Impresionisms

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Vārds "Impresionisms" cēlies no Kloda Monē gleznas Impresija. Saullēkts nosaukuma

Impresionisms ir mākslas virziens, kas radās 19. gadsimta sešdesmitajos gados Francijā. Sākotnēji šis virziens saskārās ar asu kritiku, jo, lai padarītu attēloto reālistiskāku, tajā netika ievēroti tā laika akadēmiskās mākslas pamatnoteikumi, piemēram, tika izmantoti redzami otas triepieni, brīva kompozīcija, netika ievērota tradicionālās gaismēnu pārejas. Arī paša virziena nosaukums cēlies no kritiska raksta ar virsrakstu Impresionistu izstāde, kurš tā nosaukts apspēlējot Kloda Monē gleznas Impresija. Saullēkts nosaukumu.

Aizsākumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Eduāra Manē glezna Brokastis zaļumos, kurai veltītā kritika izsauca citu mākslinieku sašutumu

19. gadsimta sākumā Francijā valdīja Akadēmisms, kas lika māksliniekiem pakļauties noteiktiem priekšrakstiem, kas noteica kādai ir jābūt gleznai. Akadēmiskajā glezniecībā gleznām bija jābūt rūpīgi nostrādātām, ar nemanāniem triepieniem un ieturētām tumšos toņos. Augstu vērtēja vēsturiskus un reliģiskus sižetus, kā arī portretus. Taču jaunie gleznotāji labprātāk izvēlējās gaišākas un košākas krāsas, gleznoja reālistiskāk un labprātāk izvēlējās ainavu glezniecību un sadzīviskus sižetus. Tā laika ievērojamākā izstāde bija ikgadējais Parīzes salons, kuram savus darbus iesniedza arī jaunie mākslinieki, taču žūrija tos noraidīja, dodot priekšroku akadēmiskajā stilā ieturētiem darbiem. Jauno reālistu vidū izcēlās Klods Monē, Ogists Renuārs, Alfreds Sislē un Frederiks Bazils, kas bija kopā studējuši, sadraudzējušies un bieži gleznoja kopā. Šai grupai drīz pievienojās arī Kamils Pisaro un Pols Sezāns. 1863. gadā Parīzes salona žūrija atteicās iztādīt Eduāra Manē gleznu Brokastis zaļumos, kurā bija attēlota kaila sieviete, kas ietur pikniku ar diviem apģerbtiem vīriešiem - lai gan kailums tika uzskatīts par pieņemamu gleznās ar vēsturisku un alegorisku sižetu, žūrija ļoti asi nosodīja reālistiska kailuma attēlošanu gleznā ar sadzīviska rakstura sižetu. Tā kā šajā gadā žūrija bija atraidījusi sevišķi daudz darbus, asais Manē gleznas nosodījums izraisīja sašutumu citos atraidītajos māksliniekos. Tā kā izstādi finansēja valdība, pēc mākslinieku protesta Imperators Napoleons III apskatīja atraidītos darbus un paziņoja, ka būtu jāļauj sabiedrībai izlemt vai šādas sūdzības ir pamatotas, tāpēc šiem darbiem tika sarīkota īpaša izstāde - Noraidīto salons. Lai gan daudzi izstādes apmeklētāji atnāca tikai lai pasmietos par Parīzes salonā neiekļuvušajām gleznām, šī izstāde pievērsa uzmanību jaunajai tendencei mākslā un šo izstādi apmeklēja vairāk cilvēku nekā Parīzes salonu. Mākslinieku lūgumi organizēt Noraidīto salonu arī 1867. un 1872. gadā tika noraidīti, tāpēc 1874. gada aprīlī Monē, Renuārs, Sislē, Sezāns, Berta Morizo un Edgars Degā sarīkoja paši savu izstādi Nadāra fotosalonā, kurā piedalīties lūdza arī citus Parīzes salona atraidītos māksliniekus. Kopumā izstādē piedalījās 30 mākslinieki un līdz 1886. gadam tika sarīkotas vēl septiņas šādas izstādes. Kāds kritiķis asi kritizējot izstādē aplūkojamo Monē darbu Impresija. Saullēkts nosauca savu rakstu par izstādi Impresionistu izstāde, taču apzīmējumu "impresionisti" ātri pieņēma gan sabiedrība, gan paši mākslinieki.

