Imera

Vikipēdijas lapa
Ymera
Imera
1207 – 1223
Location of senlatviešu pilsnovads
Location of senlatviešu pilsnovads
Imeras novada teritorijas variācijas pēc dažādām vēsturiskām kartēm.
Pārvaldes centrs Latviešu Indriķa celtā katoļu baznīca atradās Rubenē (Papendorf)
Reliģija baltu pagānisms/katoļticība
Valdība Livonijas bīskapa vasaļvalsts
Valdnieks Alebrands
Latviešu Indriķis (Henricus, Lettorum minister de Ymera)
Vēsture
 - Katoļu misionārs Alebrands kristīja pie Imeras upes dzīvojošos letgaļus, kas pirms tam pakļāvās līviem, viņa audzēknis Latviešu Indriķis kļuva par Imeras letu priesteri 1207
 - Zemi pievienoja Livonijas bīskapijai 1223

Imera (latīņu: Ymera) bija Indriķa hronikā minētā Tālavas latgaļu zeme (1208—1223) Vidzemes kultūrvēsturiskajā novadā, kas ir viena no Tālivalža rezidences Beverīnas pils iespējamām atrašanās vietām.

Iedzīvotāji[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Imera bija latgaļu apdzīvots apgabals Gaujas labajā krastā Jumaras upes baseinā. Taču latgaļi ir uzskatāmi par samērā vēlīniem ienācējiem Imerā — pirms viņiem šo reģionu apdzīvoja Baltijas somi. Imerā dzīvojis Indriķa hronikas autors priesteris Latviešu Indriķis.[1]

Teritorija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Imera dienvidrietumos robežojusies ar Idumeju, rietumos ar līvu Metsepoles novadu (Rozulu), bet no pārējām pusēm to ietvērušas citas Tālavas zemes. Imeras novada teritorijā vēlāk izveidojās Rubenes draudzes novads (vācu: Kirchspiel Papendorf), bet mūsdienās tajā atrodas Valmieras pilsēta un Valmieras novads.

Krusta kari[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Imeru XIII gs. sākumā pakļāva Zobenbrāļu ordenis, bet vēlāk šis novads tika nodots Rīgas bīskapa kontrolē.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Indriķa hronika par Imeras kristīšanu XI.7.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]