Indijas vēsture

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Emblem-important.svg
Šajā rakstā nav ievēroti latviešu valodā pieņemtie citvalodu īpašvārdu atveidošanas principi.
Palīdzi uzlabot šo rakstu, atveidojot īpašvārdus pēc enciklopēdiskos avotos pieņemtajiem atveidošanas principiem!

Indijas vēsture sākas ar Indas ielejas civilizāciju, kas izplatījās un uzplauka Indijas subkontinenta ziemeļrietumu daļā no 3300. līdz 1300. gadam pirms mūsu ēras. Tās brieduma periods jeb, tā sauktais, Harapanas periods ilga no 2600. līdz 1900. gadam pirms mūsu ēras. Šī bronzas laikmeta civilizācija sabruka otrā gadu tūkstošā p.m.ē. sākumā un tai sekoja dzelzs laikmeta Vēdiskā civilizācija, kas izplatījās plašajos Indas-Gangas līdzenumos un kurā tika nodibinātas lielākā daļa no karaļvalstīm, kas pazīstamas kā Mahadžanapadas. Mahavīra un Sidhārta Gautama, kas izplatīja starp cilvēkiem savu šramaņu (klejojošo mūku) filozofiju, 6. gadsimtā p.m.ē. piedzima vienā no šīm karaļvalstīm Magadā.

Vēlākās šo reģionu pārvaldošās impērijas un karaļvalstis, sākot ar persiešu Ahemenīdu impēriju[1] ap 543. gadā p.m.ē. līdz Aleksandram Lielajam[2] 326. gadā pirms mūsu ēras, bagātināja tā kultūru. Indijas-Grieķijas karaļvalsts, ko 184. gadā pirms mūsu ēras izveidoja Demetrijs no Baktrijas, ietvēra Gandaru un Pendžābu; tā savu lielāko uzplaukumu sasniedza Menandera laikā, liekot pamatus grieķu-budistu periodam, ar tirdzniecības un kultūras attīstību.

Ceturtajā un trešajā gadsimtā pirms mūsu ēras subkontinents tika apvienots Maurjas impērijā. Tā velāk tika sadrumstalota atsevišķās daļās, kurās nākamo desmit gadsimtu laikā valdīja daudzskaitlīgas viduslaiku karaļvalstis. Guptas impērija mūsu ēras 4. gadsimtā vēlreiz apvienoja ziemeļu apgabalus un tie tādi palika nākamos divus gadsimtus. Šis indusu reliģiskās un kulturālās atdzimšanas periods ir pazīstams starp tā pielūdzējiem kā "Indijas Zelta laikmets". Tajā pašā laikā un vairākus gadsimtus pēc tam, Dienvidindija piedzīvoja pati savu zelta gadsimtu Čalukjas, Čolas, Pallavas un Pandjas valdīšanas laikā, kad indiešu civilizācija, pārvalde, kultūra un reliģija (hinduisms un budisms) izplatījās daudzās Āzijas vietās.

Keralai bija jūras tirdzniecības saiknes ar Romas impēriju no apmēram 77. gada. Musulmaņu valdīšana subkontinentā sākās 712. gadā, kad arābu ģenerālis Muhameds bin Kasims iekaroja Sindu un Multanu dienvidu Pendžābā,[3] uzsākot vairāku sekmīgu iebrukumu posmu no Centrālās Āzijas starp 10. un 15. gadsimtā, vadot musulmaņu impēriju, tai skaitā Gaznevīdu, Ghoridu, Deli sultanātu un Mogolu impērijas izveidošanos Indijas subkontinentā. Mogolu valdīšana aptvēra lielāko daļu no subkontinenta ziemeļiem. Mogolu valdnieki Indijā ieviesa viduslaiku austrumu mākslu un arhitektūru. Bez mogoliem tajā pašā laikā uzplauka atsevišķas neatkarīgas indusu karaļvalstis, tādas kā Vidžajanagaras impērija, Maratas impērija un dažādas Radžputu karaļvalstis, attiecīgi Rietumindijā un Dienvidindijā. Mogolu impērija piedzīvoja pakāpenisku panīkumu astoņpadsmitā gadsimta sākumā, kas subkontinenta ziemeļrietumos ļāva afgāņiem, beludžiem un sikhiem kontrolēt lielus apgabalus līdz britu Austrumindijas kompānija ieguva varu pār Dienvidāziju.[4]

Sākot ar 18. gadsimta vidus un visā nākamajā gadsimtā Indiju pakāpeniski anektēja britu Austrumindijas kompānija. Neapmierinātība ar kompānijas valdīšanu noveda pie pirmā indiešu neatkarības kara, pēc kura Indiju tieši pārvaldīja britu Karaļnams un kad strauji panīka infrastruktūra un ekonomika.

