Herberts Cukurs

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Herberts Cukurs
Herberts Cukurs
Personīgā informācija
Dzimis 1900. gada 17. maijā
Valsts karogs: Krievija Krievijas impērija, Kurzemes guberņa, Liepāja
(tagad Karogs: Latvija Latvija)
Miris 1965. gada 24. februārī (64 gadi)
Karogs: Urugvaja Urugvaja, Montevideo
Tautība latvietis
Vecāki Jānis, Anna
Brāļi Edgars, Arveds, Teodors
Dzīvesbiedre Milda
Bērni Gunārs, Antineaja, Herberts
Militārais dienests
Dienesta pakāpe kapteinis
Kapteinis.gif
SD-Hauptsturmführer
SDInsig.gif
Dienesta laiks 1919-1924
1925-1930
1934-1940
1941-1945
Valsts Karogs: Latvija Latvija
Karogs: Padomju Savienība PSRS
Valsts karogs: VācijaTrešais reihs
Kaujas darbība Latvijas brīvības cīņas
Otrais Pasaules karš
Apbalvojumi Triju zvaigžņu ordenis (IV šķira)
Latvijas Republikas atbrīvošanas cīņu 10 gadu jubilejas piemiņas medaļa
Latvijas atbrīvošanas kara piemiņas zīme

Herberts Cukurs (1900-1965) bija latviešu aviators un virsnieks, arī žurnālists. 1930. gados kļuva slavens ar saviem lidojumiem paškonstruētās lidmašīnās no Latvijas uz Gambiju un Japānu. Otrā pasaules kara laikā darbojies Sonderkommando Arājs, kas piedalījās holokausta īstenošanā Latvijā. Pēc kara emigrēja uz Dienvidameriku, 1965. gadā Cukuru Montevideo nogalināja Mossad aģenti.

Bērnība un jaunība[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Cukuru ģimene Liepājā 1933. gadā, no kreisās tēvs Jānis, sieva Milda, māte Anna, priekšā dēls Gunārs.

Herberts Cukurs dzimis 1900. gada 17. maijā Liepājā kā vecākais dēls dzelzceļa mašīnista Jāņa Cukura ģimenē. Tēvs 1907. gadā cieš negadījumā nokrītot no lokomotīves un spiests darbu pamest. Pirmā pasaules kara laikā, vācu okupācijā, Cukurs seniors strādā dažādus sabiedriskos darbus, veselību viņš tā arī pilnībā neatgūst. 1919. gadā izdodas nodibināt savu mehānisko darbnīcu Brīvības ielā 43., tajā vēlāk līdzdarbojas Herberta brālis Teodors, kopumā ģimenē ir četri dēli - Herberts, Edgars, Arveds un Teodors. Herberta Cukura māte bija Anna Cukurs, dzimusi Skudra. Bērnību Herberts pavada Liepājā, vācu okupācijas laikā viņš strādā Karostas darbnīcās. 1917. gadā Cukurs pamet Liepāju un dodas uz Krieviju, jo klīst baumas, ka vācieši plāno veikt mobilizāciju, Liepājā viņš atgriežas 1918. gadā[1].

Latviešu sociāldemokrātu līderis Bruno Kalniņš savā atmiņu sējumā "Vēl cīņa nav galā!" piemin kādu jaunieti — Herbertu Cukuru, kurš 1919. gada februārī Liepājā tika izslēgts no Latvijas sociāldemokrātiskās jaunatnes savienības, jo nodarbojās tur ar boļševistisku propagandu. Viņš esot uzturējis kontaktu ar toreizējās latviešu boļševiku valdības kara komisāru Pētersonu[2].

Brīvības cīņās[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

1919. gadā Herberts Cukurs beidz Liepājas četrgadīgo skolu un 1919. gada 22. martā nepilnu 19 gadu vecumā brīvprātīgi iestājas jaundibinātās Latvijas valsts armijā. Cukurs tiek iedalīts 2. Ventspils kājnieku pulka II Cēsu bataljona 7. rotā, kura tika nosaukta par "Urrā" rotu. Cukurs cīnās pret lieliniekiem Latgales frontē ložmetējnieku vadā, par izrādīto drosmi un varonību tiek paaugstināts par seržantu.

