Ideoloģija un utopija

Vikipēdijas lapa

"Ideoloģija un utopija" (1929) ir vācu sociologa Karla Manheima darbs.

Grāmatas uzdevums ir parādīt kā cilvēki patiesībā domā. Autors cenšas izpētīt domāšanu ne jau tā, kā tas ir aprakstīts loģikas grāmatās, bet kā tā īstenībā funkcionē sabiedrības dzīvē — kolektīvā darbībā, sabiedriskajās attiecībās, politikā.

Ideoloģija - valdošo grupu domāšana var būt tik cieši saistīta ar noteiktu situāciju, ka šīs grupas nav spējīgas ieraudzīt faktu virkni, kuri varētu sagraut pārliecību par savu valdīšanu. Ideoloģija iedalās daļējā ideoloģijā un totālā ideoloģijā. Daļējās ideoloģijas būtība ir tāda, ka cilvēks netic sava pretinieka idejām, uzskata, ka tiek noklusēti svarīgi fakti. Totāla ideoloģija saistās ar pretinieka pasaules uzskatu, pēc kādām kategorijām vērtē pasauli, cenšas saprast tās kategorijas. Pastāv uzskats, ka katram sabiedrības sociālam slānim ir jābūt savām vērtībām, viedoklim, interesēm, totālās ideoloģijas jēdzienu izmanto, lai formalizētu funkcijas saprašanu. Ideoloģija veidojas tikai pārdzīvojuma aktā.

Utopija — noteiktas nomāktās, pakļautās grupas ir tik ieinteresētas, lai iznīcinātu un pārveidotu esošo sabiedrību, ka nereti redz tikai tos situācijas elementus, kuri ir virzīti to noliegšanai. Viņu domāšana nevar pareizi diagnosticēt īsto sabiedrības stāvokli. Viņus ne kādā mērā neinteresē tas, kas reāli eksistē. Grupu galvenais uzdevums ir diskreditēt pastāvošo kārtību, apgalvot, ka cita ir labāka. Utopijas veidi — ticība, novēršanās no tagadnes, konservatīvā apziņa, ka agrāk bija labi, sociāli komunistiskā apziņa, ka kaut kur nākotnē būs labi, kā arī nekritiskā domāšana. Tomēr utopijas visbiežāk nav realizējamas, jo tās pastāvēs tikmēr, kamēr būs atšķirīgas sociālās grupas. Utopijas spēj sagraut intelektuāļi, grupas, kas nav piesaistītas cieši kādai grupai.

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]