Heinrihs Rudolfs Hercs

Vikipēdijas raksts

Šis raksts ir par vācu fiziķi. Skatīt nozīmju atdalīšanas lapu, lai uzzinātu par citām jēdziena Hercs nozīmēm.

Heinrihs Rudolfs Hercs Heinrich Rudolf Hertz Personīgā informācija Dzimis 1857. gada 22. februārī Hamburgā, Vācijā Miris 1894. gada 1. janvārī (36 gadi) Bonnā, Vācijā Tautība vācietis Paraksts

Zinātniskā darbība Zinātne fizika Darba vietas Ķīles universitāte, Karlsrūes Universitāte, Bonnas universitāte Alma mater Hamburgas universitāte, Minhenes universitāte, Berlīnes universtāte Pasniedzēji Gustavs Roberts Kirhofs, Hermans fon Helmholcs Sasniegumi, atklājumi Elektromagnētiskie viļņi

Heinrihs Rudolfs Hercs (Heinrich Rudolf Hertz; dzimis 1857. gada 22. februārī, miris 1894. gada 1. janvārī) bija vācu fiziķis.

Galvenie Herca sasniegumi ir elektromagnētisko viļņu eksistences praktiskā pierādīšana un Džeima Klerka Maksvela teorijas eksperimentāla apstiprināšana.

Satura rādītājs 1 Biogrāfija 2 Zinātniskais darbs 2.1 Meteoroloģija 2.2 Mehānika 2.3 Elektromagnētisms 3 Ārējās saites 4 Norādes

[izmainīt šo sadaļu] Biogrāfija

Heinrihs Rudolfs Hercs dzimis 1857. gada 22. februārī, Hamburgā, Vācijā. Herca tēvs Gustavs Ferdinands Hertcs bija juridiskais konsultants, māte Anna Elizabete Pfefferkorna - kara ārsta meita. Hercam bija trīs brāļi un māsa.

Studējot Hamburgas universitātē Hercs demonstrēja dotības zinātnes jomā un valodās. Viņš mācījās Arābu valodu un Sanskritu. Hercs studējis inženierzinātnes Vācijas pilsētās Dresdenē, Minhenē and Brlīnē. Viņa pasniedzēji bija Gustavs Roberts Kirhofs un Hermanis fon Helmholcs. 1880. gadā Hercs iegūst doktora grādu un paliek Helmholca asistents līdz 1883. gadam, kad ieņem teorētiskās fizikas lektora amatu Ķīles universitātē. 1885. gadā viņš kļūst par profesoru Karlsrūes Universitātē, kur atklāj elektromagnētiskos viļņus. 1886. gadā Hercs apprec Elizabeti Dollu. Viņu ģimenē bija divas meitas Johanna un Matilde.

1892. gadā Hercs saslimst. Viņam tiek veiktas vairākas operācijas. Hercs miris no asins saindēšanās 36 gadu vecumā 1894. gada 1. janvārī Vācijas pilsētā Bonnā.

Herca brāļadēls Gustavs Ludvigs Hercs bija Nobela prēmijas laureāts. Gustava dēls Karls Helmuts Hercs izgudroja medicīnisko ultrasonogrāfiju.

Herca vārdā nosaukta SI sistēmas frekvences mērvienība Hercs kā arī krāteris mēness tumšajā pusē.

[izmainīt šo sadaļu] Zinātniskais darbs

[izmainīt šo sadaļu] Meteoroloģija

Hercs vienmēr intersējies par meteoroloģiju, kas saistīts ar viņa sadarbību ar Vilhelmu fon Becoldu, kurš bija viņa profesors Minhenes politehniskajā institūtā. Herca devums šajā jomā nav liels. Kā Helmholca asistents viņš veicis pētījumus par šķidrumu iztvaikošanu, kā arī izstrādājis jauna veida higrometru un mitra gaisa, kas pakļauts adiabātiskām izmaiņām, īpašību noteikšanas grafiskās metodes^[1].

[izmainīt šo sadaļu] Mehānika

Strādājot Bonnas universitātē, Hercs pievēršas teorētiskajai mehānikai. Viņš saraksta grāmatu "Die Prinzipien der Mechanik in neuem Zusammenhange dargestellt" ("Mehānikas principi jaunā formā"), kas izdota pēc autora nāves 1894. gadā.

Hercs darbojies kontaktmehānikā, pētot elastīgu saskarē esošu ķermeņu mijiedarbību.

[izmainīt šo sadaļu] Elektromagnētisms

Karlsrūes universitātē Hercs pievērsās elektromagnētisma pētījumiem. Viņš palīdzēja atklāt Fotoelektrisko efektu, novērojot, ka uzlādēts ķermenis zaudē lādiņu, ja to apstaro ar ultravioleto gaismu. Šo parādību vēlāk izpētīja un aprakstīja citi.

Pazīstamākie Herca pētījumi saistīti ar elektromagnētisko viļņu atklāšanu. Hercs izveidoja elektromagnētisko viļņu raidītāju, kas sastāvēja no indukcijas spoles un diviem metāla stieņiem ar dzirksteļspraugu starp tiem. Par uztvērēju tika izmantota vada cilpa ar dzirksteļspraugu. Hercs novēroja, ka, ja potenciāls starp raidītāja stieņiem kļūst pietiekoši liels un starp tiem lec dzirkstele, dzirkstele novērojama arī uztvērēja dzirksteļspraugā. Tādējādi tika pierādīta elektromagnētisko viļņu eksistence, ko teorētiski bija paredzējis Džeims Maksvels.

Hercs turpināja dažādus eksperimentus novietojot starp raidītāju un uztvērēju dažādus materiālus un secināja ka atklātie viļņi izplatās caur nevadošiem materiāliem, bet vadoši materiāli tos atstaro. Turpmākajos eksperimentos tika noskaidrots, ka elektromagnētiskie viļņi ir līdzīgi gaismai, un tiem ir tāds pats izplatīšanās ātrums, bet lielāks viļņa garums. Herca eksperimenti kopumā izskaidroja elektromagnētisko viļņu ātrumu, atstarošanu, laušanu un interferenci.

Hercs pats nesaskatīja pielietojumu savam atklājumam. Viņš apgalvoja, ka veiktie eksperimenti tikai pierāda Maksvela teoriju, bet atklātajiem viļņiem nav nekāda praktiska pielietojuma.^[2]

[izmainīt šo sadaļu] Ārējās saites

• Physicists biographies

[izmainīt šo sadaļu] Norādes

1. ↑ J. F. Mulligan and H. G. Hertz, "On the energy balance of the Earth", American Journal of Physics, vol. 65, pp 36-45
2. ↑ Heinrich Rudolf Hertz