Starpkaru periodā[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Brīvības cīņām Cukurs iestājās Kara skolas virsnieku kursos, kur ieguva savu pirmo virsnieka pakāpi - Latvijas armijas leitnanta zīmotnes. 1921. gada 7. septembrī Cukurs pārcelts uz Aviācijas divizionu, kur sāk apmācības Aviācijas skolas lidotāju kursos. Līdz 1922. gada 10. novembrim Cukurs veic lidotāja pārbaudes lidojumus un iegūst lidotāja-novērotāja statusu[3].

Herberts Cukurs pie paškonstruētā pikējošā bumbvedēja Cukurs C-6bis (1940)

Cukurs pazīstams ar lidojumiem vienatnē pāri kontinentiem un arī ar lidmašīnu projektēšanu un konstruēšanu. Tieši ar šo Herberts Cukurs arī sāka savu ceļu aviācijā, 23 gadu vecumā uzbūvējot pirmo lidmašīnu C-1. Dienot Aviācijas divizionā, Herberts Cukurs aviācijas darbnīcās uzsāk savas pirmās personiskās vieglmotora lidmašīnas C-1 būvi.[nepieciešama atsauce]

1923. gada 13. janvārī Cukurs tiek paaugstināts par virsleitnantu un iedalīts 1. nodaļā kā iznīcinātāju pilots. Herbertam Cukuram jālido ar Vācijas Ķeizariskās armijas trofejlidmašīnām "Fokker" DVII un Itālijas ražojuma "Balila".

1924. gada Latvijas aviācijas svētku laikā 15. jūnijā Herberts Cukurs savu lidmašīnu ir gandrīz pabeidzis un izstāda to publiskai apskatei ar nosaukumu „Auseklītis”. Tā bija pirmā brīvi nesošā zemplākšņa lidmašīna Latvijas aviācijā vispār. Lidmašīnai bija tikai 12 ZS motors. Faktiski šo lidmašīnu varēja arī nodēvēt par motoplanieri. Pilnībā lidaparāts tika pabeigts 1924. gada 15. jūlijā, kad pirmo reizi Cukurs ar to arī izlidoja. Uz lidmašīnas konstrukciju lielu iespaidu bija atstājis vācu aviokonstruktors Verners fon Langsdorfs. Herberta Cukura projektēto un uzbūvēto C-1 Langsdorfs aprakstījis žurnālā „Flugoche” 1925. gada marta numurā. C-1 bija izgatavots no koka un aviācijas finiera, lidmašīnai bija lieliskas planēšanas spējas. Nelielais motors (pirmais motors bija ”Harley Davidson” motocikla dzinējs) bija iemesls lidmašīnas apgrūtinātajam ieskrējienam un pacelšanās manevram.

1924. gada 7. novembrī Herberts Cukurs atvaļinās no Latvijas armijas[4] un atgriežas savā dzimtajā pilsētā Liepājā. Atvaļināšanās notiek it kā "pēc paša gribas" un tas arī publiski tiek ziņots, taču patiesībā pamats tam ir Cukura lidojums zem Kalpaka tilta un braukšana pa Liepājas ielām ar lidmašīnu bez spārniem.[nepieciešama atsauce]Liepājā Cukurs intensīvi turpina lidojumus ar savu C-1 pilsētas pludmalē, līdz pat 1926. gadam veicot vairāk nekā 100 lidojumu. Ar savu entuziasmu un aktīvo darbību aviācijas lauciņā Cukurs izraisa ārkārtīgi lielu Liepājas jaunatnes interesi, pats Cukurs šajā laikā atsāk militāro dienestu.

