Hiperrealitāte
Hiperrealitāte (grieķu: hyper — 'pāri, virs') ir realitātes pārspīlējums, kad pārāk daudz tiek likts klāt realitātei, patiesībai.[1] Tas ir stāvoklis, kad nekas vairs nav tas, kas tas patiesībā ir. Šo terminu ieviesis ir Žans Bodrijārs.
Hiperrealitātes saknes[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Hiperrealitātes saknes meklējamas patērētāju sabiedrības radīšanā ASV, sākot ar 20. gadsimta 20. gadiem. Pēc eksplozijas masu komunikācijas mediju attīstībā, kas sākās 20.gadsimta vidū, nebija vairs nekādu šķēršļu, lai patērētāju sabiedrība kļūtu globāla. Cilvēki nepērk preci pēc to vērtības, bet pēc tā, kādu tēlu tas viņu ilūzijās rada. Tas tiek panākts caur reklāmām, filmām. Ikviens ir kļuvis vairāk vai mazāk šīs ilūzijas daļa. Tādēļ to sauc par "Amerikāņu sapni" un sapnis ir kļuvis par "realitāti".
Simulācija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Postmodernās sabiedrības teorijas piekritēji uzskata, ka pašlaik mēs dzīvojam hiperrealitātē, kuru veido masu mediju un izklaides industrijas radīta realitātes simulācija, zīmju jūra - "vairāk un vairāk informācijas, un arvien mazāk un mazāk nozīmes", kā teicis Ž. Bodrijārs.
Žans Bodrijārs izdala dažādu veidu simulācijas:
- tāda, kas vēl jāpapildina;
- tāda, ko var sajaukt ar realitāti, jo tā precīzi to atspoguļo;
- bez pamatiem realitātē – hiperrealitāte.
Piemērs[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Gan Umberto Eko, gan Žans Bodrijārs attiecas pret Disnejlendu, kā hiperrealitātes piemēru. Eko uzskata, ka Disnejlenda ar savu izkārtojumu, piemēram, kā galvenā iela ar pilna izmēra mājām bija izveidots, lai apmeklētāji "pilnīgi reāli" iztēlotos "fantastisko pagātni".[2] Šī viltus realitāte rada ilūziju un padara to vēlamu, lai cilvēki iegādātos šo realitāti. Disnejlendā izstrādātā sistēma, ļauj apmeklētājiem just, ka tehnoloģijas un atmosfēra "var sniegt mums vairāk realitātes nekā dabā iespējams.[3] "Viltus daba" Disnejlendā atbilst mūsu iztēlei un fantāzijām reālajā dzīvē. Tāpēc tā šķiet apbrīnojama un pievilcīga. Ieejot Disnejlendā, patērētāji uzreiz var redzēt kā piekļūt pie katras atrakcijas. Tad viņiem stāsta kā ievērot noteikumus, kur stāvēt vai kur sēdēt. Ja patērētāji ievēro noteikumus, tad viņi var baudīt "realitāti", kā arī redzēt lietas, kas nav to rīcībā ārpus Disnejlendas durvīm.[4] Savā darbā "Simulakri un simulācijas" Bodrijārs apgalvo, ka "izdomātā pasaule" Disnejlendā magnetizēs cilvēkus un piespiedīs ticēt, ka viss tas apkārtnē ir "īsts". Viņš uzskata, ka arī Losandželosa nav īsta, bet gan hiperrealistiska. Disnejlenda ir aparāts, kas dod iespēju sasniegt tādu iztēli un fantāziju, ko sauc par "īstu". Tas attiecas amerikāņu vērtībām un tādā ziņā ka var "noslēpt faktu", ka reālais vairs nav reāls, tādējādi saglabājot realitātes principu.[5]
"Disnejlenda nav patiesa vai nepatiesa: tā ir prevencijas mašīna, kas izveidota, lai atjauninātu fantāzijas. Tā ir domāta, lai atgrieztos zīdaiņa pasaulē un liktu mums domāt, ka pieaugušie ir citur, "reālajā" pasaulē un, lai noslēptu šo faktu, ka reālā bērnība ir visur, jo īpaši starp tiem pieaugušajiem, kuri iet uz turieni, ir veicināt ilūziju par to reālo bērnību.[6]
Hiperrealitātes negatīvas parādības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Globalizējoties elektroniskajai komunikācijai, hiperreālisma piekritēji paredz negatīvas blakus parādības – gan pieaugošu zināšanu plaisu starp attīstīto un jaunattīstības valstu iedzīvotājiem, gan arī brīdina par datu neaizsargātības briesmām – datu bāzēs tiek uzkrāts tik daudz informācijas par indivīdiem, kuru dzīve kļūst par atvērtu grāmatu tiem, kam šīs datu bāzes ir pieejamas. Dažādas institūcijas – militāras, valdības institūcijas, policija – pastāvīgi uzkrāj datus, kamēr indivīdiem, uz kuriem attiecas šie dati, nav iespējas kontrolēt šādu datu bāzu veidošanu.[7]
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ «¼ Satori: Kultūras un patstāvīgas domas portāls». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 9. augustā. Skatīts: 2011. gada 13. janvārī.
- ↑ Umberto Eco, Travels In Hyperreality, New York, Harcourt Brace Jovanovich, 1986, p. 43
- ↑ Eco, Travels In Hyperreality, p. 44
- ↑ Eco, Travels In Hyperreality, p. 48
- ↑ Jean Baudrillard, "Simulacra and Simulations," in Selected Writings, Mark Poster, ed. Stanford: Stanford University Press, 1988, pp. 166-184
- ↑ Baudrillard, "Simulacra and Simulations," pp. 166-184
- ↑ «(Poster M., The Mode of Information and Postmodernity, "Communication Theory Today", Cambridge, 1994)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2009. gada 29. decembrī. Skatīts: 2011. gada 11. janvārī.