Imants Ziedonis

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Imants Ziedonis
Imants Ziedonis 2008. gadā
Imants Ziedonis 2008. gadā
Personīgā informācija
Dzimis 1933. gada 3. maijā
Valsts karogs: Latvija Ragaciems, Slokas pagasts, Latvija
Miris 2013. gada 27. februārī (79 gadi)
Valsts karogs: Latvija Rīga, Latvija
Tautība Latvietis
Dzīvesbiedre Ausma Kantāne-Ziedone
Bērni Rimants, Baiba
Literārā darbība
Nodarbošanās dzejnieks
Valoda latviešu valoda
Augstskola Latvijas Valsts universitāte
Maksima Gorkija Pasaules literatūras institūts

Imants Ziedonis (1933. gada 3. maijs2013. gada 27. februāris) bija latviešu dzejnieks, publicists, īsās prozas (epifāniju[1]) autors, tulkotājs, scenārists. Latvijas PSR Tautas dzejnieks (1977). Viņš bija spilgts Atmodas laika sabiedriskais darbinieks, bijis ievēlēts Augstākajā Padomē. Apbalvots ar otrās šķiras Triju Zvaigžņu ordeni. Viens no populārākajiem latviešu literāro pasaku autoriem.

Biogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Imants Ziedonis dzimis Rīgas apriņķa Slokas pagasta Ragaciema "Birutās" zvejnieku ģimenē.[2][3] Viņš ir mācījies Lapmežciema pamatskolā, 1952. gadā pabeidzis Tukuma 1. vidusskolu.[3] 1952. gadā un līdz 1959. gadam studēja filoloģiju Latvijas Valsts universitātes Vēstures un filozofijas fakultātē neklātienē. Vēlāk studējis M. Gorkija Pasaules literatūras institūtā Maskavā, kur beidza Augstākos literāros kursus (1964). Ziedonis studiju gados strādāja vairākus gadījuma darbus, tai skaitā kā bibliotekārs, skolotājs, ceļu remontstrādnieks. Bijis Padomju Savienības komunistiskās partijas biedrs. Laikā no 1964. līdz 1965. gadam bijis izdevniecības "Liesma" redaktors.[3]

Trešā atmodas laikā bija aktīvs sabiedrisks darbinieks. Bijis viens no Latvijas Kultūras fonda dibinātājiem un tā pirmais priekšsēdētājs no 1987. līdz 1993. gadam. Tāpat bijis viens no Latvijas institūta dibinātājiem un sākumā bijis arī tā vadītājs (1998—2000).[3] 1990. gadā kā Latvijas Tautas frontes kandidāts Stučkas vēlēšanu apgabalā tika ievēlēts Augstākajā Padomē. 4. maijā balsojis par deklarāciju "Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu". 1991. gadā nolika AP deputāta mandātu (viņa vietā Aizkraukles vēlēšanu apgabalā ievēlēts Aivars Berķis) un turpmāk politikā vairs aktīvi nedarbojās.

1997. gadā I. Ziedonis bija Ministru prezidenta Guntara Krasta padomnieks kultūras, Latvijas tēla, nacionālās identitātes un citos jautājumos.[4]

2010. gadā ir izveidots Imanta Ziedoņa fonds Viegli. Fonda galvenie mērķi ir veicināt jaunradi Latvijā, veidojot dažādus kultūras attīstības projektus. 2011. gadā nāca klajā fonda mūzikas albums "Viegli", kurā piedalās vairāki Latvijā pazīstami mūziķi.[5]

Miris 2013. gada 27. februārī. 6. martā Rīgas Domā notika atvadīšanās no tautā iemīļotā dzejnieka un viņam veltīts dievkalpojums, ko vadīja mācītājs Juris Rubenis.[6] Apbedīts Engures novada Ragaciema kapos.[7]

2014. gada 6. janvārī Latvijas Pasta organizētajā pastmarku dizaina konkursā uzvarēja pastmarka "Imants Ziedonis ziedēs mūžīgi". Tās autore ir grafiskā dizainere Andra Pētersone. Uz pastmarkas attēlots I. Ziedonis. Portreta pamatā ir Leonīda Tugaļeva dzejnieka fotogrāfija, kas 1982. gadā Spānijā ieguva pirmo vietu starptautiskā fotokonkursā (Salon Internacional De Navidad De Fotografia 1982). Pastmarka tika nodrukāta 300 000 eksemplāru tirāžā.[8]

Daiļrade[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1956. gadā sācis publicēt literāros darbus. Pirmo dzejoļu krājumu "Zemes un sapņu smilts" viņš izdeva 1961. gadā. Šajā gadā kļuvis par Rakstnieku savienības biedru,[9] no 1966. līdz 1967. gadam bijis tās valdes sekretārs.[3]

1973. gadā uzrakstīja scenāriju Gunāra Pieša filmai Pūt, vējiņi![10]

Latvijas PSR Nopelniem bagātais kultūras darbinieks (1972). Latvijas PSR Tautas dzejnieks (1977). Latvijas Zinātņu akadēmijas goda loceklis (1990). Apbalvots ar II šķiras Triju Zvaigžņu ordeni (1995) un I šķiras Atzinības krustu (2008). Saņēmis LPSR Valsts prēmiju (1967), Literatūras gada balvu (2000, 2006) un Latvijas Zinātņu akadēmijas Raiņa balvu (2001). 1999. gadā Ziedonim tika piešķirta Valsts kultūrkapitāla fonda mūža stipendija.