20. gadsimta pirmajā pusē Indiešu Nacionālais kongress uzsāka visu valsti aptverošu cīņu par neatkarību, kam vēlāk pievienojās Musulmaņu līga. Subkontinents 1947. gadā ieguva neatkarību no Apvienotās Karalistes, pēc tam kad tika sadalīts Indijas un Pakistānas valdījumos.

Satura rādītājs

Pirmsvēsturiskā ēra[izmainīt šo sadaļu]

Akmens laikmets[izmainīt šo sadaļu]

Bhimbetkas alu zīmējumi.

Atsevišķas Homo erectus atliekas Narmadas ielejā Hatnorā Centrālajā Indijā, norāda, ka Indija varēru būt tikusi apdzīvota vismaz kopš vidējās Pleistocēna ēras, kaut kad pirms 200 000 līdz 500 000 gadiem.[5][6] Tomēr daudzas pēdas migrācijai no Āfrikas uz Indijas okeāna krastiem, šķiet, ir zudušas. Pēdējie atradumi Tamilnādā (apmēram pirms 75 000 gadu, pirms un pēc Tobas vulkāna izvirduma) norāda uz pirmo anatomiski mūsdienīgo cilvēku klātbūtni, ko radīja pēcleduslaikmeta perioda plūdi, apvidū.

Mezolīta periods Indijas subkontinentā aptvēra 25 000 gadu laikaposmu un sākās apmēram pirms 30 000 gadu. Daudz plašāka subkontinenta apdzīvošana notika pēc pēdējā ledus laikmeta beigām, vai apmēram pirms 12 000 gadiem. Pirmās apstiprinātās pastāvīgās apmetnes izveidojās pirms 9 000 gadiem Bhimbetkas Klinšu mājokļos mūsdienu Madhja Pradēšā, Indijā. Agrīno neolīta kultūru Dievidāzijā pārstāv Mergarhas atradumi (7000. gadā p.m.ē. un vēlāki) mūsdienu Baločistānā, Pakistānā. Neolīta kultūras pēdas ir atrastas zem ūdens Kambatas līcī Indijā un ar radioaktīvā oglekļa metodi tās ir datētas ar 7500. gadu p.m.ē.[7] Vēlāk starp 6000. un 2000. gadu p.m.ē. neolīta kultūra parādījās Indas ielejas reģionā un starp 2800. un 1200. gadu p.m.ē. arī Dienvidindijā.

Subkontinenta apgabals, kas tagad ir pazīstams kā Pakistānas valsts, ir bijis nepārtraukti apdzīvots vismaz divus miljonus gadu.[8][9] Apgabala senā vēsture aptver dažas no Dienvidāzijā vecākajām apmetnēm[10] un dažas no tās galvenajām civilizācijām.[11][12]

Senākā arheoloģiskā apmetne Dienvidāzijā ir paleolīta hominīdu apmetne Soanas upes ielejā.[13] Dzīve ciematos sākās ar Mehrgarhas neolīta apmetni,[14] turpretim reģiona pirmā urbānā civilizācija bija Indas ielejas civilizācija[15] ar galvenajām apmetnēm Mohendžo Daro, Lotalā un Harapā.[16]

Bronzas laikmets[izmainīt šo sadaļu]

Indijas subkontinenta Bronzas laikmets sākās apmēram 3300 gadus p.m.ē. ar Indas ielejas civilizācijas sākumu. Tas centrējās ap Indas upi un tās pietekām un paplašinājās Gagaras-Hakras upes ielejā,[17] Gangas-Jamunas Doabā,[18] Gudžarātā[19] un Afganistānas ziemeļos.[20] Civilizācija sākotnēji atradās mūsdienu Indijā (Gudžaratas, Harjānas, Pendžābas un Radžastānas provincēs) un mūsdienu Pakistānā (Sindas, Pendžābas un Beludžistānas provincēs). Vēsturiski senās Indijas daļa ir viena no agrākajām urbānajām civilizācijām, līdztekus Mezopotāmijai un Senajai Ēģiptei. Senās Indas ielejas iedzīvotāji, harapieši, izstrādāja jaunas metalurģijas tehnikas un ieguva varu, bronzu, svinu un alvu.