1925. gada 12. janvārī Herberts Cukurs tiek norīkots dienestam uz Liepāju, kur bāzējās Jūras aviācijas divizions. Te Herberts Cukurs kalpo līdz 1927. gada 14. novembrim. Dienot Jūras aviācijā, 1925. gada decembrī Herberts Cukurs uzsāka priekšdarbus pie savas jaunās C-3 lidmašīnas radīšanas. Cukurs C-3 bija iecerējis kā divvietīgu lidmašīnu ar ārkārtīgi augstām prasībām un lidspējām, lai ar to spētu veikt augstākās pilotāžas elementus. Tālie lidojumi H. Cukuram vēl nebija padomā. Uz C-3 viņš plānoja uzstādīt 35 ZS motoru, kas spētu attīstīt ātrumu 125 km/h. Cukurs lidmašīnu projektēja tā, lai tajā varētu pārmonēt arī jaudīgāku dzinēju, ko vēlāk arī izdarīja. Būvdarbi pie jaunās C-3 varēja sākties 1926. gada decembrī, kad Liepājas aerokluba enerģiskais priekšnieks kapteinis Freimanis bija sagādājis 800 latu pamatkaptālu. Tika sameklētas nepieciešamās telpas Liepājā.

Tā kā neērtības sagādāja biežā braukāšana no dienesta un dzīvesvietas Karostā uz pilsētas centru, kur atradās darbnīcas, lidmašīnas būvēšana tika pārnesta uz Cukura dzīvokli Karostā. Kad lidmašīnai tika izgatavots un samontēts korpuss, stūres iekārta, dzīvoklis lidmašīnas būvei kļuva par šauru un darbi tika pārnesti atpakaļ uz darbnīcām. Kad likās, ka lidaparāta būve iet raiti, strauji sāka pietrūkt līdzekļi darbu turpināšanai, jo visi materiāli tika pirkti par Herberta Cukura jūras aviācijas virsleitnanta pamatalgu un aviācijas biedrības palīdzību.

1930. gadā, par līdzdalību alkohola kontrabandas operācijā no Igaunijas Cukuru atvaļina no dienesta armijā, kā formālo iemeslu minot redzes problēmas[5]. Ar to Cukura nediena nebeidzas - būtisko izdevumu dēļ viņš iedzīvojas parādos, 1930. gada oktobrī viņu apsūdz bēguļošanā no kreditoriem[6] un decembrī ūtrupē izpārdod viņa mantu - tostarp revolveri un šauteni[7].

Pēc dienesta beigām Cukurs kļūst par šoferi Glūdas dzelzsceļa jaunbūvē. Ar laiku Cukurs iegādājas kravas automašīnu savā īpašumā, vēlāk kļūst par ekspeditoru un transporta daļas vadītāju. Labais atalgojums ir pamats tam, lai varētu atsākties C-3 lidmašīnas būve. Tomēr, vairāku apsvērumu dēļ, darbi pēc neilga laika atkal ir jāpārtrauc. Cukurs nolemj pārcelties uz dzīvi Rīgā, tuvāk Spilves lidlaukam, kas nākotnē kļūst par galveno Cukura lidmašīnu būves vietu un 1930. gada 28. aprīlī C-3 pirmo reizi tiek izmēģināta.

Herberts Cukurs ar sagaidītājiem Rīgā 1934. gada 25. maijā, tostarp kara ministrs Jānis Balodis (centrā).

Šajā pašā laikā arī tika nodibināta Latvijas Aviācijas biedrība, kas palīdzēja Cukuram būvēt topošo lidmašīnu. Herberts Cukurs arī bija otrais cilvēks neatkarīgās Latvijas vēsturē, kurš pēc neveiksmīgā studenta- lidotāja Upmaļa lidojuma, kas 1923. gadā avarēja Kolkas apkaimē, sāka nodarboties ar bezmotora lidaparātu problēmu risināšanu. Pēc C-1 un C-3 uzbūvēšanas, Cukurs Rīgā uzbūvē pirmo Latvijas planieri C-4. C-4 ir būvēts pēc vācu „Zoglin” parauga. Planiera būvei Cukurs izmantoja norakstīto kara lidmašīnu detaļas. H. Cukura konstruētais un būvētais iesācēja tipa planieris C-4 plašākai apskatei tika izstādīts Latvijas ražojumu izstādē esplanādē 1932. gadā. Pēcāk Cukurs šo planieri pārdeva Jelgavas aizsargu planieristu kopai.

