Imanuels Kants

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Imanuels Kants
Immanuel Kant
Imanuels Kants
Personīgā informācija
Dzimis 1724. gada 22. aprīlī
Kēnigsberga, Prūsijas karaliste,
(tagad Kaļiņingrada Karogs: Krievija Krievija)
Miris 1804. gada 12. februārī (79 gadi)
Kēnigsberga, Prūsijas karaliste,
(tagad Kaļiņingrada Karogs: Krievija Krievija)
Tautība vācietis
Paraksts
Vispārīgā informācija
Galvenās intereses Loģika, metafizika, ētika.
Idejas Transcendentālais ideālisms, Kategoriskais imperatīvs
Alma mater Kēnigsbergas universitāte
Ietekmējies no Dekarts, Spinoza, Ruso, Ņūtons
Ietekmējis Hēgelis, Šopenhauers, Nīče, Fuko u.c.
Valoda vācu valoda

Imanuels Kants (vācu: Immanuel Kant; dzimis 1724. gada 22. aprīlī, miris 1804. gada 12. februārī) bija vācu filozofs no Prūsijas. Viņu uzskata par vienu no Eiropas ievērojamākajiem domātājiem un pēdējo lielo Apgaismības filozofu. Viņa darbs būtiski ietekmēja romantisma un ideālisma filozofijas skolas XIX gadsimtā, un tajā sakņojas arī Hēgeļa filozofiskie uzskati.

Izcelsme[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kanta dzimta pa tēva līniju cēlusies no tolaik pārsvarā kursiskās izcelsmes iedzīvotāju apdzīvotās Šilutes (vācu: Heydenkrug) apkārtnes tagadējā Lietuvā,[1] kaut arī viņš pats dzīves nogalē minēja par savu it kā skotisko izcelsmi.[2] Droši zināms, ka viņa vectēvam Hansam Kantam piederēja muižiņa Kummetter Keller (kuršu valodā Muiszen, Muißen, Muißeningen - "muiža"), kuru viņš 1698. gadā par 100 dālderiem pārdeva kādam Andrietim Vilkam (Andrietis Wilks).[3] Uzskata, ka uzvārds Kants cēlies no Kantvaiņu (Kantweinen) ciema nosaukuma,[4] kas savukārt saistāms ar prūšu vai kuršu vārdu "kokle" (kantele, kantils).[5]

Biogrāfija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Imanuels Kants ir dzimis 1724. gada 22. aprīlī Kēnigsbergā (tagad Kaļiņingrada) amatnieka Johana Georga Kanta daudzbērnu ģimenē, kas tomēr spēja nodrošināt diviem dēliem studijas universitātē. Viņa jaunākais brālis Johans Heinrihs Kants (1735-1800) un 1758. gadā pārcēlās uz dzīvi Kurzemes un Zemgales hercogistes teritorijā, bija privātskolotājs, no 1775. gada Jelgavas pilsētas skolas direktors un 1781. gadā dabūja luterāņu mācītāja vietu Vecsaules draudzē (Altrahden). Koledžā Kants pamatā studēja klasiskos priekšmetus, universitātē — fiziku un matemātiku. Pēc tēva nāves viņš pārtrauca studijas universitātē un sāka strādāt kā privātskolotājs. 1755. g. ar drauga palīdzību viņš studijas atsāka un ieguva doktora grādu. Pēc tam viņš 15 gadus pasniedza universitātē, iesākumā lasīja lekcijas par zinātni un matemātiku, vēlāk par gandrīz visiem filozofijas atzariem.

Lai arī Kants jau sākumā sevi pierādīja kā oriģināls filozofs, par loģikas un metafizikas profesoru viņš kļuva tikai 1770. g. Viņš turpināja mācīt vēl nākamos 27 gadus un bija par iemeslu plašam studentu pieplūdumam Kēnigsbergā. Viņa netradicionālais reliģijas pasniegšanas veids, kas balstījās vairāk uz racionālo domu, nevis atklāsmēm, noveda viņu konfliktā ar Prūsijas valdību, un 1792. g. Prūsijas karalis Frīdrihs Vilhelms II viņam aizliedza pasniegt reliģiju vai rakstīt par reliģiskiem tematiem. Kants pavēlei klausīja 5 gadus līdz karaļa nāvei. 1798. g., gadu pēc aiziešanas no universitātes, viņš uzrakstīja īsu pārskatu par saviem reliģiskajiem uzskatiem. Viņš nomira 1804. g.

