Hermanis Punga
| Hermanis Punga | |
|---|---|
 | |
| Latvijas finanšu ministrs | |
|
Amatā 1923. gada 8. jūnijs — 1924. gada 26. janvāris | |
| Premjerministrs | Zigfrīds Anna Meierovics |
| Priekštecis | Ansis Buševics |
| Pēctecis | Ringolds Kalnings |
|
| |
| Dzimšanas dati |
1877. gada 16. aprīlī Liepāja, Krievijas impērija |
| Miršanas dati |
1941. gada 12. aprīlī (63 gadu vecumā) Rīga, Latvijas PSR, PSRS |
| Tautība | latvietis |
| Politiskā partija | LSDSP |
| Dzīvesbiedrs(-e) | Manheimas inženieru skola |
| Profesija | inženieris |
Hermanis Punga (1877. gada 16. aprīlis — 1941. gada 12. aprīlis) bija Latvijas diplomāts, inženieris, politiķis, sabiedrisks darbinieks. No 1923. gada jūnijam līdz 1924. gada janvārim bija Latvijas finanšu ministrs. LSDSP biedrs.
Biogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Hermanis Punga piedzima 1877. gada 16. aprīlī Liepājā.[1] 1895. un 1896. gadā piedalījās pirmo strādnieku pulciņu dibināšanā Liepājā. 1896. gadā pārcēlies uz Rīgu, kur strādāja "Dienas Lapas" redakcijā. 1897. gadā apsūdzēts jaunstrāvnieku prāvā, emigrējis uz Lielbritāniju, kur kopā ar Fridrihu Vesmani dibināja pirmo ārzemju latviešu iespiestuvi.[2] Tajā tika drukāti laikraksti "Latviešu Strādnieks" un "Sociāldemokrāts". Punga piedalījās nelegālās literatūras transportēšanā uz Latviju. 1902. gadā pieķerts, divus gadus nosēdējis cietumā, pēc tam aizsūtīts uz Sibīrijas austrumiem, kur viņam bija jāpaliek astoņus gadus. 1905. gada oktobrī amnestēts,[2] pēc citām ziņām — 1904. gadā izbēdzis uz Austroungāriju.[1]
1906. gadā pārcēlies uz Vāciju, kur Manheimā studēja inženieru skolā. To absolvēja 1909. gadā.[1] 1910. gadā pārcēlies uz Urāliem, kur vairākus gadus vadīja rūpniecības uzņēmumus. Ticis ievēlēts Urālu strādnieku apdrošināšanas pret nelaimes gadījumiem biedrībā. Tāpat iecelts par Ufas guberņas fabriku un rūpniecības padomes locekli.[2] 1919. gadā pārcēlies uz Sibīriju, kur darbojies Viskrievijas zemstu savienībā par rūpnīcas direktoru. 1921. gada jūlijā atgriezies Latvijā.[2] Sākotnēji bija 1. departamenta direktors Darba ministrijā. 1923. gada maijā Punga tika iecelts par padomnieku PSRS vēstniecībā, taču lielinieku iebildumu dēļ no amata tika atsaukts pirms došanās turp. Tā paša gada jūnijā kļuva par finanšu ministru Zigfrīda Annas Meierovica valdībā. Amatā bija līdz valdības demisijai 1924. gada janvārī. Pēc tam darbojies dažādos privātuzņēmumos.[2]
1927. gada jūlijā Hermanis Punga kļuva par konsulu Vitebskā.[2] No amata atbrīvots 1930. gada novembrī, ieskaitot viņu Ārlietu ministrijas rīcībā.[1] 1931. gada septembrī kļuva par ĀM Konsulārās nodaļas vadītāju. 1933. gada martā kļuva par konsulu Hamburgā, 1937. gada septembrī — par I šķiras sekretāru vēstniecībā Lielbritānijā. No 1939. gada aprīļa — atbrīvots, nodots ĀM pārziņā, bet oktobrī atbrīvots pavisam slimības dēļ.[1]
1941. gada 12. februārī apcietināts. Viņa apcietināšana tika pamatota ar to, ka būdams konsuls Vitebskā, viņš esot vadījis latviešu kulaku kontrrevolucionāro organizāciju Baltkrievijas PSR rietumos. Izmeklēšanā vākti pierādījumi apsūdzības izvirzīšanai pēc Krievijas PFSR kriminālkodeksa 58. panta. Miris 1941. gada 12. aprīlī Rīgas 1. cietumā.[1]
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
| Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas | ||
|---|---|---|
| Priekštecis: Ansis Buševics |
Latvijas finanšu ministrs 1923. gada 28. jūnijs — 1924. gada 26. janvāris |
Pēctecis: Ringolds Kalnings |