Kad latviešu lidotājs Pūliņš 1933. gada maijā Vācijā cieš neveiksmi čenšoties sasniegt Gambiju, Cukurs tā paša gada 28. augustā pārņēma stafeti. Bez liekas ažiotāžas viņš ar savu C-3 „Kurzemes hercogiene”, kas kopš 1930. gada bija pamatīgi izmēģināta un iztestēta, izlidoja uz tālo Gambiju. Lidojums notiek maršrutā BerlīneFrankfurteParīzeTulūza — Perpiņjana — BarselonaValensijaMalagaTanžeraKasablanka — Agadira — DakaraBatērsta[8]. Par spīti nolietotā C-3 „Renault” dzinēja radītajām problēmām Cukuram Gambiju izdevās sasniegt 1933. gada 3. novembrī[5].

Herberts Cukurs ar vietējām meitenēm Tunisijas tuksnesī 1939. gadā.

Ceļš uz mājām Cukuram ir smags un grūts, kopumā ceļojumā tiek veikti ap 20 000 km. 1934. gada 17. maijā Cukurs izlido finiša taisnē - no Austrumprūsijas uz Liepāju. Liepājā ātri izplatās ziņa, ka Cukura pilotētā lidmašīna tuvojas Liepājai. Gaidot Cukura atgriešanos pie skrejceļa ir sapulcējušies vairāk nekā 7000 sagaidītāju un plkst. 19:07 Cukura lidmašīna nosēžas Liepājas Kara ostas lidlaukā. 25. maijā Cukurs dodas uz Rīgu, kur Spilves lidlaukā viņu atkal sagaida cilvēku pūļi, jau nākošajā dienā 26. maijā ar vadoņa Kārļa Ulmaņa pavēli viņu ieskaita atpakaļ militārajā dienestā un paaugstina par kapteini[9].

1936. gadā Cukurs pabeidz savu nākošo lidaparātu - Cukurs C-6 Trīs Zvaigznes, ar ko 1936. gada 20. oktobra plkst 10:07 no Spilves lidlauka dodas 44 000 km tālā ceļojumā pa Āziju un Indoķīnu[10]. Ceļā Cukurs sūta fotogrāfijas un ceļojuma aprakstus žurnālam Atpūta, Cukurs apmeklē Serbiju, Indiju, Ķīnu, Kambodžu, Borneo, Filipīnas, Malaiziju. No ceļojuma Cukurs atgriežas 1937. gada 16. jūlijā, ap plkst. 19 nosēžoties Rīgas aerodromā, viņu sagaida plašs sagaidītāju pulks, tostarp ģenerāļi Krišjānis Berķis un Mārtiņš Hartmanis[11].

1937. gada 18. novembrī Cukuru apbalvo ar IV šķiras Triju zvaigžņu ordeni[12]. 1939. gada sākumā Cukurs ceļo pa Sahāras tuksnesi, bet gada nogalē ar automašīnu dodas ceļojumā uz Palestīnu[13].

Otrajā pasaules karā[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Latvijas okupācijas Cukurs represēts netiek; viņam izdodas saglabāt visas savas privilēģijas - to skaitā Kadiljaka markas automašīnu[14], ; Cukura labs draugs - Jūlijs Lācis, kas palīdzējis tapt viņa ceļojumu aprakstiem no Gambijas - kļūst par Kirhenšteina valdības labklājības ministru[15]. Lai gan 1940. gada 7. novembrī Cukuru atvaļina no dienesta[16] un 1941. gada martā Cukurs tiek aizturēts par sava 16 gadu vecā dēla Gunāra piekaušanu ar pātagu un sodīts par huligānismu[17], 9. aprīlī ar Baltijas kara apgabala rīkojumu dodas uz Maskavu, kur apmeklē Jakovļeva aviokonstruktoru biroju, saņemot pavēli Rīgā ķerties pie lidaparātu rūpnīcas būvniecības, Latvijā viņš atgriežas 16. aprīlī[16].

