Heinrihs fon Gālens

Vikipēdijas lapa
Heinriha fon Gālena attēls (pa kreisi) uz Rīgā kaltas pusmārkas (1556).

Heinrihs fon Gālens (vācu: Heinrich von Galen, latīņu: Henricus von Galen; ap 1480. - 1557. 30. maijs) bija Kandavas fogts (1519—1529), Kuldīgas komturs (1529—1535), ordeņa landmaršals (1535—1551) un Livonijas ordeņa mestrs no 1551. jūnija līdz savai nāvei 1557. gadā.

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Celies no Vestfālijas Gālenu dzimtas, 1506. gadā iestājās Vācu ordenī, 1508. gadā bija Piltenes fogts, 1514. gadā Cēsu pils komturs, vēlāk Kandavas fogts (1519-1529) un Kuldīgas komturs (1529-1535). No 1535. līdz 1551. gadam bija Livonijas ordeņa landmaršals, 1551. gadā ievelēts par Livonijas ordeņa mestru.

1556. gadā mestrs Heinrihs uzbruka Rīgas arhibīskapa Vilhelma rezidencei Kokneses pilī, apcietināja arhibīskapu un veselu gadu turēja viņu Smiltenes cietumā par apvainojumiem mēģinājumā nodot protestantisko Livoniju katoliskās Polijas karaļa protektorātā.

Dokumenti[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Rusova hronika par mestru Heinrihu:

"Heinrichs Galens, 44. Vācu ordeņa mestris, sāka valdīt 1551.gadā. Viņa laikā maskavieši atņēma tatāriem Kazaņu un Astrachaņu. Cīņās dēļ Kazaņas un Astrachaņas maskavieši bija Livoniju piemirsuši. Pēc šīs uzvaras Maskavas lielkņazs tapa bīstams ne tikai Livonijai, bet arī citiem kaimiņu valdniekiem. 1552. gadā Rēvelē ieradās trīs lāgus Lībekas sūtņi, kuŗu uzdevums bija atjaunot un apstiprināt vecos tirdzniecības līgumus un privileģijas. Šie sūtņi nekā nepanāca, un bija paredzams, ka vecā draudzība starp abām pilsētām izirs. [..]

Kad Livonijas kārtas izdzirdēja par laimīgo Maskavas tatāru zemju uzvaru, viņi nojauda, ka ilggadīgam mieram, kas tagad labi būtu noderējis, ir beigas. Tādēļ viņi nosūtīja sūtņus uz Maskavu vest sarunas, uzturēt miera stāvokli arī turpmāk. Kad sūtņi dzirdēja Maskavas netaisnos noteikumus un priekšlikumus par nodevu maksāšanu, viņi atgriezās mājās nekā nepanākuši. Livonijā šis apstāklis sacēla lielas bažas. Otrā sūtniecībā, kuŗa sastāvēja no mestŗa pilnvarotiem, Jāņa Bokhorsta, Otona Grotūza un no Tērbatas biskapa pilnvarotiem, Valdemāra Vrangeļa un Didriķa Kafera, 1554. gada 3. gavēņa svētdienā aizceļoja uz Maskavu, kur viņi nepanāca vairāk nekā, kā tikai iepazinās ar lielkņaza netaisnīgām prasībām. Lielkņazs caur savu kancleri prasīja no sūtņiem neiespējami lielu tribūtu arī par daudziem pagājušiem gadiem.

