonora

Gustavs II Ādolfs (Gustav II Adolf; dzimis 1594. gada 9. decembrī, miris 1632. gada 16. novembrī) bija Zviedrijas karalis, Zviedrijas impērijas izveidotājs. Viņš iekaroja Rīgu un bija valdnieks Zviedru Vidzemes teritorijā, tomēr nelietoja Livonijas hercoga titulu. Gustava II Ādolfa valdīšanas laiks bija Zviedrijas zelta laikmeta sākums.

Pilns tituls[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tērbatas universitātes dibināšanas dokumentā, kas datēts ar 1632. gada 30.jūniju, karalis Gustavs Ādolfs sevi titulēja kā:

"Mēs Gustavs Ādolfs no Dieva žēlastības zviedru, gotu, vendu karalis, Somijas lielfirsts (lielkņazs), Igaunijas un Karēlijas hercogs, kā arī Ingrijas kungs u.t.t."

(Nos Gustavus Adolphus Dei Gratia Suecorum Gothorum Vandalorumque Rex, Magnus Princeps Finlandiae, Dux Esthoniae atque Carelia nec non Ingriae Dominus etc.; ziedriski: Wij Gustaf Adolph medh Gudz nåde, Sueriges, Giötes och Wändes konungh och storfurste till Finlandh, Hertigh wtij Estlandh och Carelen, herre vtöfuer Ingermanlandh.) [1]

Lai arī Livonijas ziemeļu daļa pēc Altmarkas pamiera nosacījumiem 1629. gada 25. septembrī nonāca Zviedrijas pakļautībā, tomēr Gustavs Ādolfs lietoja vienīgi Igaunijas, nevis Livonijas hercoga titulu, kuru turpināja lietot Polijas-Lietuvas kopvalsts valdnieks un 1599. gadā no Zviedrijas karaļa troņa gāztais Sigismunds III Vāsa.

Dzīvesgājums[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Gustavs Ādolfs ir dzimis Stokholmā 1594. gadā kā vecākais dēls Zviedrijas karaļa Kārļa IX un viņa sievas Kristīnes ģimenē. Kā troņmantnieks viņš jau no astoņu gadu vecuma piedalījās Senāta sēdēs, no 12 gadu vecumā pieņēma ārvalstu sūtņus, bet 15 gadu vecumā turēja savu pirmo troņa runu. Viņa uzskatus stipri ietekmēja Kārļa IX galmā uzņemtie virsnieki, kas bija piedalījušies Nīderlandes brīvības karā pret katolisko Spāniju (1568-1609).

Pēc tēva nāves 1611. gadā Gustavs Ādolfs 17 gadu vecumā tika pasludināts par pilngadīgu un Upsalas Doma baznīcā kronēts par Zviedrijas karali. Pēc veiksmīgajiem kariem ar Dāniju (1611-1613), Krieviju (1610-1617) jaunais karalis ieguva lielu autoritāti savā zemē. Ar lielkanclera Aksela Uksenšernas (Axel Oxenstierna) palīdzību karalis modernizēja valsts pārvaldi, nodokļus, tiesu un izglītības sistēmu un pārveidoja Zviedriju par militāru lielvalsti. Viņš ieviesa obligāto militāro dienestu vīriešiem vecumā no 15 līdz 30 gadiem, kas ļāva radīt ap 40 tūkstošus vīru lielu armiju un kara floti. Valsts uzturētie un kaujās drosmīgie zviedru, somu un arī baltiešu karavīri bieži spēja uzvarēt daudzskaitlīgākus pretinieka karaspēkus, kuros dienēja daudz algotņu.

1617. gadā karalis Gustavs Ādolfs pēc izraidītā Kurzemes hercoga Vilhelma lūguma atjaunoja karadarbību Poļu-zviedru karā, ieņēma Daugavgrīvas un Pērnavas cietokšņus. 1621. gada 15. septembrī Gustavs Ādolfs iekaroja Rīgu pēc pusotra mēneša ilga aplenkuma un nākošajā dienā svinīgi iejāja pa pilsētas vārtiem. Rīga kļuva par Zviedrijas lielāko pilsētu pēc iedzīvotāju skaita. Gustavs Ādolfs mēģināja iekarot arī Kurzemes un Zemgales hercogisti, tomēr 1622. gada novembrī bija spiests noslēgt Jelgavas pamieru. 1626. gada 7. janvārī Gustavs Ādolfs uzvarēja Polijas-Lietuvas karaspēku kaujā pie Valles Zemgalē. 1626. gada martā 8 tūkstoši zviedru karavīru karaļa Gustava Ādolfa vadībā pārcēlās pāri Baltijas jūrai, iekaroja Polijas pakļautībā esošo Prūsijas hercogisti un 1629. gada 25. septembrī panāca Altmarkas pamiera noslēgšanu.

Pēc vācu protestantu valstu sakāvēm Trīsdesmitgadu karā ar Svētās Romas impērijas katolisko valstu karaspēku 1629. gada 18. janvārī Zviedrijas Riksdāgs atļāva karalim Gustavam Ādolfam iesaistīties karadarbībā protestantu valstu pusē. 1630. gada vasarā karalis ar 13 tūkstošiem karavīru pārkuģoja Baltijas jūrai un 6. jūlijā izcēlās Pomerānijas krastā un kopā ar Saksijas un Hesenes karaspēkiem 1631. gada 17. septembrī sakāva katoļu valstu karaspēku Breitenfeldes kaujā pie Leipcigas un līdz gada beigām iekaroja lielāko daļu no tagadējās Vācijas teritorijas.

1632. gada septembra sākumā apvienotais katoļu valdnieku karaspēks virspavēlnieka Albrehta Valenšteina vadībā uzvarēja karaļa Gustava Ādolfa komandēto protestantu valstu armiju Alte Veste kaujā pie Nirnbergas. Tā paša gada 16. novembrī notika Licenes kauja tagadējās Saksijas-Anhaltes teritorijā, kurā 37 gadus vecais karalis Gustavs Ādolfs tika nogalināts, kaut arī viņa armija izcīnīja uzvaru.

Viņa līķis tika iebalzamēts un garā bēru gājienā cauri vācu zemēm pāri Baltijas jūrai nogādāts uz Zviedriju. Par karalieni kļuva vienīgā karaļa meita Kristīne, bet tālāko karadarbību vadīja kanclers Uksenšerna.

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas
Vāsas dinastijas valdnieks Arms of the House of Vasa.svg
Priekštecis:
Kārlis IX
Zviedrijas karalis
1611. - 1632.
Pēctecis:
Kristīne I
Commons:Category
Vikikrātuvē ir pieejami multimediju faili par šo tēmu. Skatīt: Gustavs II Ādolfs