Heinrihs Rudolfs Hercs

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Šis raksts ir par vācu fiziķi. Par citām jēdziena Hercs nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.
Heinrihs Rudolfs Hercs
Heinrich Rudolf Hertz
Heinrihs Rudolfs Hercs
Personīgā informācija
Dzimis 1857. gada 22. februārī
Hamburgā
Miris 1894. gada 1. janvārī (36 gadi)
Bonnā, Vācijā
Tautība vācietis
Paraksts Autograph of Heinrich Hertz.png
Zinātniskā darbība
Zinātne fizika
Darba vietas Ķīles universitāte, Karlsrūes Universitāte, Bonnas universitāte
Alma mater Hamburgas universitāte, Minhenes universitāte, Berlīnes universtāte
Pasniedzēji Gustavs Roberts Kirhofs, Hermans fon Helmholcs
Sasniegumi, atklājumi Elektromagnētiskie viļņi

Heinrihs Rudolfs Hercs (Heinrich Rudolf Hertz; dzimis 1857. gada 22. februārī, miris 1894. gada 1. janvārī) bija vācu fiziķis.

Galvenie Herca sasniegumi ir elektromagnētisko viļņu eksistences praktiskā pierādīšana un Džeimsa Maksvela teorijas eksperimentāla apstiprināšana.

Biogrāfija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Heinrihs Rudolfs Hercs dzimis 1857. gada 22. februārī, Hamburgā, Vācijā. Herca tēvs Gustavs Ferdinands Hercs bija juridiskais konsultants, māte Anna Elizabete Pfefferkorna - kara ārsta meita. Hercam bija trīs brāļi un māsa.

Studējot Hamburgas universitātē Hercs demonstrēja dotības zinātnes jomā un valodās. Viņš mācījās arābu valodu un sanskritu. Hercs studējis inženierzinātnes Vācijas pilsētās Drēzdenē, Minhenē un Berlīnē. Viņa pasniedzēji bija Gustavs Roberts Kirhofs un Hermanis fon Helmholcs. 1880. gadā Hercs iegūst doktora grādu un paliek Helmholca asistents līdz 1883. gadam, kad ieņem teorētiskās fizikas lektora amatu Ķīles universitātē. 1885. gadā viņš kļūst par profesoru Karlsrūes Universitātē, kur atklāj elektromagnētiskos viļņus. 1886. gadā Hercs apprec Elizabeti Dollu. Viņu ģimenē bija divas meitas Johanna un Matilde.

1892. gadā Hercs saslimst. Viņam tiek veiktas vairākas operācijas. Hercs miris no asins saindēšanās 36 gadu vecumā 1894. gada 1. janvārī Vācijas pilsētā Bonnā.

Herca brāļadēls Gustavs Hercs bija Nobela prēmijas fizikā laureāts. Gustava dēls Karls Helmuts Hercs izgudroja medicīnisko ultrasonogrāfiju.

Herca vārdā nosaukta SI sistēmas frekvences mērvienība hercs kā arī krāteris Mēness tumšajā pusē.

Zinātniskais darbs[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Meteoroloģija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Hercs interesējās par meteoroloģiju. Tas bija saistīts ar viņa sadarbību ar Vilhelmu fon Becoldu, kurš bija viņa profesors Minhenes politehniskajā institūtā. Herca devums šajā jomā nav liels. Kā Helmholca asistents viņš veicis pētījumus par šķidrumu iztvaikošanu, kā arī izstrādājis jauna veida higrometru un mitra gaisa, kas pakļauts adiabātiskām izmaiņām, īpašību noteikšanas grafiskās metodes[1].

Mehānika[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Strādājot Bonnas universitātē, Hercs pievērsās teorētiskajai mehānikai. Viņš sarakstīja grāmatu Die Prinzipien der Mechanik in neuen Zusammenhange dargestellt ("Mehānikas principi jaunā formā"), kas izdota pēc autora nāves 1894. gadā.

Hercs darbojies kontaktmehānikā, pētot elastīgu saskarē esošu ķermeņu mijiedarbību.

Elektromagnētisms[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Karlsrūes universitātē Hercs pievērsās elektromagnētisma pētījumiem. Viņš palīdzēja atklāt fotoelektrisko efektu, novērojot, ka uzlādēts ķermenis zaudē lādiņu, ja to apstaro ar ultravioleto gaismu. Šo parādību vēlāk izpētīja un aprakstīja citi.

Herca raidītāja un uztvērēja shēma.

Pazīstamākie Herca pētījumi saistīti ar elektromagnētisko viļņu atklāšanu. Hercs izveidoja elektromagnētisko viļņu raidītāju, kas sastāvēja no indukcijas spoles un diviem metāla stieņiem ar dzirksteļspraugu starp tiem. Par uztvērēju tika izmantota vada cilpa ar dzirksteļspraugu. Hercs novēroja, ka, ja potenciāls starp raidītāja stieņiem kļūst pietiekoši liels un starp tiem lec dzirkstele, dzirkstele novērojama arī uztvērēja dzirksteļspraugā. Tādējādi tika pierādīta elektromagnētisko viļņu eksistence, ko teorētiski bija paredzējis Džeims Maksvels.

Hercs turpināja dažādus eksperimentus, novietojot starp raidītāju un uztvērēju dažādus materiālus, un secināja, ka atklātie viļņi izplatās caur nevadošiem materiāliem, bet vadoši materiāli tos atstaro. Turpmākajos eksperimentos tika noskaidrots, ka elektromagnētiskie viļņi ir līdzīgi gaismai, un tiem ir tāds pats izplatīšanās ātrums, bet lielāks viļņa garums. Herca eksperimenti kopumā izskaidroja elektromagnētisko viļņu ātrumu, atstarošanu, laušanu un interferenci.

Hercs pats nesaskatīja pielietojumu savam atklājumam. Viņš apgalvoja, ka veiktie eksperimenti tikai pierāda Maksvela teoriju, bet atklātajiem viļņiem nav nekāda praktiska pielietojuma.[2]

Ārējās saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. J. F. Mulligan and H. G. Hertz, "On the energy balance of the Earth", American Journal of Physics, vol. 65, pp 36-45
  2. Heinrich Rudolf Hertz