Latvijas kultūras kanonā iekļauti Ziedoņa dzejoļu krājumi "Es ieeju sevī" (1968) un "Taureņu uzbrukums" (1988), kā arī "Epifāniju" 1. un 2. grāmata (1971, 1974).

I. Ziedoņa dzeja ir daudz komponēta. 70. gados vairākus tekstus komponē Imants Kalniņš - gan oratoriju "Dzejnieks un nāra", gan arī dziesmas. 70. gadu otrajā pusē top Raimonda Paula dziesmu cikls ar Ziedoņa vārdiem ("Caurvējā", "Kā svece deg", "Saulrieteņa dzīvībiņa", "Lapsenes nāve", "Mans bērns", "Dod zvaigzni", "Sit mani Prustā", u.c.).

Bibliogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Šis saraksts ir nepilnīgs; Tu vari palīdzēt, to papildinot.

Dzejoļu krājumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Zemes un sapņu smilts. R.: LVI (1961)
  • Sirds dinamīts. R.: LVI (1963)
  • Motocikls. R.: Liesma (1965)
  • Es ieeju sevī. R.: Liesma (1968)
  • Kā svece deg. R.: Liesma (1971)
  • Caurvējš. R.: Liesma (1975)
  • Poēma par pienu (poēma). R.: Liesma (1977)
  • Man labvēlīgā tumsā. R.: Liesma (1979)
  • Re, kā. R.: Liesma (1981)
  • Viddivvārpa (poēma) kopā ar L. Damianu izdotā grāmatā Maize. R.: Liesma (1982)
  • Taureņu uzbrukums. R.: Liesma (1988)
  • Viegli. R.: Preses nams (1993)
  • Mirkļi. Foreles. R.: Teātra Anekdotes (1993)
  • Ceļa sentiments. R.: Nordik (2000)
  • Trioletas. R.: Pētergailis (2003)
  • Vēl ko (nepublicētā dzeja). R.: Mansards (2010)

Dzejproza[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Epifānijas. 1. grāmata. R.: Liesma (1971)
  • Epifānijas. 2. grāmata. R.: Liesma (1974)
  • Epifānijas. 1. un 2. grāmata. R.: Liesma (1978)
  • Epifānijas. 3. grāmata. R.: Preses nams (1994)
  • Epifānijas + CD (R. Tigula mūzika). Moonlight sound design (2008)
  • Epifānijas (izlase). R.: Zvaigzne ABC (2009)

Darbu izlases un kopojumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Ceļmallapas. R.: Liesma (1983)
  • Raksti 12 sējumos. R.: Nordik (1995-2002)

Teksta autors filmai[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Scenārija autors[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Ardievu, divdesmitais gadsimt! (2006)
  • Taureņi (2005)
  • Gājiens ar krokodilu (1995)
  • Es esmu latvietis (1990)
  • Man vienai māsiņai (1984)
  • Imants Ziedonis. Portrets locījumos (1979)
  • Puika (1977)
  • Pūt, vējiņi! (1973)
  • Gada reportāža (1965)
  • Uz intensifikācijas ceļa(1964)[13]

Dokumentālā proza un atmiņas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Kurzemīte. Pirmā grāmata. R.: Liesma (1970)
  • Kurzemīte. Otrā grāmata. R.: Liesma (1974)
  • Tik un tā. R.: Liesma (1985)
  • Tutepatās. R.: Karogs (1992)
  • Ne tas kādam jāzina. R.: Pētergailis (2005)
  • Nenoteiktā bija (kopā ar N. Ikstenu). R.: Dienas Grāmata (2006)
  • Leišmalīte (kopā ar R. Ziedoni). R.: Zvaigzne ABC (2013)

Literārās pasakas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Krāsainas pasakas. R.: Liesma (1973)
  • Lāču pasaka. R.: Liesma (1976)
  • Blēņas un pasakas. R.: Liesma (1980)
  • Kas tas ir — kolhozs? R.: Liesma (1984)
  • Sākamgrāmata. R.: Liesma (1985)
  • Pasaka par bizi. R.: Jumava (1997)
  • Pasakas. R.: Jumava (2007)

Literatūra par Imantu Ziedoni[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Imants Ziedonis (biobibliogrāfija). Rīga: Liesma, 1983.
  • Promatnāk, šurpaiziet (rakstu krājums). Rīga: Liesma, 1983.
  • Māra Zālīte. To mēs nezinām (sarunas ar I. Ziedoni). Rīga: Dienas grāmata, 2009.
  • Ausma Cimdiņa (sast.) Imants Ziedonis: piederības meklējumi, brīvības treniņš. Rīga: Zinātne, 2014.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]