Uz to sūtņi atbildēja, ka viņi neredzot pamata tām prasībām, jo lielkņazs nekad neesot par Livoniju valdījis, ne arī viņu iekaŗojis, ka viņš varētu uzlikt nodevas kā uzvarētājs uzvarētiem; Livoniju lielkņazs nevarot uzskatīt arī kā lēņu īpašumu. Esot pierādāms, ka daudzie kaŗi ar krieviem neesot vesti nodevu dēļ, un nevienā miera līgumā neesot nekas minēts par nodevām. Lielkņaza kanclers un padomnieki atbildēja, ka Tērbatas bīskapija vecos laikos maksājusi nodevas. Biskapa sūtņi noraidīja tādu uzskatu un apgalvoja, ka Tērbatas biskapija nekad nav maksājusi lielkņazam nodevas, tādēļ arī lielkņazs nevarot uzstādīt jaunas, neparastas prasības, jo neesot domājams ka kristīgs valdnieks prasīšot to, kas viņam nepienākas, un nenodarīšot otram netaisnību, kuŗu viņš pats neciestu. Lielkņaza pilnvarotie uz to atbildēja, ka viņa pavēlnieks ne par matu neatkāpšoties no savām prasībām. Tad sūtņi prasīja, lai rādot viņiem apzīmogotus dokumentus, ka Tērbatas bīskapijai jāmaksā nodevas lielkņazam. Kanclers paskaidroja sūtņiem, ka vecos dokumentos esot runa par to, ka Tērbatas biskapija esot maksājusi “daņ”, kas tak nozīmējot nodevas; bet kādas un cik, to viņš nav gribējis pateikt. Pēc gaŗām debatēm noslēdza mieru uz 15 gadiem ar to noteikumu, ka visi strīdi starp Krieviju un Livoniju, kā arī jautājumi par nodevām, noregulējami trīs gadu laikā.

1554. gadā Vitenšteinas ordeņa fogtu un priekšnieku nosūtīja pie Zviedrijas ķēniņa Gustava ar lūgumu uzsākt kopā ar Livonijas mestri, kaŗu ar Krieviju. 1555.gadā ķēniņš uzsāka kaŗu ar Krieviju tajā pārliecībā, ka mestris darīs to pašu. Bet mestris nelikās ne zinot, un ķēniņam cits nekas neatlika, kā noslēgt ar krieviem mieru, pēc kuŗa centās arī krievi, jo miera sarunas starp Krieviju un Livoniju vēl nebija pabeigtas. 1555.gada rudenī Vīkas muižnieki sapulcējās Pērnavā uz landtāgu, kur starp citām ļoti nesvarīgām lietām tapa izšķirts arī jautājums, ka neviens kalps vai kāds cits tam līdzīgs nedrīkst dejot ar dižciltīgu dāmu, kādu lēmumu arī izsludināja visā zemē. Bet par lielām briesmām, kuŗas draudēja zemei, nebija runas.

1556.gada gavēnī Livonijā ilgu laiku bija redzama ugunssārta komēta. Šīs komētas parādīšanās laikā Valmierā notika zemes kārtu sapulce. Kad daži sapulces dalībnieki sēdēja pie mielasta galda, starp kuŗiem bija arī kāds Tērbatas domkungs, tad uz jautājumu, kas tā esot par zvaigzni, pēdējais atbildēja, ka tā esot komēta, un pie tam tāda lieta, kuŗa nekā laba nevēstot.

Tā paša gada jūnijā Maskavas sūtnis, kelars Terpigoŗevs, spītīgs un viltīgs vīrs, ieradās pie Tērbatas biskapa. Viņš, kā lielkņaza sūtnis, tapa uzņemts Tērbatā ar lielu godu. Par audiences vietu, kur sūtnis varētu izteikt savas prasības, bija noteikta biskapa mielasta zāle. Biskapam nolemtās lielkņaza dāvanas, ceļā uz audiences vietu, sūtnis lika nest gājiena priekšgalā. Starp dāvanām bija kāds no zīda saišķiem mests medību tīkls, 2 krievu medību suņi un viens ļoti raibs tepiķis. Šīs neparastās dāvanas sacēla ļaudīs lielu izbrīnēšanos, un viņu nozīmi dažādi tulkoja.