Kanta filozofija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kanta filozofijas, sauktas arī par kritisko filozofiju, stūrakmens ir viņa darbs “Tīrā prāta kritika”, kurā viņš pētīja cilveka zināšanu pamatus un izveidoja individuālu epistemoloģiju (epistemoloģija — izziņas teorija, filozofijas daļa, kas pētī izziņas un zināšanu dabu, izcelsmi un robežas). Tāpat kā agrākie filozofi, Kants iedalīja domāšanas paņēmienus analītiskus un sintētiskus spriedumus radošos. Analītiskā spriedumā apgalvojums ir ietverts teikuma priekšmetā, kā spriedumā “Melnas mājas ir mājas”. Šāda sprieduma patiesīgums ir acīmredzams, jo sacīt pretējo nozīmētu darīt spriedumu pretrunīgu. Šādus spriedumus sauc par analītiskiem, jo patiesība tiek atklāta, analizējot pašu jēdzienu. Sintētiski spriedumi savukārt ir tādi, pie kuriem nevar nonākt tikai ar tīras analīzes palīdzību, kā spriedumā “Māja ir melna”. Visi spriedumi, kas ir pasaules uztveršanas rezultāts, ir sintētiski.

Atsaucoties un Kantu, spriedumus var iedalīt vēl divās citās grupās: aposterioros un aprioros spriedumos. Aposteriori jeb pieredzē balstīti spriedumi ir atkarīgi tikai no maņu uztveres, bet a priori spriedumiem piemīt būtiska pamatotība, ticamība, un tie nav balstīti uz šādu uztveri. Starpību starp šiem diviem spriedumu tipiem varētu raksturot empīriskais spriedums “Māja ir melna” un a priori spriedums “Divi plus divi ir četri”. Kanta tēze “Kritikā” ir, ka ir iespējams izdarīt sintētiskus a priori spriedumus. Šādu filozofisko pozīciju parasti dēvē par transcendentālismu. Aprakstot, kā iespējami šāda veida spriedumi, Kants izturējās pret materiālās pasaules priekšmetiem tā, it kā tie būtu būtībā neiepazīstami; no saprāta viedokļa tie ir vienkārši izejvielas, no kā veidojas sajūtas. Paši priekšmeti neeksistē, un laiks un telpa eksistē vienīgi kā prāta daļas, kā “intuīcijas”, pēc kurām tiek mērīti un vērtēti uztveres objekti.

Kants arī uzsvēra, ka papildus šīm “intuīcijām” pastāv vēl zināms daudzums a priori jēdzienu, ko viņš dēvēja par kategorijām. Kategorijas viņš iedalīja četrās grupās: tās, kas attiecas uz kvantitāti, t.i., vienotību, daudzumu, kopskaitu; tās, kas attiecas uz kvalitāti, t.i., realitāti, negāciju un ierobežotību; tās, kas attiecas uz attiecībām, t.i., substanci un negadījumu, cēloni un sekām, savstarpīgumu; un tās, kas attiecas uz modalitāti, t.i., iespējamību, eksistenci un nepieciešamību. Pēc Kanta — intuīcijas un kategorijas var izmantot, lai spriestu par pieredzi un uztveri, taču tās nevar izmantot, spriežot par tādām abstraktām idejām kā brīvība un eksistence, jo tādējādi var nonākt pie neatbilstības pretrunīgu spriedumu pāru formā jeb pie “antinomijām”, kad katra pāra katru spriedumu var pierādīt kā patiesu.

“Ētikas metafizikā” (1797) Kants aprakstīja savu ētisko sistēmu, kura balstās uz uzskatu, ka saprāts ir augstākais morāles kritērijs. Jebkāda veida darbībām jāvadās no saprāta vadītas pienākuma sajūtas, un par morālu nevar uzskatīt nevienu darbību, kas veikta izdevīguma dēļ vai, akli pakļaujoties likuma vai sabiedrības normām. Kants aprakstīja divus saprāta dotu rīkojumu veidus: hipotētiskās pavēles, kas diktē noteiktu darbību veikšanu, lai sasniegtu noteiktu mērķi, un kategoriskās pavēles, kas diktē noteiktu darbību veikšanu, jo šīs darbības ir nepieciešamas un pareizas. Kategoriskais imperatīvs ir morāles pamats, un Kants to aprakstīja šādi: “Rīkojies tā, it kā tavas rīcības principam ar tava gribasspēka palīdzību vajadzētu kļūt par vispārēju dabisku likumu.”