Rīgas sabiedriskā transporta zilais autobuss, kādus izbraucienos izmantoja Arāja komanda

Saskaņā ar Viktora Arāja sniegto liecību, pēc Vācijas iebrukuma PSRS lūdzis viņam aizsardzību pret iespējamām vācu varas iestāžu represijām un iestājies Arāja komandas rindās. Ar Arāja komandas vadošajiem virsniekiem gan Cukuru vieno arī korporāciju saites - viņš, Arājs, Arvīds Dikmanis un Boriss Kinslers pieder Lettonia, kamēr Alberts Kalniņš un Kārlis Ozols - korporācijai Livonica. Rīgas geto Arāja komanda ne velti iemantoja apzīmējumu "Arajšen Burschen"[18]. Nav viennozīmīgi zināma Cukura loma Arāja komandas sastāvā holokausta īstenošanā, zināms, ka viņš darbojies kā Arāja komandas mehāniķis un ieroču virsnieks, kā arī tās komandiera - Viktora Arāja adjutants un sakaru virsnieks[19]. Pie tam Cukurs, līdz ar kapteini Arnoldu Laukeru sākotnēji bija vienības augstākie virsnieki; vadu komandieri Arāja komandā bija leitnanta vai virsleitnanta pakāpē[20].

Arāja komandas veiktajā Rīgas Horālās sinagogas nodedzināšanā 1941. gada 4. jūlijā un masveida nāvessoda izpildē Biķernieku mežā 7. jūlijā Cukurs visticamāk nepiedalās, jo līdz 14. jūlijam viņš vada nacionālo partizānu grupu Bukaišos[21], taču jau 1941. gada rudenī Cukurs uzskatāms par saistītu ar komandas darbiem. Uzskatāms ka tieši Cukurs kā tehniskās daļas priekšnieks Arāja komandas vīriem noorganizē vēlāk bēdīgi slavenos zilos autobusus - Rīgas sabiedriskā transporta līdzekļus - kas tiek izmantoti ebreju iznīcināšanas izbraukumos ārpus Rīgas.

Arāja komandas vīri pie Nasvas ciema 1942. gada 23. martā.

1941. gada 30. novembrī Cukurs vada ap 100 Arāja komandas vīrus Rīgas geto ebreju konvojēšanas uzdevumā uz Rumbulas mežu. Cukura vadībā latviešu SD vīri palīdz izdzīt ebrejus no geto teritorijas, nesaudzīgi vēršoties pret tiem, kas nespēj vai nevēlas paklausīt, tiek nogalināts ap 800 cilvēku. Nav zināma precīzā Cukura, vai Arāja komandas vīru loma, tieša līdzdalība slepkavībās nav neapgāžami pierādīta, taču pamats uzskatīt, ka aktīvi līdzdarbojās visi klātesošie bruņotie vīri. Zināms, ka Cukurs bijis bruņots tikai ar pistoli, kas ļauj domāt, ka viņš personiski neveic būtisku daļu ebreju nonāvēšanas. Ebrejus, kas izdzīvo pārvietošanu no geto, konvojē uz Rumbulas mežu, šajā posmā Arāja komandas vīri dzen upurus uz šaušanas bedrēm. Pašu šaušanu veic īpaši atlasīta vācu SD vīru komanda[22]. Pēc mirušo aizvākšanas no geto teritorijas, Arāja komandas vīri apstaigā tikko atbrīvotās telpas, meklējot vērtslietas

Cukura raksta ilustrācija "Laikmetā" - "Iznīcinātais ienaidnieka atbalsta punkts liesmās - brīdi pēc kaujas".

1942. gada pavasarī Cukuru līdz ar pārējo Arāja komandu nosūta uz Krievijas teritoriju partizānu apkarošanas nolūkos, gan Veļikije Luki, gan Pleskavas apgabala Novosokoļņiku rajonā, tostarp zināma Cukura līdzdalība Nasvas ciema nodedzināšanā un iedzīvotāju likvidācijā 1942. gada 23. martā, šajā sadursmē iet bojā Drošības policijas priekšnieks Valters Štālekers[23]. Par gaitām partizānu apkarošanā Cukurs sūta publikācijas vācu laikraksta "Laikmets" vajadzībām. 1943. gada 15. maijā Cukurs raksta:

Arī latvju tautai tagad dota iespēja, piedalīties lielajā Eiropas tautu cīņā pret žīdisko boļševismu savā jaundibinātā leģionā[24].

