Ikšķile

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Ikšķile
Baltijā pirmās mūra celtnes drupas uz Sv. Meinarda salas. Baltijā pirmās mūra celtnes drupas uz Sv. Meinarda salas.
Ikšķiles karogs Ikšķiles ģerbonis
Karogs Ģerbonis
Ikšķile (Latvija)
Ikšķile
Ikšķile
Koordinātas: 56°50′12″N 24°29′46″E / 56.83667°N 24.49611°E / 56.83667; 24.49611Koordinātas: 56°50′12″N 24°29′46″E / 56.83667°N 24.49611°E / 56.83667; 24.49611
Novads Ikšķiles novads
Platība 2,2 km²
Iedzīvotāji (01.01.2014.) 6 785[1]
Blīvums 3 084,1 iedz./km²
Vēsturiskie nosaukumi vācu: Uexküll
līvu: Ikškilā
Pilsētas tiesības no 1992. gada
Pasta indekss LV-5052
Mājaslapa www.ikskile.lv

Ikšķile ir pilsēta un novada centrs Vidzemes dienvidrietumu daļā pie Daugavas, ko var uzskatīt par vienu no senākajām pilsētām Latvijas teritorijā. Ikšķile kļuva par Livonijas bīskapijas centru 1185.gadā. Pilsēta atrodas izdevīgā ģeogrāfiskā stāvoklī, 28 kilometrus no Latvijas galvaspilsētas Rīgas un 7 km no Ogres, Ogres rajonā pie Daugavas upes. Pilsētu šķērso Rīgas—Daugavpils šoseja un dzelzceļa līnija Rīga—Daugavpils.

Vēsture[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ikšķile ir viens no senākajiem apdzīvotajiem Latvijas novadiem. Par to liecina arī pilskalni un senkapi tagadējā Ikšķiles lauku teritorijā. Jau 9. - 12. gs. pie Daugavas ūdensceļa te bijis lībiešu ciems. Vārds Ikšķile radies no lībiešu vārdiem üks küla, kas tulkojumā nozīmē "viens ciems".

Krusta karu laiks[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

1185. gadā Gotlandes akmeņkaļi Ikšķilē uzmūrēja Livonijas bīskapa pili ar kapelu jeb baznīcu. 1186. gadā Brēmenes virsbīskaps iecēla Zēgebergas klostera (pie Lībekas) mūku Meinardu par pirmo Ikšķiles bīskapu, viņa vadībā Ikšķile kļuva par katoļticības izplatības centru Latvijā. Gan pirmais bīskaps Meinards, gan otrais - Bertolds, tika apglabāti Ikšķiles baznīcas iekšienē (bīskaps Meinards vēlāk tika pārapbedīts Doma baznīcā Rīgā). 1201. gadā trešais Ikšķiles bīskaps Alberts pārcēla Livonijas bīskapijas centru uz Rīgu. Krusta karu laikā Ikšķiles pilij vairākas reizes uzbruka Daugavas kreisajā krastā dzīvojošo zemgaļu karaspēks, bet 1203. un 1206. gadā pili centās ieņemt Polockas kņazs Vladimirs.

Ikšķiles novads[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

1201. gadā bīskaps Alberts izlēņoja Ikšķiles pils novadu bruņiniekam fon Meiendorfam, bet jau 1257. gadā lēnis nonāca Bardevisu dzimtas īpašumā (drīzumā Bardevisi pieņēma Ikšķiļu vārdu). 1638. gadā Ikšķiles pilsnovadā ietilpa astoņas muižas, no kurām bagātākās bija Ikšķiles un Tīnūžu muiža. 19. gs. Ikšķiles pagastā bija divas muižas - Ikšķiles un Berkavas muiža. Izveidojoties Ogrei, kas sākotnēji ietilpa Ikšķiles pagastā, Ikšķiles pagasta platība pakāpeniski tika samazināta. Vēl 19. gs. beigās Ogres tagadējā centrā atradās Ikšķiles muižas Ogresgrīvas pusmuiža. Līdz ar Rīgas - Daugavpils (Dinaburgas) dzelzceļa līnijas atklāšanu 1861. gadā Ogre strauji sāka veidoties par vasarnīcu rajonu. 1928. gadā, iegūstot pilsētas tiesības, Ogre atdalījās no Ikšķiles pagasta. Vēl 1920. gados no Ikšķiles pagasta tika atdalīta Sprēstiņu muižas teritorija, kas kļuva par patstāvīgu Ogresgala pagastu. 1940. gadā Ikšķiles pagastā ietilpa Ikšķile, Tīnūži, Turkalne un Berkava (Daugavas kreisajā krastā). Mūsu dienās Ikšķile ir tikai neliela pilsēta.

Rīgas-Polockas ceļš[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Cauri novadam stiepās senais Rīgas - Polockas tirdzniecības ceļš, kas kalpoja vairāk nekā 700 gadu. Tagad saglabājies tikai neliels šā ceļa posms gar Daugavu augšpus Ikšķiles. Daudzus gadsimtus pa Daugavu uz Bizantiju braukuši vikingi. Pa šo ceļu soļojuši daudz karotāju - zemgaļi, leiši, krustneši, Polockas kņaza Vladimira kara draudze, Krievijas cara Jāņa Briesmīgā karapulki, zviedri, poļi, franču imperatora Napoleona karaspēks, vācu ķeizara Vilhelma II, kā arī Hitlera un Staļina karotāji. Abpus ceļam jau izsenis ritējusi rosīga tirdzniecība, zvejniecība, amatniecība un zemkopība. Līdz pat 1861. gadam šo ceļu izmantoja arī zirgu pasta satiksmei pa Maskavu. No 1863. gada no Rīgas caur Ikšķili uz Baldoni bija zirgu pajūgu satiksme, ko 1920. gados nomainīja t.s. "konkas" (zirgu tramvaja) maršruts Ikšķiles stacija - Baldone (abos gadījumos darbojās pārceltuve pār Daugavu).

