Ikarus

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Ikarus
Darbības joma mašīnbūve
Dibināts 1895
Galvenais birojs Budapešta, Ungārija
Galvenās personas Gabors Selešs
Produkti autobusi
Īpašnieks(-i) Műszertechnika Holding Zrt.
Mājaslapa www.muszertechnika.hu
Autobuss Ikarus 280.70E Katovicē

Ikarus ir autobusu ražotājuzņēmums, kas atrodas Budapeštā, Ungārijā. Uzņēmums tika dibināts 1895. gadā.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Līdz 1913. gadam uzņēmums pārsvarā specializējās uz automašīnu ražošanu, Pirmā pasaules kara laikā palielinājās pieprasījums pēc automašīnām un līdz ar to arī peļņa. 1927. gadā Ikarus uzvarēja starptautiskā konkursā un uzņēmums saņēma piedāvājumu saražot 60 autobusus. Pēc Volstrītas sabrukuma tas nesaņēma pārskaitījumus un to nācās slēgt. 1935. gadā uzņēmums atsāka ražošanu un pilnībā funkcionēja Otrā pasaules kara laikā. 1949. gada 23. februārī oficiāli tika izveidots uzņēmums Ikarus, apvienojoties tam ar lidmašīnu ražotāju Ikarus Gép és Fémgyár Rt.

1955. un 1956. gadā ar jauno priekšējo dzinēju modeļiem Ikarus 620, Ikarus 630 Ikarus 31 panāca uzņēmuma ārējās tirdzniecības bilances palielināšanos, un neatkarīgi no Austrumeiropas, arī citas Eiropas valstis, Ķīna, Birma un Ēģipte sāka izmantot Ikarus autobusus vairākās pilsētās. Līdz 1962. gadam Ikarus piegādāja ārvalstīm aptuveni 8000 autobusus un 1970. gadā ieguva otro vietu izstādē Monako Expo, pierādot savu nozīmi Eiropā. 1971. gadā jau vairāk nekā 100 000 autobusi tika saražoti un pārdošana palielinājās gadu pa gadam. Līdz 1973. gadam Ikarus kļuva par pasaulē ceturto lielāko ražotāju, bet trūka materiālu, pasūtījumi bieži vien netika piegādāti laicīgi. Līdz Padomju Savienības sabrukumam, Vācijas Demokrātiskā Republika bija viens no svarīgākajiem Ikarus tirdzniecības partneriem, bet, kad Vācija apvienojās pārdošana samazinājās par aptuveni 10%.

Ikarus piegādāja autobusu virsbūvi (bez durvīm, logiem, sēdekļi, motora) firmai Orion Bus Industries, kam bija noslēgts līgums par posmaino autobusu piegādi Toronto un Otavas transporta sistēmām 1986. - 1987. beigām. Orion Ikarus autobusi tika montēti uz veco TTC autobusu bāzes, tādēļ ka tiem bija korozijas problēmas. Šīs problēmas izraisīja nabadzīgās metinājuma vietas šuves, kuras bija radītas jau autobusa būvēšanas laikā.

No 1999. gada uzņēmums piederēja franču, itāļu ieguldījumu grupai Irisbus. 2006. gadā Irisbus visas savas Ikarusbus akcijas pārdod firmai Ungārijas Műszertechnika grupa. Műszertechnika parakstīja līgumu 2005. gada decembrī iegūstot 100% no uzņēmuma akcijām, ko 1999. gadā ar kursu 75:25 nopirka kopuzņēmums Renault-Iveco un Ungārijas uzņēmums Gábor Széles. 2002. gadā Ikarus radīja 18 m garu posmaino autobusu, kurš brauc izmantojot dabasgāzi. Tas atrodas Kolumbijā, Transmilenio Rapid autobusu sabiedriskā transporta sistēmā, kas darbojas galvaspilsētā Bogotā. Uzņēmums 2007. gadā radīja jaunu zemās grīdas autobusu modeli, ko tas plānoja ražot priekš Ungārijas (200 - 400 vienību gadā), Krievijas (1000 - 2000 vienību gadā) un Ķīnas (10 000 vienību gadā).

2006. gadā Gary Urteaga, biznesa uzņēmējs no Peru, uzsāka projektu, lai uzņēmumam Ikarus izdotos iekļūt Latīņamerikas tirgū. Projekts ietver 8 m, 12 m un 18 m autobusu, kas brauc izmantojot dabasgāzi, piegādi (CNG). Tas būtu ieguldījums "Autobusu Asamblejas Iekārtas Latīņamerikas reģionā" (Bus Assembly Plants for the Latin American region). Piedāvājumi ir iesniegti, viens no tiem ir par Metropolitano ātrās autobusu tranzīta sistēmas izveidošanu ar Peru galvaspilsētu Limu, tam atļauja tika dota 2007. gadā un tika īstenota 2008. - 2009. gadā.

Laikā no 1999. līdz 2006. gadam Ikarus atradās Irisbus paspārnē. Pēc maksātnespējas pasludināšanas pēdējais autobuss tika saražots 2007. gada 11. decembrī. Dažas rūpnīcas vēl joprojām pastāv, bet autobusi vairs tajās netiek ražoti.