Hieronims Emiliani

Vikipēdijas lapa
Hieronims Emiliani
Sv. Hieronims Emiliani Daniela Krespi ( 1589. – 1630.) gleznā
Dzimis 1486. gadā

Venēcija, Karogs: Itālija Itālija
Miris 1537. gada 8. februārī

Somaska, Lombardija,
Karogs: Itālija Itālija
Godā Romas katoļu baznīca
Beatifikācija 1747. gadā — pāvests Benedikts XIV
Kanonizācija 1767. gadā — pāvests Klements XIII
Svētvieta Somaska Karogs: Itālija Itālija
Piemiņas diena 8. februāris
Svētais aizbildnis bāreņi, pamesti bērni

Hieronims Emiliani (itāļu: Gerolamo Emiliani arī Jerome Aemilian, Hiëronymus Emiliani), dzimis 1481. gadā, miris 1537. gadā) gadā, bija itāļu izcelsmes samaksu mūku ordeņa dibinātājs, saukts par „bāreņu tēvu”.

Biogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Hieronims Emiliani piedzima bagātu Venēcijas pilsoņu ģimenē. Vecāki dēlu audzināja ļoti dievbijīgi, tādēļ viņš jau no bērnības bija iemācījies dziļi iegrimt lūgšanā uz Jēzu Kristu un Jaunavu Mariju. Savus jaunības gados viņš kļuva par karavīru, vienlaikus nepazaudējot bērnībā iemācīto tikumīgo dzīves veidu. Piedaloties kaujās, pēc karā gūtā ievainojuma, vairs nespēja pilnvērtīgi pildīt karavīra pienākumus, saslima un ar aktīvām karavīra gaitām vairs nenodarbojās. Šajā periodā viņš daudz pārdomāja savu līdzšinējo dzīvi un pavadīja ilgu laiku dedzīgās lūgšanās, līdz nolēma pilnīgi atteikties no pasaulīgās dzīves. Pēc slimības izārstēšanas, viņš turpmāko dzīvi ziedoja gādājot par slimajiem, mirstošajiem, nabagiem un bāreņiem. Viņš dibināja bāreņu patversmes, dažādos veidos rūpējās par citiem apspiestajiem un veica žēlsirdības darbus līdzcilvēku starpā, tādējādi cenšoties iedzīvināt viņos žēlsirdību pret vājajiem. 1532. gadā viņš nodibināja mūku ordeni, kas pieturējās pie augustīniešu regulas. Aprūpējot mēra slimniekus, Hieronims Emiliani 1537. gada 8. februārī mira.[1]

1747. gadā viņu beatificēja pāvests Benedikts XIV, bet 1767. gadā pāvests Klements VIII viņu kanonizēja par Romas katoļu baznīcas svēto.[2]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Svēto dzīves apraksti, 1996. Februāris. Rīgas Metropolijas Kūrija. 16.-17. lpp.
  2. «Arhivēta kopija». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 11. maijā. Skatīts: 2013. gada 8. martā.