Indas ielejas civilizācija, kas pastāvēja no apmēram 2600. līdz 1900. gadam p.m.ē., iezīmēja urbānās civilizācijas sākumu subkontinentā. Senās civilizācijas ietvēra tādus urbānos centrus kā Dolavira, Kalibangana, Rupara, Rakigarhi, Lotala mūsdienu Indijā un Harapa, Ganerivala, Mohendžo-daro mūsdienu Pakistānā. Civilizācija ir ievērojama ar tās pilsētām, kas būvētas no ķieģeļiem, ceļmalu drenāžas sistēmām un daudzstāvu namiem.

Vēdiskais periods[izmainīt šo sadaļu]

Ziemeļindijas karte Vēdiskajā periodā.

Vēdisko periodu raksturo indo-āriešu kultūra, kas saistīta ar indusu svētajiem Vēdu tekstiem, kas tikuši mutiski sacerēti vēdiskajā sanskritā. Vēdas, līdztekus Ēģiptes un Mezopotāmijas tekstiem, ir viens no vecākajiem tekstiem, kas saglabājies līdz mūsdienām. Vēdiskais periods turpinājās no apmēram 1500. līdz 500. gadam p.m.ē., liekot pamatus hinduismam un citiem kultūras aspektiem agrīnās Indijas sabiedrībā. Ārieši ieviesa vēdisko civilizāciju visā Ziemeļindijā un pakāpeniski arī Gangas līdzenumā.

Vaišali - viena no senpilsētām, kas atradās Indijā Vēdiskajā periodā.

Šis periods radās indo-āriešu, kas sevi sauca par āriešiem (ārya), valodā runājošo cilšu izceļošanas rezultāts. Viņi aizstāja vietējo tautu, ko viņi sauca par dāsiem, esošās civilizācijas. Āriešu izcelsme ir strīdīga, viens no viedokļiem ir, ka tie nāk no Centrālāzijas, kamēr cits uzskats ir, ka tie ir dzīvojuši Indijā jau kopš laikiem pirms Indas ielejas civilizācijas, kā tas ir minēts dažos no Rigvēdas tekstiem. Ārpusindijas teorijai pat nepieciešams, lai ārieši būtu emigrējuši no Indijas, lai apmestos uz dzīvi visā Centrālajā Āzijā un Eiropā. 19. gadsimta beigu izglītotiem cilvēki ilgi atbalstīja "Āriešu invāzijas teoriju" ar daudz niansētāku migrācijas teoriju, kuras atšķirīgie scenāriji šobrīd tiek pētīti.

Agrīnā vēdiskā sabiedrība sastāvēja galvenokārt no lopkopju grupām, kas vēlak harapu urbanizācijā, tika pamesta.[21] Pēc Rigvēdas āriešu sabiedrība kļuva aizvien agrikulturālāka un sociāli tika organizēta ap četrām Varnām. Papildus hinduisma pamata tekstiem — Vēdām, šajā periodā sākotnējo izcelsmi ieguva sanskrita eposu Ramajānas un Mahābharatas galvenās tēmas.[22] Agrīnā indo-āriešu klātbūtne, iespējams, daļēji atbilst okera keramikas arheoloģiskajiem atradumiem.[23]

Kurusas karaļvalsts[24] atbilst melno un sarkano izstrādājumu un pelēkās krāsas izstrādājumu kultūrai un dzelzs laikmeta sākumam ziemeļrietumu Indijā apmēram 1000. gadā p.m.ē., kad tika sacerētas Atarvavēdas — pirmais Indijas teksts ar dzelzs pieminēšanu (śyāma ayas): literāri "melnais metāls". Pelēkās krāsas izstrādājumu kultūra, kas aptvēra lielāko daļu Indijas ziemeļu, bija izplatīta apmēram no 1100. līdz 600. gadam p.m.ē.[23] Šī perioda vēlāka daļa atbilst pieaugošajai pārejai no dominējošās cilšu sistēmas uz karaļvalstu, sauktu par Mahadžanapadām, veidošanos.

Mahadžanapadas[izmainīt šo sadaļu]

Sidhārta Gautama.