Pirmais pasaules karš[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ikšķilei pretējā Daugavas krastā atrodas Nāves sala, kur no 1915. gada līdz 1917. gadam tika aizstāvēts apmēram 2 km2 liels Krievijas armijas placdarms - toreiz pussala, bet mūsu dienās tik tiešām sala. Nāves salā uzcelts piemineklis varonīgajiem latviešu strēlniekiem. To 1924. gadā atklāja toreizējais Latvijas prezidents Jānis Čakste. Nāves salā kritušie 75 latviešu strēlnieki un 45 krievu karavīri apbedīti Ikšķiles kapsētā. Pils tika nopostīta jau 17. gs., bet daudzkārt pārbūvēto dievnamu 1916. gadā sagrāva vācu armijas artilērija.

20. gadsimts[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

1933. gadā Ikšķilē netālu no stacijas tika uzcelta jauna luteriešu baznīca. Sakarā ar Rīgas HES celtniecību un ūdenskrātuves izveidošanu pirmās mūra baznīcas drupas 1970. gados iekonservēja un salu, uz kuras tās tagad atrodas, paaugstināja un nostiprināja. Zem ūdens atrodas bijušās pils un arī Ikšķiles muižas vieta. Ikšķiles pagastā dzimis un Ikšķilē dzīvojis gleznotājs Jānis Kuga (gleznojis arī altārgleznu jaunajai Ikšķiles baznīcai).

Ievērojamas vietas un objekti[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Piemiņas akmens pirmajai mūra celtnei Baltijā.
  • 1. Ikšķiles baznīcas drupas - senākās mūra ēkas drupas Latvijā, kas atrodas uz nelielas saliņas, Sv. Meinarda salas, mākslīgi radītā Rīgas HES ūdenskrātuvē. Ikšķiles baznīca celta 1185.g. bīskapa Meinarda vadībā, pārbūvēta 1879. - 1881.g., sagrauta 1916.g. Pēc Rīgas HES ūdenskrātuves uzplūdināšanas 20. gadsimta 70. gados to apņem HES ūdeņi. Mūsdienās drupas iekonservētas, virs tām uzbūvēta jumts, sala nostiprināta. Reizi gadā, kad Rīgas HES ūdenskrātuvē pazemina ūdens līmeni, uz baznīcas drupām iespējams aiziet sausām kājām pa bijušo ceļa vietu, kam abās pusēs saglabājušies vecās koku alejas celmi.
  • 2. Ikšķiles luterāņu baznīca - Ikšķilē, Kalēju ielā 1. Celta 1931. - 1933. gadā, pēc arhitekta P.Kundziņa projekta. Padomju varas gados baznīca izmantota par Latvijas valsts bibliotēkas grāmatu glabātavu. Ikšķiles luterāņu baznīcas draudzi atjaunoja 1989.g., bet dievnams tās rīcībā nonāca desmit gadus vēlāk.
  • 3. piemiņas akmens - pretī vecās Ikšķiles baznīcas drupām. Akmens ar Ikšķiles nosaukumu latviešu, lībiešu un vācu valodā uzstādīts 1988.g.
  • 4. Ikšķiles Sv. Gara pareizticīgo baznīca - Pareizticīgo kapos. Celta 1936. gadā.
  • 5. mākslinieka J.Kugas dzīvojamā māja - Ikšķilē, J.Kugas ielā 11. Šajā mājā dzīvojis latviešu mākslinieks scenogrāfs LMA profesors Jānis Kuga (1878.g. Ikšķiles pag. - 1969. gads Toronto, Kanādā). J.Kuga ir skatuves glezniecības pamatlicējs Latvijā. Māja ir vietējas nozīmes arhitektūras piemineklis, un šeit paredzēts iekārtot muzeju.
  • 6. Ikšķiles luterāņu kapi - Ikšķilē, Klusajā ielā. Kapos atrodas piemineklis 1. pasaules karā kritušajiem latviešu strēlniekiem, kas uzstādīts 1926.g., un divi kapa pieminekļi, kas ir valsts nozīmes mākslas pieminekļi.
  • 7. Kapāmuru brāļu kapi - 1. pasaules karā kritušo krievu un vācu karavīru apbedījumu vietā 1968.g. uzstādīts tēlnieka J.Karlova darinātais piemineklis.
  • 8. Liepāderu brāļu kapi - šeit apbedīti 1917. gada Juglas kaujā kritušie karavīri
  • 9. Turbu dižozols - dižkoka stumbra apkārtmērs pārsniedz 7,1 m.
  • 10. Relziķu ozols - stumbra apkārtmērs 5,3 m.
  • 11. Kranciema kadiķis - stumbra apkārtmērs 1 m.
  • 12. Jodakmens (kosu akmens)
  • 13. Lejaskalnu pilskalns
  • 14. Ikšķiles estrāde - Kultūrvēsturiski nozīmīga vieta. Pieminekļa statuss no 2008. gada.

Skatīt arī[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Latvijas iedzīvotāju skaits pašvaldībās pagastu dalījumā (PDF). Iedzīvotāju reģistra statistika uz 01.01.2014. Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde (2014. gada 1. janvārī).

Ārējās saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]