Hermanis Branovers

Vikipēdijas lapa
Hermanis Branovers
ירמיהו ברנובר
Personīgā informācija
Dzimis 1931. gada 13. decembrī (92 gadi)
Rīga, Karogs: Latvija Latvija
Nodarbošanās fiziķis, sabiedrisks darbinieks

Hermanis Branovers (ivritā: ירמיהו ברנובר; dzimis 1931. gada 13. decembrī) ir Rīgā dzimis ebreju fiziķis, sabiedrisks darbinieks un filozofs.

Biogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis ateistiskā ebreju ģimenē Rīgā. Viņa tēvu nogalināja Otrā pasaules karā, atkāpjoties Sarkanajai Armijai, bet Hermanis ar māti izglābās, evakuējoties uz Krieviju. Studēja Maskavas Aviācijas institūtā un Sanktpēterburgas (tolaik Ļeņingradas) Politehniskajā institūtā (pabeidza 1953. gadā). Vēlāk atgriezies Latvijā, bija pasniedzējs universitātes inženierzinātnes nodaļā (1953—1959) un vienlaicīgi mācījās Latvijas Universitātes Fizikas un matemātikas fakultātē, ko pabeidza 1960. gadā. No 1959. līdz 1971. gadam strādājis kā vecākais zinātniskais līdzstrādnieks Latvijas Zinātņu Akadēmijas institūtā magnetohidrodinamikas jomā. Fizikas un matemātikas zinātņu kandidāts (1962), fizikas un matemātikas zinātņu doktors (1969), profesors (1970).[1] Viņa zinātnisko publikāciju skaitā bija monogrāfijas Турбулентные МГД-течения в трубах (1967) un Магнитная гидродинамика несжимаемых сред (1970, kopā ar A. Cinoberu).

Līdztekus zinātniskajam darbam Branovers pievērsās hasīdismam, bija viens no ebreju atmodas kustības iniciatoriem, vadīja daudzas aktivitātes, kas virzīja ebreju izglītību un kultūru. Viņu bieži aizturēja un pratināja VDK. Pēc dokumentu iesniegšanas par emigrāciju uz Izraēlu 1971. gada sākumā viņš tika atlaists no darba un bija bezdarbnieks līdz pat savai izbraukšanai 1972. gada beigās uz Izraēlu. Viņš bija pirmais ebrejs ar zinātņu doktora grādu un profesora titulu, kurš saņēma izceļošanas vīzu, lai atstātu PSRS.[2]

No 1973. līdz 1975. gadam Branovers bija Telavivas Universitātes profesors. Kopš 1973. gada bijis arī profesors un Magnetohidrodinamikas centra vadītājs Ben-Guriona Universitātē Beerševā, kā arī daudzu zinātnisko publikāciju autors.

Sarakstījis autobiogrāfisku grāmatu Возвращение (1976), kura iekļautas arī viņa agrīno filozofisko eseju apkopojums De Profundis. 1991. gadā Krievijas Dabas zinātņu akadēmija Branoveru uzaicināja būt par Krievu ebreju ekciklopēdijas (astoņos sējumos) galveno redaktoru.

Branovers kopā ar rabīnu Nātanu Barkanu un profesoru Ruvinu Ferberu Rīgā organizēja četras starptautiskās konferences "Ebreji mainīgajā pasaulē", kurā bijušie padomju ebreji apsprieda garīgās un kultūras problēmas akadēmiskā līmenī.[3]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Herman Branover
  2. About Professor Branover
  3. Yermiyahu (Herman) Branover. «B'or Ha'torah». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 24. februāris.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]