Vēlīnajā Vēdiskajā laikmetā subkontinentu aptvēra daudzas mazas karaļvalstis vai pilsētvalstis, kas pieminētas vēdiskajā, agrīnajā budistu un džainas literatūrā līdz pat 1000. gadam pirms mūsu ēras. Ap 500. gadu p.m.ē. sešpadsmit monarhijas un "republikas", kas pazīstamas kā Mahadžanapadas — Kasi, Kosala, Anga, Magada, Vadži (vai Vridži), Malla, Čedi, Vatsa (vai Vamsa), Kūra, Pančala, Mačča (vai Matsja), Surasena, Assaka, Avanti, Gandara, Kamboja — aizņēma Indas-Gangas līdzenumus no mūsdienu Afganistānas līdz Bengālijai un Marastrai. Šis periods Indijas urbanizācijā bija otrs nozīmīgākais pēc Indas ielejas civilizācijas. Pārējā subkontinentā bija daudzi nelieli klani, kas pieminēts agrīnajā literatūrā. Daži no šiem karaļiem pārmantoja savu varu; citās valstis savus valdniekus ievēlēja. Izglītoto cilvēku valoda šajā laikā bija sanskrits, lai gan ziemeļu Indijā vairākuma iedzīvotāju dialekti bija prakrita. Ap 500./400. gadu p.m.ē. Sidhārtas Gautamas laikā daudzas no šīm sešpadsmit karaļvalstīm apvienojās četrās lielākās. Šīs četras bija Vatsa, Avanti, Kosala un Magada.[25]

16 Indijas Mahadžanapadas.

Indusu rituāli šajā laikā bija sarežģīti un tos veica priesteru klase. Domājams, ka Upanišādas, vēlīnie vēdiskie teksti, kas nodarbojās galvenokārt ar sākotnējo filozofiju, tikuši sacerēti vēdiskā laikmeta beigās un Mahadžanapadu perioda sākumā (sākot apmēram ar 600. — 400. gadu p.m.ē.). Upanišādām bija nozīmīga ietekme uz indiešu filozofiju un tās ir viena vecuma ar budisma un džainisma attīstīšanos, apzīmējot šī perioda domāšanas zelta laikmetu. Uzskata, ka 537. gadā p.m.ē. Sidhārta Gautama ieguva "apgaismības" stāvokli un kļuva pazīstams kā Buda — apgaismotais. Apmēram tajā pašā laikā Mahavīra (24. Džainu Tirtankara saskaņā ar Džainām) izplatīja līdzīgu teoloģiju, kas vēlāk kļuva par džainismu.[26] Tomēr Džainu ortodoksija uzskata, ka tas datējams ar agrāku. Vēdās ir ticami dokumentēti daži Džainu Tirtankari un askētiskā kārtība, kas līdzīga šramaņu kustībai.[27] Budas mācībai un džainismam ir doktrīnas, kas tiecas uz askētismu un tika sludinātas prakritā, kas palīdzēja tām iegūt atzinību masās. Tās dziļi ietekmēja prakses, ar ko bija saistītas hinduisma un indiešu garīgās iekārtas, proti — veģetārismu, aizliegumu nogalināt dzīvniekus un ahimsu (nevardarbību).

Lai gan džainisma ģeogrāfiskā ietekme palika Indijas robežās, budistu mūķenes un mūki izplatīja Budas mācības Centrālāzijā, Austrumāzijā, Tibetā, Šrilankā un Dienvidaustrumāzijā.

Persiešu un grieķu iebrukumi[izmainīt šo sadaļu]

Liela daļa no Indijas subkontinenta (mūsdienu Austrumafganistāna un Pakistāna) nokļuva persiešu Ahamenīdu impērijas valdījumā ap 520. gadu p.m.ē. Dārija Lielā valdīšanas laikā un palika tur divus gadsimtus.[28] 326. gadā p.m.ē. Aleksandrs Lielais iekaroja Mazāziju un Ahemenīdu impērijas, sasniedzot Indijas subkontinenta ziemeļrietumu robežas. Tur viņš Hidaspas (mūsdienu Dželumas, Pakistānā tuvumā) kaujā sakāva Pūru karali un iekaroja Pendžābas lielāko daļu.[29] Aleksandra pārgājiens uz Austrumiem noveda viņu pie konfrontācijas ar Magadas Nandu impēriju un Bengālijas Gangaridaju impēriju. Viņa armija, novārdzināta un nobiedēta no paredzamās stāšanās pretī lielākajām Gangas upes indiešu armijām, Hifāzas (mūsdienu Beasa) tuvumā sadumpojās un atteicās doties tālāk uz austrumiem. Aleksandrs, pēc tikšanās ar savu virsnieku Koenusu, tika pārliecināts, ka labāk ir atgriezties.