Kanta ētiskās idejas ir viņa ticības absolūtajai indivīda brīvībai loģiskās sekas. Šāda brīvība tiek aprakstīta “Praktiskajā prāta kritikā”. Viņš šo brīvību neuztvēra kā anarhijas bezlikumu brīvību, bet gan kā katra cilvēka paša nosacītas “valdības” brīvību, brīvību apzināti paklausīt universa likumiem, ko atklāj saprāts. Viņš uzskatīja, ka katra indivīda labklājība jāuztver kā beigas pašas par sevi un ka pasaule ir ceļā uz ideālu sabiedrību, kurā saprāts “saistītu visus likumizdevējus tādā veidā, ka tie izdotu tādus likumus, ka tie tikpat labi būtu varējuši rasties no visas cilvēces vienotās gribas, un ka tie attiektos pret katru lietu, cikvien tālu tie vēlētos būt pilsoņi, par pamatu ņemot to, vai viņi ir pakļāvušies šai gribai”.

Kantam bija lielāka ietekme kā jebkuram citam modernajam filozofam. Kanta filozofija, sevišķi tās vācu filozofa Hēgeļa tālāk attīstītais variants, bija pamats, uz kura tika izveidots marksisms; dialektālā metode, kuru izmantoja gan Hēgelis, gan Markss, attīstījās no Kanta lietotās “antinomiju” metodes. Vācu filozofs Fihte, Kanta skolnieks, nepieņēma sava skolotāja pasaules iedalījumu objektīvajā un subjektīvajā un attīstīja ideālistisku filozofiju, kurai arī bija liela ietekme uz XIX gs. sociālistiem. Viens no Kanta pēctečiem Kēnigsbergas universitātē, Herbarts, izmantoja dažas Kanta idejas savā pedagoģijas sistēmā.

Kants latviski[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

1781. gadā Rīgā J.F.Hartknoha izdevniecība publicēja I.Kanta darbu "Tīrā prāta kritika" (vācu valodā). 1931. gadā filosofa un filologa A.Rolava tulkojumā tas beidzot tika izdots arī latviešu valodā. Pēc 80 gadiem, 2011. gadā, „Tīrā prāta kritika" piedzīvoja jaunu tulkojumu latviešu valodā, tādējādi noslēdzot vērienīgu projektu – I.Kanta trīs fundamentālāko sacerējumu izdošanu latviešu valodā (pirmais – „Spriestspējas kritika" 2000. gadā, otrais – „Praktiskā prāta kritika. Prolegomeni" 2003. gadā). To veicis LU profersors R.Kūlis, kurš strādājis pie "Tīrā prāta kritikas" tulkojuma gandrīz 15 gadus, konsultējoties arī ar vācu speciālistiem Kanta centrā Maincas Universitātē. Izstrādājot tulkojuma koncepciju, R.Kūlis respektējis pasaules literatūrā pastāvošos I. Kanta darbu izdevumus un tulkojumus citās valodās (angļu, krievu), tajā skaitā arī A.Rolava veikumu. Rezultātā tapis jauns, moderns tulkojums, bagātināts ar plašu zinātnisko aparātu (rādītājiem, piezīmēm, latīņu un sengrieķu vārdu un izteicienu vārdnīcu). Izrādot cieņu Kanta pirmajam tulkotājam Rolavam, jaunajā tulkojumā sintakse ir gandrīz identiska, izņemot dažviet, kur R.Kūlis to ir izmainījis, aizstājot novecojušas izteiksmes formas. Arī vārdu izvēle bieži sakrīt, kaut tekstā ir ievērojamas korekcijas, piemēram, "maņa" aizstāta ar "sajūtu", "noģiest" ar "priekšstatīt", "uzskate" ar "vērojumu", "atziņa" ar "izziņu", tādējādi modernizējot tekstu un izstrādājot terminoloģiju. Taču vietām R.Kūlis valodu modernizējis, bet citviet atstājis dažādus arhaismus, vai lietojis tieši tos pašus vārdus ko Rolavs, kaut arī pastāv visai plašas sinonīmu variācijas. Piemēram, abos tulkojumos sakrīt "prāta nodarbe" (kaut gan, šķiet, labāk derētu "darbība", ar ko R.K. varētu aizstāt kvadrātiekavās ielikto "procesu"), saglabājies Rolava plaši lietotais iespraudums "mēdz sacīt", tāpat sakrīt "jāuzlūko", tulkojot divas psihol. izziņas spējas sakrīt ne tikai "iztēle" (tas ir saprotami), bet arī "atjautība" etc. Pateicoties šīm un vēl citām sakritībām, uzradās daži ļaudis, kam tas viss likās aizdomīgi un kas apvainoja prof. Kūli plaģiātismā, aizsākot t.s. plaģiātisma skandālu.[6][7]

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]