Sūtņa prasības bija, lai bez kavēšanas maksātu lielkņazam apsolītās nodevas. Jautājums bija nopietns, un viņu apspriest sapulcējās visi biskapijas un pilsētas padomnieki kopā ar biskapa kancleri. Biskaps, viņa kanclers un padomnieki bija ar mieru apņemties maksāt šīs nodevas. Bet Tērbatas birģermeistars Jānis Henks izteicās, ka to darīt neesot ieteicams. Ja apsolīšot, tad vajadzēšot arī pildīt. Kanclers Jirģens Holcšnurs atbildēja, ka birģermeistars gan pārzinot labi āžādas un linus, bet ne tādas lietas; lielkņazs esot tirans un varot nodarīt Livonijai tādu kaunu un skādi, kuŗu netik ātri varēšot izlabot. Tādēļ esot gan jādod rakstisks solījums Maskavas caram maksāt nodevas, nedomājot par viņa ieturēšanu, bet gan ar ķeizariskās tiesas lēmumu padarīt šo solījumu par neesošu, ko viņa zemnieka galva nevarot apķert. Beidzot nolēma dot lielkņazam rakstisku solījumu par nodevu maksāšanu. Katram cilvēkam bija jāmaksā viena Rīgas marka, kuŗa tajā laikā līdzinājās vienai ceturtai daļai no daldeŗa un vienam Lībekas šiliņam. No šīm nodevām, izņemot garīdzniekus, neviens netika atsvabināts un biskapam viņas bija jāmaksā trīs gadu laikā, par visu pagājušo laiku, skaitot no pēdējās nodevu maksāšanas dienas.

Kad Maskavas sūtnis saņēma apzīmogoto nodevu dokumentu, viņš to sniedza tāļāk savam sekretaram. Kad pēdējais to gribēja ņemt, viņš nedeva, bet iebāza savā azotī un visu klātbūtnē teica: “Tu nemāki ar šo mazo bērnu apieties; viņš jālolo, jābaŗo ar baltmaizi un saldu pienu; kad paaugs un sāks runāt, atnesīs lielkņazam daudz labuma.” Birģermeistaram Jānim Dorstelmaņam sūtnis teica, ka tērbatniekiem tagad jārūpējas, kā krāt naudu; kad bērns tapšot vecāks, viņš prasīšot pēc naudas. Sūtņi ar nodevu dokumentu aizceļoja uz Krieviju, bet šī lieta nāca, zināma visā Livonijā, un visi teica, ka Livonija tagad pārdota krieviem. Daži teica, ka viņi ar mieru ziedot kaŗa vajadzībām 100 dāldeŗu, nekā maksāt krieviem kauču 1 dālderi. Jirģens Holcšnurs atkārtoja, ka lieta nākšot ķeizariskās tiesas izspriešanā, kur tad gan viņi atradīšot savu taisnību.

1556.gada vasarā izcēlās kaŗš starp Rīgas virsbiskapu Vilhelmu Brandenburgu un mestri, kuŗš bija dabūjis zināt, ka virsbiskaps vedis sarunas ar landmāršalu Kasparu Minsteri par Livonijas atdošanu zem Polijas ķēniņa apsardzības. Tā kā mestris lielā vecuma dēļ nevarēja piedalīties kaŗa gājienā, tad par kaŗa vadoni iecēla mestŗa palīgu Vilhelmu Firstenbergu.

Kad landmāršals Kaspars Minsters redzēja, ka ordenis ķeras nopietni pie lietas, viņš aizbēga uz Poliju un rakstiski mēģināja pierādīt savu nevainību. Virsbiskapu un viņa palīgu hercogu Kristaforu Meklenburgu ielenca Kokneses pilī un sagūstīja. Hercogu attaisnoja un nosūtīja uz Vāciju, bet virsbiskapu ieslodzīja cietumā Smiltenē, kur viņu turēja veselu gadu. Šis apstāklis pamudināja Polijas ķēniņu Sigismundu Augustu, virsbiskapa tēvoci, Brandenburgas markgrafu un Prūsijas hercogu Albertu, virsbiskapa brāli, uzsākt kaŗu ar ordeni, lai atsvabinātu virsbiskapu no cietuma.