1944. gada augustā Cukuru ieceļ par vācu kārtības policijas direktora Latvijā pulkveža Johana Klepša vietnieku un aizsargu komandieri Kurzemes apgabalam[25], taču jau drīz pēc tam viņš ar ģimeni Latviju pamet, bēgot no tuvojošās Sarkanās armijas, un dodas uz Vāciju.

Pēckara dzīve[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc kara beigām Cukurs no Vācijas dodas uz Franciju, kur 1946. gadā Brazīlijas konsulātā Marseļā pieprasa un iegūst politisko patvērumu. 1946. gada 4. martā Cukurs ar ģimeni ierodas Riodežaneiro[26]. Pilsētas pludmalē viņš uzcēla dēļu būdu, kur novietoja ģimeni — sievu ar trim bērniem un sievas māti, Cukurs būvē sporta laivas un nodarbojas ar to izīrēšanu, piedāvātās arī ūdens slēpošanu un publikas vizināšanu pa gaisu, laižot darbā paša konstruētu lidmašīnu. Brazīlijā Cukurs otrreiz apprecas - par sievu ņemot kādu Brazīlijas pilsoni. 1950. gada žurnāls "O Kruzeiro" plaši apraksta uzņēmuma darbību. Neilgi pēc tam 43 Brazīlijas ebreju organizācijas uzsāk savu apsūdzības kampaņu - Cukuru vaino holokausta īstenošanā[27]. Tam seko ap 100 vandāļu iebrukums Cukura uzņēmumā un tā izpostīšana. Uzbrukumi un apvainojumi holokausta noziegumos tikai pastiprinājās.

Cukuru ģimene Brazīlijā, 1950. gads.

Cukurs pats publiskajā polemikā jebkādu vainu noliedz - viņš apgalvo, ka vācu okupācijas laikā pats slēpis piecus ebrejus. 1949. gadā Cukurs pieprasa Brazīlijas pilsonību, taču lūgums tiek noraidīts[15]. Kad ažiotāža noklust, Cukurs pārvācas uz Santosas jūrmalu ap 500 km no Riodežaneiro. 1960. gadā, kad Brazīlijas ebreju organizācijas atkal uzsāk centienus panākt Cukura tiesāšanu, Cukurs mēģina vēlreiz iegūt Brazīlijas pilsonību, taču atkal saņem atteikumu[28].

1965. gada 22. februārī Cukurs dodas uz Montevideo, kur plāno tikties ar potenciāliem biznesa partneriem - kādu Antonu Kincli un Heincu Tauzigu, 23. februārī viņš ierodas uz tikšanos ar šiem vīriem. Pēc tam rietumu mediji no Bonnas Rietumvācijā saņem telegrammu, kurā teikts:

Ņemot vērā pret apsūdzēto vērstās apsūdzības smagumu, ka viņš personīgi uzraudzīja vairāk nekā 30 000 vīriešu, sieviešu un bērnu nogalināšanu, un ņemot vērā ārkārtējo nežēlību, ko apsūdzētais izrādīja veicot savus uzdevumus, apsūdzētais Herberts Cukurs tiek notiesāts uz nāvi. Apsūdzētajam nāvessodu izpildīja tie, kas nevar aizmirst, 1965. gada 23. februārī. Viņa līķis ir atrodams Casa Cubertini Calle Colombia, Séptima Sección del Departamento de Canelones, Montevideo, Urugvajā[29]

Montevideo policijai pārbaudot telegrammā minētos apgalvojumus, Cukurs tiek atrasts nogalināts kādā neapdzīvotā vasarnīcā pilsētas pievārtē. Neilgi pēc Cukura nāves, naktī uz 8. martu, pie Montevideo centra sinagogas notiek sprādziens - to saista ar atriebību par Cukura nonāvēšanu[30].Pēc Cukura nāves klejo dažādas versijas par iespējamo slepkavu motīviem - viena no versijām ir, ka noziegumā vainojami vācu nacionālsociālistu pagrīde, jo Cukurs, apmaiņā pret 100 000 dolāriem, gatavojies Izraēlas aģentiem uzrādīt nacistu kara noziedzniekus - tostarp Jozefu Mengeli[31].

