Ibrahims I

Ibrahims I (osmaņu turku valodā: ابراهيم اول‎ — İbrâhîm-i evvel) (1612. gada 5. novembrī — 1648. gada 12. augustā) bija Osmaņu impērijas sultāns no 1640. līdz 1648. gadam.

Viņš bija dzimis Stambulā kā Ahmeda I dēls. Viņa māte bija grieķiete. Neoficiāli viņu dēvēja par Ibrahimu trako (turku: Deli İbrahim, jo viņš bija garīgi slims. 1645. gadā Ibrahims I uzsāka karu ar Venēciju par Krētas salu, tomēr nenodzīvoja līdz kara beigām. Viņš aplika ar nodokļiem baznīcu. Tā rezultātā pret viņu radās sazvērestības, kuras rezultātā viņš tika nožņaugts 1648. gada 12. augustā.

Biogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ibrahims, dzimis 1615. gada 5. novembrī, ir sultāna Ahmeda I un viņa iecienītās konkubīnes sultānes Kosemas dēls, kura vēlāk kļuva par viņa likumīgo sievu. Kad Ibrahimam bija 2 gadi, viņa tēvs pēkšņi nomira, un Ibrahima tēvocis Mustafa I kļuva par jauno sultānu. Sultāne Kosema un viņas bērni, tostarp jaunais Ibrahims, tika nosūtīti uz Veco pili. Pēc tam, kad viņa brālis Murads IV kāpa tronī, Ibrahims tika ieslodzīts Kafēs, kas negatīvi ietekmēja viņa veselību. Pārējie Ibrahima brāļi-Bajezīds, Suleimans un Kasims tika sodīti ar nāvi pēc sultāna Murada IV pavēles, un tāpēc Ibrahims baidījās, ka viņš būs nākamais. Tomēr pēc brāļa nāves Ibrahims kļuva par Osmaņu impērijas sultānu.

Valdīšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ibrahims visu savu agrīno dzīvi pavadīja Kafes cietumā, pirms 1640. gadā mantoja troni, kad nomira viņa brālis Murads IV (1623–40). Četrus no viņu brāļiem Murads sodīja ar nāvi, un Ibrahims dzīvoja bailēs par to, ka mirs nākamais. Viņa dzīvību izglāba tikai Ibrahima un Murada mātes sultānes Kosemas iejaukšanās.

Pēc Muradas nāves Ibrahims palika par vienīgo dzīvo dinastijas princi. Pēc lielvezīra Kemankeša Kara Mustafa Pašas lūguma ieņemt Sultanātu, Ibrahimam radās aizdomas, ka Murads joprojām ir dzīvs un izplānojis viņam lamatas. Tikai pēc tam, kad bija personīgi redzējis brāļa mirušo ķermeni, ar kopējiem Kosemas un lielvezīra pūliņiem Ibrahims pieņēma troni.

Pirmie valdīšanas gadi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ibrahima valdīšanas pirmajos četros gados Kara Mustafa Pašā palika lielvezīra amatā, saglabājot stabilitāti impērijā. Ar Szön līgumu (1642. gada 15. martā) viņš atjaunoja mieru ar Austriju un tajā pašā gadā atguva Azovu no kazakiem. Kara Mustafa arī stabilizēja valūtu ar monētu kalšanas reformu, mēģināja stabilizēt ekonomiku ar jaunu zemes apsekojumu, samazināja janičāru skaitu, no valsts algu saraksta izslēdza tos, kuri nesniedza valstij ieguldījumu, un ierobežoja nepaklausīgo provinču gubernatoru varu. Šajos gados Ibrahims izrādīja interesi un rūpes par pareizu impērijas pārvaldīšanu, kā tas redzams viņa ar roku rakstītajā saziņā ar lielo vizieri. Kara Mustafa savukārt rakstīja piezīmes par sabiedriskajām lietām, lai apmācītu savu nepieredzējušo valdnieku. Ibrahima atbildes uz Kara Mustafas ziņojumiem liecina, ka viņam faktiski ir bijusi laba izglītība. Ibrahims bieži slepus pastaigājās pa Stambulu, pārbaudot tirgus un pavēlot lielvezīram novērst visas viņa novērotās problēmas.

Dekadence un krīze[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ibrahima uzmanību bieži novērsa atkārtotas galvassāpes un fiziskā nespēka uzbrukumi, ko, iespējams, izraisīja viņa trauma no agrīnajiem gadiem. Tā kā viņš bija vienīgais izdzīvojušais Osmaņu dinastijas vīrietis, viņa māte Sultāne Kosema mudināja Ibrahimu pievērst uzmanību harēma meitenēm un drīz vien piedzima trīs nākamie sultāni: Mehmeds IV, Suleimans II un Ahmeds II. Viņa aizraušanās ar harēmu ļāva Sultānei Kosemai iegūt varu un valdīt viņa vārdā, tomēr pat viņa kļuva par sultāna nelabvēlības upuri un pameta pili.

Ibrahims nonāca dažādu nepiemērotu cilvēku ietekmē, piemēram, impērijas harēma saimnieces Šekerpares Hatunas un šarlatāna Džindži Hodža, kurš izlikās, ka ārstē sultāna fiziskās kaites, ietekmē. Pēdējais kopā ar saviem sabiedrotajiem Silahtaru Jusufu Agu un Sultanzādi Mehmedu Pašā kļuva bagāti, pieņemot kukuļs, un galu galā uzurpēja pietiekami daudz varas, lai nodrošinātu lielvezīra Ḳara Muṣṭafas nāvessodu. Džindži Hodža kļuva par Anatolijas Kadiaskeru (Augstāko tiesnesi), Jusufu Agu padarīja par Kapudan Pasha (galveno admirāli) un Sultanzādi Mehmedu par lielvezīru.

1644. gadā Maltas korsāri sagrāba kuģi, kas uz Meku pārvadāja augsta līmeņa svētceļniekus. Tā kā pirāti bija piestājuši Krētā, Kapudans Jusufs Pašā mudināja Ibrahimu uzbrukt salai. Tas sāka ilgstošu karu ar Venēciju, kas ilga 24 gadus - Krēta pilnībā netika pakļauta Osmaņu valdībai līdz 1669. gadam. Neskatoties uz La Serenissima lejupslīdi, Venēcijas kuģi izcīnīja uzvaras visā Egejas jūrā. Kapudans Jusufs guva īslaicīgus panākumus, iekarojot Kaniju, uzsākot greizsirdīgu sāncensību ar lielvezīru, kas noveda pie viņa nāvessoda izpildes (1646. gada janvārī) un lielvezīra atcelšanu no amata (1645. gada decembrī).

Viņiem atrodoties pie varas, Ibrahima ekstravagantās tieksmes netika ierobežotas. Viņš astoņas favorītes padarīja par Haseki Sultānēm, piešķirot katrai bagātības un zemi. Pēc likumīgas laulības ar konkubīni Telli Humašahu viņš pavēlēja Ibrahima Pašā pili paklāt ar kažokādām un atdot viņai.