Imunitāte

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Par imunitāti sauc organisma neuzņēmību pret slimību baktērijām, noteiktām indēm un dažādiem svešķermeņiem. 20. gadsimta sākumā vācu zinātnieks Pauls Ērlihs noskaidroja, ka imunitāti rada asinīs esošās pretvielas jeb antivielas. Par šo atklājumu viņš kopā ar Mečņikovu 1908. gadā saņēma Nobela prēmiju.

Pretvielas ir asiņu plazmas olbaltumvielas, ko izstrādā viens no leikocītu veidiem - limfocīti. Īpaši daudz limfocītu ir limfmezglos. Pretvielas rodas pēc tam, kad limfocīti ir saskārušies ar slimību mikrobiem vai indēm. Īsumā dēļ visu, kas izraisa pretvielu veidošanos, apzīmē ar vārdu antigēns.

Imunitātes veidi[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Izšķir iedzimto un iegūto imunitāti.

Iedzimtā imunitāte[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Iedzimto jeb sugas imunitāti nodrošina organisma iedzimtās īpatnības. Piemēram, iedzimtās imunitātes dēļ cilvēki neslimo ar daudzām dzīvnieku slimībām, bet dzīvnieki ar cilvēku slimībām.

Iegūtā imunitāte[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Šī imunitāte rodas mūža gaitā, un pēcnācējam tā neiedzimst. Imunitāti iedala dabiski iegūtajā un mākslīgi iegūtajā imunitātē.

  • Dabiski aktīva imunitāte

Dabiski aktīva imunitāte rodas tad ja cilvēks izslimo kādu lipīgu slimību un viņa asinīs izveidojas pretvielas pret šīm slimības mikrobiem.

  • Dabiski iegūtā pasīvā imunitāte

Dabiski iegūtā pasīvā imunitāte ir jaundzimušajiem un zīdaiņiem pirmajos mēnešos.

  • Mākslīgi aktīvā imunitāte

Cilvēkam ievada aizsargpoti jeb vakcīnu. Ja cilvēks pēc tam saskaras ar šiem mikrobiem, viņš vai nu nesaslimst, vai slimo ļoti viegli.

  • Mākslīgi pasīvā imunitāte

Ja cilvēkam nepieciešama steidzama palīdzība, viņam mākslīgi ievada gatavas pretvielas. Seruma ārstnieciskā darbība ir tūlītēja, bet īslaicīga, tādēļ to izmanto tad, kad aizsargefekts vajadzīgs nekavējoties.

Ārējās saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]