ISO 9126

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

ISO 9126 ir starptautisks standarts, kas nosaka programmnodrošinājuma kvalitātes prasības. Standarts iedalās 4 daļās, kuras apraksta šādus jautājumus: kvalitātes modelis, ārējā kvalitāte, iekšējā kvalitāte, lietošanas kvalitāte.

Kvalitātes modelis, kurš aprakstīts standarta pirmajā daļā (ISO 9126-1), klasificē programmnodrošinājuma kvalitāti 6 raksturlielumu kategorijās, kuras savukārt iedalās sīkāk:

Funkcionalitāte - atribūtu kopums, kuri raksturo programmnodrošinājuma funkcionālās iespējas. Sīkāk iedalās šādi:

  • Derīgums lietošanai
  • Korektums (arī precizitāte)
  • Spēja mijiedarboties (galvenokārt, strādājot tīklā)
  • Aizsardzība

Uzticamība - atribūtu kopums, kuri nosaka to, vai programmnodrošinājums spēs saglabāt savas funkcionālās iespējas noteiktos apstākļos noteiktā laika posmā. Iedalās pēc:

  • Pabeigtības līmenis (kļūdu neesamība)
  • Aizsargātība no defektiem
  • Atjaunošanas iespējas
  • Pieejamība
  • Gatavība

Pielietojamība - atribūtu kopums, kurš attiecas uz izpildāmā darba apjomu, kas nepieciešams lietotājiem. Iedalās:

  • Saprotamība
  • Vienkāršums lietošanā
  • Izpētāmība
  • Pievilcība

Efektivitāte - atribūtu kopums, kuri nosaka programmnodrošinājuma kvalitātes un izmantoto resursu daudzumu noteiktos apstākļos, attiecību. To nosaka šādi kritēriji:

  • Īslaicīgā efektivitāte
  • Resursu izmantotība

Pavadāmība - atribūtu kopums, kuri nosaka darba apjomu, kas nepieciešams noteiktu izmaiņu veikšanai. Detalizējas, kā:

  • Analizēšanas vieglums
  • Izmainīšanas iespējas
  • Stabilitāte
  • Testējamība

Mobilitāte - atribūtu kopums, kuri nosaka programmnodrošinājuma spējas būt pārvietotam no vienas vides citā. To nosaka:

  • Adaptējamība
  • Instalēšanas vienkāršība
  • Līdzpastāvēšana
  • Aizvietojamība

Atribūts ir lielums, kurš var tikt pārbaudīts vai izmērīts konkrētam produktam. Atribūti nav stingri noteikti standartā to lielās dažādības dēļ dažādās programmās.

Standarta ceturtā daļa (ISO 9126-4) paredzēta pircējiem, piegādātājiem, izstrādātājiem un menedžeriem. Tajā daļēji dublējas iepriekšējo trīs daļu prasības un aprakstīti ieteicamie programmnodrošinājuma raksturlielumu noteikšanas veidi.