Tikai vēlāk Izraēlas izlūkdienests atzīst, ka vīri, ar ko Cukurs ticies, bijuši Mossad aģenti un to mērķis bijis viņu aizvest tiesāšanai uz Izraēlu - līdzīgi kā Ādolfu Eihmanu. Kad šis nolūks tapis zināms, Cukurs pretošanās laikā ticis nogalināts[32].

Piezīmes un atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. "Pēdējā brīdī" 1933. gada 7. novembris (Nr. 252), 2. lpp
  2. "Laiks" 2010. gada 27. marts (Nr. 13), 5. lpp
  3. "Valdības Vēstnesis", 1927. gada 17. novembris (Nr. 259), 8. lpp
  4. Valsts Prezidenta pavēle armijai un flotei Nr.327. Valdības Vēstnesis (1924-11-07). Atjaunināts: 2014-02-12.
  5. 5,0 5,1 "Laiks" 1988. gada 23. marts (Nr. 24), 8. lpp
  6. "Valdības Vēstnesis", 1930. gada 22. oktobris (Nr. 240), 1. lpp
  7. "Valdības Vēstnesis", 1930. gada 13. decembris (Nr. 283), 3. lpp
  8. "Latvijas Kareivis" 1933. gada 3. novembrī plkst. 10:30(Nr. 253), 3. lpp
  9. "Valdības Vēstnesis", 1934. gada 26. maijs (Nr. 114), 1. lpp
  10. "Ventspils balss", 1936. gada 22. oktobris (Nr. 120), 2. lpp
  11. "Kurzemes vārds", 1937. gada 17. jūlijs (Nr. 157), 1. lpp
  12. "Kurzemes vārds", 1937. gada 18. novembris (Nr. 263), 3. lpp
  13. "Atpūta" 1939. gada 8. decembri (Nr. 788), 24. lpp
  14. The Holocaust in Latvia, Andrievs Ezergailis, Riga: 1989, 196. lpp
  15. 15,0 15,1 "Brīvība" 1960. gada 1. septembris (Nr. 7), 4. lpp
  16. 16,0 16,1 "Laiks" 1960. gada 26. jūnijs (Nr. 51), 6. lpp
  17. "Brīvais Zemnieks", 1941. gada 14. marts (Nr. 64), 6. lpp
  18. The Holocaust in Latvia, Andrievs Ezergailis, Riga: 1989, 182. lpp
  19. "Laiks" 2010. gada 30. aprīlis (Nr. 18), 9. lpp
  20. The Holocaust in Latvia, Andrievs Ezergailis, Riga: 1989, 186. lpp
  21. Laiks" 1950. gada 25. oktobris (Nr. 50), 3. lpp
  22. The Holocaust in Latvia, Andrievs Ezergailis, Riga: 1989, 249. lpp
  23. The hidden and forbidden history of Latvia under Soviet and Nazi occupations, 1940-1991, Rudīte Vīksne - Members of the Arajs Commando in Soviet Court Files: Social Position, Education, Reasons for Volunteering, Penalty, Rīga: 2005, 342. lpp
  24. "Laikmets" 1943. gada 15. maijs (Nr. 20) 4. lpp
  25. "Ventas Balss" 1944. gada 4. augusts (Nr. 61), 1. lpp
  26. "Laiks" 1965. gada 10. marts (Nr. 20), 6. lpp
  27. "Laiks" 1950. gada 19. augusts (Nr. 33), 6. lpp
  28. "Londonas avīze" 1960. gada 16. septembris (Nr. 743), 4. lpp
  29. "Time magazine", 1965. gada 19. marts
  30. "Laiks" 1965. gada 10. marts (Nr. 20), 6. lpp
  31. "Laiks" 1968. gada 3. marts (Nr. 18), 6. lpp
  32. "Laiks" 1965. gada 17. marts (Nr. 22), 6. lpp

Ārējās saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]