Ziņa par gaidāmo kaŗu loti uztrauca Livonijas iedzīvotājus, jo tapa teikts, ka virsbiskaps un viņa brālis Prūsijas hercogs varot nejauši ierasties ar daudziem kuģiem un izdarīt uzbrukumu. Tādēļ laida ziņu pēc ziņas muižniekiem nekavējoši pēc muižu skaita apbruņot kareivjus un sūtīt viņus sargāt ostas un krastus. No kaŗa atradušiem muižniekiem nebija ne kareivju, ne ieroču pēc muižu skaita. Tādēļ visā ātrumā tapa bruņoti nevācu zirgu puiši, veci “sešvērdiņu” kalpi, nederīgi tapuši dzeršanas dēļ un apprecējušies, kuŗi savā dzīvē varbūt reizi bija ar bisi rīkojušies. Pirms vilkt sarūsējušās bruņas mugurā, viņi vēl pamatīgi piedzērās. Tādā stāvoklī sēdās viņi zirgos, lai dotos uz kaŗalauku. Ne ostās, ne jūŗmalā nebija neviena ienaidnieka. Iztukšojuši provianta vāģus un alus mucas, viņi atgriezās mājās kā varoņi.

Livonijas pilsētu iedzīvotājiem arī bija maz jēgas no kaŗa gaitām, tā ka bija jāņem palīgā landsknechti, bet bundziniekus bija gŗūti sameklēt. Ja gadījās atrast bundzinieku, tad arī pie kaŗa gaitām nepieradušie amatnieki pievienojās viņam un teicās labākie kareivji esot. Vispār sakot, ļaudis tā bija atraduši no kaŗa, ka izdzirduši bungu troksni, viņi atstāja ēdienu, pat dievkalpošanu, un skrēja uz tirgus laukumu skatīties landsknechtos. Tik neparasta lieta toreiz bija kaŗš. Rudenī ieradās no Vācijas daudzi jātnieki un kājnieki palīgā ordenim un pilsētām. Muižnieki arī apgādājās ar labiem algotiem kareivjiem. Tāds salasīts kaŗaspēks devās Bauskas virzienā uz robežām, pretīm Polijas ķēniņam un Prūsijas hercogam.

Pēc vesela gada nostāvēšanas nometnēs, abas puses samierināja Romas ķeizars Ferdinands. Uz Pasvaldes līguma pamata mestris samaksāja Polijas ķēniņam kaŗa izdevumus 60.000 dāldeŗu, atsvabināja no cietuma virsbiskapu, ieceldams viņu agrākā godā un atdeva viņam visas atņemtās pilsētas, cietokšņus un pilis. Tas bija 1557.gadā, kad nomira arī mestris Galens. Valdīja viņš 6 gadus.

Uzskats, it kā kaŗš būtu izcēlies tādēļ, ka virsbiskaps nav gribējis pieņemt Lutera mācību, nav pareizs, jo virsbiskaps sprediķoja Lutera garā un bija viņa piekritējs, tāpat kā mestris un visi ordeņkungi. Tāpat nav arī taisnība, ka pa miera sarunu laiku Pasvaldē Livonijas kārtas būtu vedušas sarunas par padošanos Polijas ķēniņam. Tikai vēlāk, kad krievi bija Livoniju gandrīz jau uzvarējuši un no Romas ķeizara palīdzības nebija, padevās daži Dānijas, daži Polijas, daži Zviedrijas ķēniņam".

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas
Priekštecis:
Johans fon der Reke
Livonijas Ordeņa mestrs
1551. gads - 1557. gads
Pēctecis:
Vilhelms fon Firstenbergs