Hivi

Vikipēdijas lapa
Vācu armijas izpalīgi jeb Hivi
Hilfswilliger, Hiwi
Krievija, 1942. gada janvāris, divi bijušie padomju karavīri Vācijas vērmahta dienestā, pie krūtīm redzams žetons "Galvenā uzbrukuma nozīme"
Darbība no 1941. gada– līdz 1944. gadam
Valstis Okupētā Padomju Savienība, Otrā pasaules kara Austrumu fronte, okupētā Polija
Allegiance Trešais Reihs
Filiāles Vērmahts
Schutzstaffel
Tips Brīvprātīgie palīgspēki
Lielums 600 000 ( 1944. gadā)
Nickname(s) Hiwi, Askari
Rokas apsējs.

Vācu armijas izpalīgi[1] jeb Hivi (tiešs latviskojums no vācu: Hiwi, kas ir saīsinājums no vācu: Hilfswilliger — “Palīdzēt gatavais”) bija brīvprātīgie Vērmahta izpalīgi, kuri Otrā pasaules kara sākumā izpildīja sanitāru, pavāru, šoferu, sapieru un citus darbus. Karam ritot uz priekšu un Trešā Reiha zaudējumiem pieaugot, viņus sāka izmantot arī cīņās pret partizāniem.

Sākotnēji “hivi” nēsāja Sarkanās armijas formu bez jebkādām piederības zīmēm, vēlāk viņi tika ietērpti Trešā Reiha formās. Par piederību “hivi” parasti liecināja īpašs apsējs uz rokas, kuram virsū bija uzraksts Im Dienst der Deutschen Wehrmacht.[2] Sievietēm, kuras pildīja izpalīdžu dienestu (pavāres, sanitāres un citi līdzīgi darbi), bija uzraksts: “Deutsche Wehrmacht”, bet tas nebija obligāts nosacījums sievietēm. Katrs “hivi” saņēma pilnu uzturdevu lielumā, kas atbilda vācu karavīru uzturdevai. Pēc 2 mēnešu dienesta “hivi” varēja saņemt arī algu un papildus uzturdevu.

Kopš Trešā Reiha austrumu kampaņas sākuma “hivi” skaits nepārtraukti auga un 1942. gadā tas sasniedz 200 000 cilvēku, bet 1943. gadā 600 000. Lai risinātu ar “hivi” saistītos jautājumus, tika radīts īpašs amats. 1943. gadā hivi tika iekļauti vācu divīzijas standartsastāvā (ap 2000 vienā Vērmahta divīzijā). Pēc 1945. gada februāra datiem “hivi” skaits esot bijis 600 000 cilvēku sauszemes spēkos, 50 000 - 60 000 gaisa spēkos, bet ap 15 000 jūras spēkos.

Arturs Silgailis savā darbā “Latviešu leģions” novērtēja latviešu skaitu “hivi” dienestā kā 12 159.[1]

Piezīmes un atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 Arturs Silgailis “Latviešu leģions”, Rīga, 2006., 280.lpp
  2. Дробязко С. И., А Каращук Русская Освободительная Армия М., Эксмо, 2004. С.7.