Hugo Grocijs

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Hugo Grocijs
Hugo Grotius
Hugo Grocijs
Hugo Grocijs
Personīgā informācija
Dzimis 1583. gada 10. aprīlī
Delfta, Nīderlandes apvienotās provinces (tagad Karogs: Nīderlande Nīderlande)
Miris 1645. gada 28. augustā (62 gadi)
Rostoka, Zviedru Pomerānija (tagad Karogs: Vācija Vācija)
Vispārīgā informācija
Galvenās intereses dabiskās tiesības, kara filozofija, starptautiskās tiesības, politiskā filozofija, teoloģija
Alma mater Leidenes Universitāte
Ietekmējies no Aristotelis, Bībele, Cicerons, Roterdamas Erasms, Fransisko de Vitorija, Žans Bodēns, Fransisko Suaress
Ietekmējis Tomass Hobss, Samuels fon Pūfendorfs, Džons Loks, Džambatista Viko, Žans Žaks Ruso, Imanuels Kants, Pjērs Žozefs Prudons, skotu apgaismība, ASV tēvi - dibinātāji
Galvenie darbi De jure belli ac pacis, 1625
Valoda latīņu valoda
Commons:Category
Vikikrātuvē ir pieejami multimediju faili par šo tēmu. Skatīt: Hugo Grocijs

Hugo Grocijs (lat. Hugo Grotius, nīderl. Huig de Groot vai Hugo de Groot; dzimis 1583. gada 10. aprīlī, miris 1645. gada 28. augustā) bija nīderlandiešu jurists un filozofs, dramaturgs un dzejnieks, kristietības apoloģēts.

Biogrāfija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis Delftā (Delft), Dienvidholandē, Nīderlandes apvienotajās provincēs. Pamatizglītību ieguva mājās (viņa tēvs Jans de Grots bijis savam laikam un videi visai izglītots). 11 gadu vecumā uzsāka studijas Leidenes universitātē (lat. Academia Lugduno Batava), kuras rektors bija viņa tēvocis Korneliuss. Studējis klasiskās valodas, literatūru un teoloģiju, bet sevišķi nodevies jurisprudencei. 1598. gadā absolvējis universitāti un tika pieņemts Holandes provinces lielpensionārija Jana van Oldenbarnevelta (Johan van Oldenbarnevelt) svītā, pavadot to diplomātiskā misijā uz Parīzi. Savas uzturēšanās laikā Francijas karalistē Grocijs apgrozījās intelektuāļu un zinātnieku vidē, un tika atzīts par spožu prātu - viņš bija tikai 16 gadus vecs, kad Orleānas universitātē saņēma zinātņu doktora grādu.

Atgriezies dzimtenē, 1599. gadā Hāgā Hugo Grocijs sāka veiksmīgi darboties advokatūrā, brīvajā laikā tulkojot latīņu dramaturgu darbus, kā arī matemātiķu un astronomu sacerējumus. 1601. gadā tika iecelts par Holandes oficiālo valsts historiogrāfu. 1604. gadā, piedaloties sarunās par Singapūras jūras šaurumā 1603. gadā holandiešu Apvienotās Amsterdamas kompānijas admirāļa Jakoba van Hēmskerka (Jacob van Heemskerck) sagrābto portugāļu karaku "Santa Catarina", ieinteresējās par starptautiskajām tiesībām (uz šī tiesas procesa materiālu bāzes viņš sarakstīja starptautiskajām tiesībām veltītu traktātu De Indis, kurā centās pamatot, ka holandiešiem bijušas visas tiesības kaperēt portugāļu kuģi).

1605. gadā Grocijs kļuva par Jana van Oldenbarnevelta pastāvīgo padomnieku un par valsts kases ģenerāladvokātu, bet 1613. gadā - par Roterdamas rātspensionāriju (raadpensionaris - pilsētas mērs). 1608. gadā apprecējās ar Mariju van Reigersbergenu (turpmākajos gados ģimenē piedzima 8 bērni, no kuriem 4 sasniedza pilngadību).

Aktīvi darbojās Holandes iekšpolitikā kā arī kā jurists iesaistījās protestantu virzienu savstarpējos teoloģiskos strīdos. 1618. gada 29. augustā, pēc remonstraniešu partijas sakāves pilsoņu karā, van Oldenbarneveltu sodīja ar nāvi, bet Hugo Grocijam piesprieda mūža ieslodzījumu Lovensteinas cietoksnī. 1621. gadā viņam izdevās ar sievas un kalpones palīdzību, paslēpjoties lādē ar grāmatām, izbēgt un, pārģērbjoties par mūrnieku, šķērsot robežu un nokļūt Francijas karalistē. Tur karalis Luijs XIII viņam piešķīra mūža pensiju un Grocijs varēja atlikušo mūža daļu veltīt saviem teorētiskajiem darbiem, neuztraucoties par iztiku.

Pēc stadhauldera Nasavas grāfa Orānijas Morica (Maurits van Oranje) nāves 1625. gadā, Grocijs mēģināja atgriezties dzimtenē, taču viņa vairākkārtējie lūgumi tika noraidīti, kā rezultātā 1631. gadā viņam nācās pamest Roterdamu un apmesties uz dzīvi Hamburgā. 1634. gadā viņš piekrita kļūt par Zviedrijas karalistes sūtni Francijas karalistē, un kalpoja šai statusā līdz 1645. gadam. Pēc demisijas, braucot no Zviedrijas, kuģis strandēja netālu no Rostokas - Grocijs gan izglābās, taču smagi saslima un 1645. gada 28. augustā mira.

Idejas[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Viens no zināmākajiem dabisko tiesību un sabiedriskā līguma teorijas pārstāvjiem. Postulēja, ka tiesību un valsts izcelšanās nav vis dievišķa, bet gan laicīga: valsts radusies cilvēku savstarpējā līguma rezultātā. Viņa idejām bija liela nozīme valsts un tiesību teorijas atbrīvošanā no teoloģijas un sholastikas rāmjiem.

Zināmākais darbs ir Francijā sarakstītā "Trīs grāmatas par kara un miera tiesībām" (De jure belli ac pacis libri tres, 1625.), kuru autors veltīja Luijam XIII. Pirmajā grāmatā izklāstītas viņa kara un dabiskā taisnīguma koncepcijas, analizēti kara "taisnīguma" un "netaisnīguma" gadījumi. Otrajā grāmatā izklāstīti trīs "taisnīga kara" pamatprincipi - pašaizsardzība, zaudējumu atgūšana un sodīšana, - kā arī sīkāk analizētas starptautiskie tiesību institūti. Trešajā grāmatā aplūkots jautājums, pie kādām tiesību normām pieturēties kara gadījumā, kā arī iezīmēta utopiska vīzija, kā izbeikt karus kā tādus.

Par lielāko Grocija nopelnu uzskata to, ka viņš atšķīris tiesības no reliģijas un morāles priekšrakstiem un licis organizētas cilvēku sabiedrības pamatos dabisko tiesību principus, kas immanenti cilvēka (kā saprātīgas un sabiedriskas būtnes) dabai. Šajā ziņā Grocijs pamatoti pieskaitāms dabisko tiesību skolas ievērojamākiem priekšstāvjiem, kuru idejām nozīme arī mūsdienu tiesību filozofijā.

Literatūra[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība: Rīga, 1964., 141. lpp.

Ārējās saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]