Halogēni

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
No kreisās uz labo: hlors, broms un jods istabas temperatūrā. Hlors ir gāzveida agregātstāvoklī, broms ir šķidrs un jods ir cieta viela. Fluors attēlā nav iekļauts, tā lielās reaģētspējas dēļ.

Halogēni (no grieķu: ἁλός — sāls γένος — radīt — sāļraži) ir periodiskās tabulas VIIA grupas elementi. Tie visi ir aktīvi nemetāli. Halogēni ir: fluors, hlors, broms un jods. Dažreiz pie halogēniem pieskaita arī astatu. Halogēni brīvā veidā veido divatomu molekulas. Brīvā veidā normālos apstākļos fluors un hlors ir gāzes, broms ir šķidrums un jods (un astats) ir cietas vielas. Palielinoties atommasai, to ķīmiskā aktivitāte samazinās (samazinās halīdu stabilitāte). Reaģējot ar ūdeņradi, halogēni var veidot halogēnūdeņražskābes (fluorūdeņražskābe, hlorūdeņražskābe, bromūdeņražskābe un jodūdeņražskābe). Palielinoties halogēnu atommasai, samazinās šo skābju stabilitāte. Halogēni var veidot arī skābekli saturošas skābes (izņemot fluoru). Halogēniem ir iespējamas daudz oksidācijas pakāpes (salīdzinot ar citu grupu elementiem), tāpēc var veidoties daudz skābju. Šīs skābes vispārīgā gadījumā ir mazāk stabilas par attiecīgajām halogēnūdeņražskābēm un to stabilitāte, palielinoties halogēnu atommasai, lielākoties palielinās.

Divatomu halogēnu molekulas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Halogēns Molekula Uzbūve Modelis Starpatomu attālums molekulā, pm
(gāzveida stāvoklī)
Starpatomu attālums molekulā, pm
(cietvielas stāvoklī)
Elektronegativitāte (pēc Polinga) Iespējamās oksidēšanas pakāpes
Fluors F2 Difluorine-2D-dimensions.png Fluorine-3D-vdW.png 143 149 4,0 –1
Hlors Cl2 Dichlorine-2D-dimensions.png Chlorine-3D-vdW.png 199 198 3,0 –1; +1; +3; +5; +7
Broms Br2 Dibromine-2D-dimensions.png Bromine-3D-vdW.png 228 227 2,8 –1; +1; +3; +5; +7
Jods I2 Diiodine-2D-dimensions.png Iodine-3D-vdW.png 266 272 2,5 –1; +1; +3; +5; +7
Astats At2 2,2 –1; +1; +3; +5; +7

Palielinoties elementa atomskaitlim, samazinās tā reaģētspēja un pieaug tā viršanas temperatūra.

Reakcijas ar ūdeni[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Fluors aktīvi reaģē ar ūdeni, veidojot skābekli (O2) un ūdeņraža fluorīdu (HF):[1]

2 F2(g) + 2 H2O(l) → O2(g) + 4 HF(šķ)

Hlora aptuvenā šķīdība kilogramā ūdens istabas temperatūrā (21 °C) ir 7.1 g.[2] Izšķīdināts hlors reaģē ar ūdeni, veidojot hlorūdeņražskābi (HCl) un hipohlorskābi, ko izmanto kā dezinfekcijas līdzekli vai balinātāju:

Cl2(g) + H2O(l) → HCl(šķ) + HClO(šķ)

Broma šķīdība 100 gramos ūdens ir 3,41 grams[3], taču reaģē samērā lēni, veidojot bromūdeņražskābi (HBr) un hipobromskābi (HBrO):

Br2(g) + H2O(l) → HBr(šķ) + HBrO(šķ)

Joda šķīdība ūdenī ir ļoti maza (0,03 g/100 gramos ūdens 20° temperatūrā) un tas ar to tieši nereaģē.[4]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. VIIA apakšgrupas elementu oksidētspēja (angliski). Chemguide.co.uk. Iegūts 2011-12-29.
  2. Hlora šķīdība ūdenī (angliski). Resistoflex.com. Iegūts 2011-12-29.
  3. Broma ķīmiskās īpašības (angliski). bromaid.org
  4. Iodine MSDS (angliski). Hazard.com (1998-04-21). Iegūts 2011-12-29.