Heti

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Heti (senebreju Hittim) ir sena, indoeiropiešu valodā runājuša tauta, kas, sākot ar 18. gs. p.m.ē. apdzīvoja Anatolijas pussalas centrālo un ziemeļu daļas, kā arī mūsdienu Sīrijas ziemeļrietumu daļu. Šī teritorija vēl pirms Hetu ienākšanas bija pazīstama kā Hati. Tā sauca arī šo reģionu apdzīvojošo tautu, kuras izcelsme nav zināma. Skaidrs ir tikai tas, ka šī tauta nav nerunājusi indoeiropiešu valodā. Pastāv viedoklis, ka hatu valoda varētu būt bijusi tuva senajām Ziemeļkaukāzu apdzīvojošo tautu valodām.

Izcelsme[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Hetu impērija

Arī hetu izcelsme joprojām ir visai neskaidra. Daži vēsturnieki domā, ka heti cēlušies no tās pašas etniskās grupas kā mīnojieši. Taču līdz pat mūsdienām Tuvajos Austrumos, it īpaši Turcijā, šī tauta ir atstājusi pamanāmas savas kultūras pēdas. Piemēram, virknes ģeogrāfisko nosaukumu izcelsme meklējama hetu valodā. Tiek uzskatīts arī, ka heti bijuši pirmie, kas apguvuši dzelzs tehnoloģiju, līdz ar to aizsākot dzelzs laikmetu.

Heti iekaroja Tuvo Austrumu reģionu ap 1900. g. p.m.ē. Ap 17. gs. p.m.ē. heti izveidoja stipru, centralizētu valsti, bet 15-14. gs. p.m.ē. tie pakļāva savai kontrolei milzīgu teritoriju, rietumos līdz Egejas jūrai, dienvidaustrumos līdz Mezopotāmijai, dienvidos Sīriju līdz pat mūsdienu Libānai. Heti sāka nopietni apdraudēt Ēģipti, Babiloniju un Asīriju.

Sīrijas dēļ, kuru heti kontrolēja, viņiem izcēlās karš ar Ēģipti. Sevišķi asas sadursmes hetiem bija faraona Ramzesa II laikā, līdz ap 1269. g. p.m.ē. karojošās puses noslēdza miera līgumu, saskaņā ar kuru Ēģiptei nācās samierināties ar šaurāku savu ietekmes sfēru — tikai līdz Palestīnas dienvidu daļai.

Hetu valsts sabrukums[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Hetu valsts sabruka gandrīz vienlaicīgi ar Egejas civilizāciju drīz pēc 1200. g. p.m.ē. Saskaņā ar ēģiptiešu avotiem, hetu karalisti sagrāvuši „jūras ļaudis”. Tas, ka pirātu bandas varēja sagraut varenu valsti neliekas sevišķi ticami, pat ja ņem vērā, ka heti bija visai vāji jūras braucēji un viņu impērijas Vidusjūras piekrastes daļa tādēļ bija nepietiekami aizsargāta. Kā rāda citas vēsturiskas liecības, jūras pirātu sirojumi laikā sakrituši arī ar iekšējiem nemieriem, kā arī kaimiņu cilšu iebrukumiem hetu zemēs no ziemeļiem un ziemeļrietumiem - trāķiešiem un frīģiešiem no Balkāniem, armēņiem no Kaukāza. Tādēļ jādomā, ka hetu valsts bojāeja drīzāk saistāma ar vispārēju krīzi, kas skāra praktiski visas Vidusjūras reģiona valstis. Pēc centrālās varas sabrukuma hetu valstī Anatolijā izveidojās daudzas nelielas pilsētu valstiņas, kur katra cīnījās par savu neatkarību.

Nenovērtējams hetu nopelns civilizācijas attīstībā ir dzelzs tehnoloģijas radīšana. Kā domā vairums vēsturnieku, tieši heti bijuši pirmie, kas sākuši izgatavot dzelzs darbarīkus un ieročus. Tieši lielā mērā pateicoties šai tehnoloģijai, hetiem izdevās veiksmīgi pakļaut sev plašas teritorijas. Taču dzelzs tehnoloģiju no hetiem drīz pārņēma arī Asīrija un tāpat izmantoja to kaimiņu tautu iekarošanai un apspiešanai. Ēģipte dzelzs tehnoloģiju pārņēma ap 1200. g. p.m.ē. un tikai ap 1000. g. p.m.ē. dzelzs laikmets strauji izplatījās visā Egejā.

Hetu civilizācija ir interesanta arī ar savu inovatīvo likumdošanu un administrāciju. Lai gan heti likumus bija lielā mērā patapinājuši no Babilonijas, to tiesvedības sistēma bija daudz liberālāka nekā citās antīkajās valstīs. Piemēram, heti reti pielietoja nāvessodus vai pat miesas sodus. Viņu sodu sistēma balstījās, galvenokārt, uz restitūcijas principu. Piemēram, ja ticis noķerts kāds zaglis, viņam cietušajam vajadzējis atjaunot nozagto mantu, kā arī izmaksāt papildus kompensāciju. Tādējādi heti, iespējams, bija pirmie, kas sabiedriskajās attiecībās ieviesa jaunus, būtiskus elementus. Tādēļ heti Vidējo Austrumu un Eiropas civilizācijas attīstībā ienesa savu, nozīmīgu artavu, lai gan ilgstošāku savas valsts pastāvēšanu tie nespēja nodrošināt.

Skatīt arī[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]