Virziens[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Edgara Degā gleznā Deju stunda redzama gan Fotogrāfijas, gan Japānas mākslas ietekme

Uz Impresionismu lielu iespaidu atstāja 19. gadsimta jaunatklājumi zinātnē. Gadsimta vidū tika uzsākta sintētisko eļļas krāsu un pigmentu ražošana. Sintētiskās krāsas tika tirgotas transportējamās tūbiņās, kas deva māksliniekiem krietni vairāk brīvības nekā iepriekš, kad krāsas jauca katrs mākslinieks pats, jaucot pigmenta pulverus ar linsēklu eļļu, un uzglabāja no dzīvnieku pūšļiem gatavotos maisiņos, kuros tās ātri sacietēja. Savukārt Fotogrāfijas parādīšanās un attīstība iedvesmoja māksliniekus savās gleznās tvert mirkli, gleznas tēlus vairs necentās pilnībā ietilpināt tajā, tika izmantoti neierasti skatpunkti, kustīgo objektu kontūras veidoja neskaidras. Liela ietekme bija arī japāņu mākslas darbiem, kas Francijā parādījās 19. gadsimta vidū un piesaistīja lielu uzmanību - līdzīgi fotogrāfijām arī šajos darbos izmantoja neierastu kompozīciju un skatpunktus, tie bija asimetriski un košās krāsās, turklāt tiem trūka perspektīvas un ēnojuma, tādejādi japāņu māksla bija pilnīgs pretstats akadēmismam. Impresionisti izmantoja daudzus jau agrāk izmēģinātus glezniecības paņēmienus, taču pirms impresionistiem neviens nebija lietojis šos paņēmienus kopā un tik izvērsti. Impresionismam raksturīgie paņēmieni ir:

  • Krāsa tiek klāta biezi, ar īsiem otas triepieniem.
  • Krāsas klāj cieši līdzās vienu otrai, radot optisku krāsu sajaukšanās efektu, bet cenšoties izvairīties no tiešas krāsu jaukšanas.
  • Pelēkie un tumšie toņi tiek veidoti jaucot pretkrāsas. Tīrā impresionismā melno krāsu nelieto.
  • Krāsu klāj vēl mitrā krāsā, negaidot kamēr tā nožūst, tādejādi nedaudz sajaucot krāsas un padarot robežas starp krāsām maigākas.
  • Netiek izmantotas plānas, caurspīdīgas krāsas kārtas.
  • Tiek mēģināts attēlot dabisko gaismu, īpaši pievēršot uzmanību krāsu atspīdumiem no dažādiem objektiem.
  • Gleznojot plenērā (brīvā dabā) ēnām lieto zilu krāsu, attēlojot debesu atspīdumu uz virsmām.
  • Fragmentāra kompozīcija (ietekme no japāņu mākslas), daļējs telpiskuma noliegums.
  • Galvenais ir forma, bet saturs kļūst otršķirīgs.

Postimpresionisms[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Postimpresionisms

Postimpresionisms radās jaunākiem māksliniekiem - Vinsentam van Gogam, Polam Gogēnam, Anrī Tulūzam-Lotrekam - iedvesmojties no impresionisma, taču attīstot citādu krāsu, tekstūru, formu un līniju lietojumu. Arī daži impresionisti ietekmējās no šī stilā - Pisaro kādu laiku nodarbojās puantilismu, bet Sezāns, kurš attīstīja ļoti induviduālu stilu pat biežāk tiek uzskatīts par Postimresionistu nekā impresionistu.

Impresionisma literatūra un mūzika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jēdziens impresionisma literatūra ir visai neskaidrs, to mēdz attiecināt uz dažādu 19.gs. nogales un 20.gs. sākuma rakstnieku, piemēram, Virdžīnijas Vulfas, literāro darbību. Impresionisma literatūrā autors pievērš uzmanību varoņa garīgajai dzīvei, lielu nozīmi piešķirot iespaidiem, jūtām, sajūtām un emocijām nemēģinot tās interpretēt. Nozīmīgākais impresionisma literatūras novirziens ir Simbolisms. Savukārt impresionisma mūzika, kas attīstījās galvenokārt Francijā, izpaudās kā reakcija uz romantisma pārmērībām un tāpat kā mākslā balstījās uz atmosfēru un nojausmām nevis spēcīgu emociju izpausmi un noteiktu sižetu. Impresionisma komponisti deva priekšroku īsākiem skaņdarbiem, tādiem kā Noktirnes, Arabeskas un Prelūdijas.

20.gs. arī latviešu literatūrā sāk parādīties impresionisma iezīmes - Fallija, Jāņa Jaunsudrabiņa, K.Jēkabsona, Jāņa Akuratera (Kalpa zēna vasara), A.Papardes darbos, bet vēlāk Raiņa (Jāņa Pliekšāna) dzejas krājumos Addio bella (1920), Sudrabota gaisma (1921), Mēness meitiņa (1925). Impresionisma poētikā virkne jauninājumu - tiek radīti salikteņi, apvienojot it kā savstarpēji nesaderīgus jēdzienus (‘plašdziļš’, ‘sarkanskaļš’, ‘pārlaime’, ‘visdziļumi’, ‘visaugstumi’). Interpunkcija - savdabīga, to raksturo daudzpunkti (neizteicamā, acumirklīgā zīme), pieturzīmju trūkums (domas nepārtrauktība, asociāciju brīvā plūsma), metrikā brīvie pantmēri (brīvais jambs, brīvais daļenieks), dzejproza, brīvā strofika, astrofija.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]