Persiešu un grieķu iebrukumi atstāja svarīgas atbalsis indiešu civilizācijā. Persiešu politiskā sistēma ietekmēja nākamos subkontinenta pārvaldīšanas veidus, ieskaitot Maurjanu dinastijas pārvaldi. Bez tam, Gandaras reģions, vai mūsdienu Austrumafganistāna un Ziemeļrietumu Pakistāna, kļuva par Indijas, Persijas, Centrālās Āzijas un Grieķijas kultūru kausējamo katlu un radīja hibrīdu kultūru — grieķu budismu, kas pastāvēja līdz m.ē. 5. gadsimtam un ietekmēja Mahajānas budisma mākslas attīstību.

Maurju periods[izmainīt šo sadaļu]

Maurju impērija.

Maurju impērijā (322. — 185. g. p.m.ē.), kurā valdīja Maurju dinastija, bija ģeogrāfiski plaša, spēcīga un politiski militāra impērija senajā Indijā. Lielo Maurju impēriju izveidoja Čandragupta Maurja un viņa impērija uzplauka Ašoka Lielā laikā. Savā lielākajā izplatībā impērijā izstiepās uz ziemeļiem gar Himalaju dabīgajām robežām un uz austrumiem tagadēja Asamā. Uz rietumiem tā aizsniedzās aiz mūsdienu Pakistānas, pievienoja Beludžistānu un lielu daļu no tā, kas tagad pazīstams kā Afganistāna, ieskaitot mūsdienu Heratas un Kandagaras provinces. Impērija izplētās Indijas centrālajos un dienvidu apgabalos ar imperatoriem Čandragupta un Bindusara, bet tajā tika iekļauta arī liela daļa no neizpētītajiem cilšu un mežainajiem apvidiem Kalingas tuvumā, ko ieguva Ašoka Lielais.

Agrīno viduslaiku karaļvalstis — Zelta laikmets[izmainīt šo sadaļu]

Kušanu impērija.

Viduslaiku periods bija ievērojamas kulturālās attīstības laiks. Satavahanas, tāpat pazīstami kā Andras, bija dinastija, kas valdīja dienvidu un centrālajā Indijā, sākot ar apmēram 230. gadu pirms mūsu ēras. Satakarni, Satavahanu dinastijas sestais valdnieks, sakāva Ziemeļindijas Sungu dinastiju. Gautamiputra Satakarni bija cits ievērojams dinastijas valdnieks. Kunindas karaļvalsts bija maza Himalaju valsts, kas izdzīvoja apmēram no 2. gadsimta p.m.ē. līdz apmēram m.ē. 3. gadsimtam. Kušani no Centrālās Āzijas sagrāba ziemeļrietumu Indiju apmēram m.ē. 1. gadsimtā un nodibināja impēriju, kas galu galā izpletās no Pešavaras līdz Gangas vidienei un, iespējams, līdz pat Bengālijas līcim.

Čolas impērija.

Tajā bija iekļauta arī senā Baktrija (mūsdienu Afganistānas ziemeļos) un dienvidu Tadžikistāna. Rietumu Satrapi (pārvaldnieki) (m.ē. 35. — 405. g.) bija Sakas valdnieki no Indijas rietumu un dienvidu daļām. Tie bija indo-skitu pēcteči un Kušanu, kas valdīja Indijas subkontinenta ziemeļu daļā un Satavahana (Andra), kas valdīja Centrālajā Indijā, laikabiedri.

Dažādos laika posmos Indijas pussalas dienvidu daļā ir dominējušas dažādas impērijas — Pandjanas karaļvalsts, Čolas impērija, Čeras dinastija, Kadambas dinastija, Rietumu Gangas dinastija, Pallavu un Čalukju dinastijas. Vairākas dienvidu karaļvalstis izveidoja ārējās impērijas, kas pletās pa visu Dienvidaustrumāziju. Karaļvalstis karoja viena ar otru un ar Dekānas valstīm par valdošo lomu dienvidu Kalabharā, budistu karaļvalstī, kas uz īsu brīdi pārtrauca Čolas, Čeras un Pandjas dinastiju dominēšanu dienvidos.

Ziemeļrietumu hibrīdās kultūras[izmainīt šo sadaļu]

Monēta no Indo-grieķu karaļvalsts laikiem.

Par subkontinenta ziemeļrietumu hibrīdajām kultūrām uzskata indo-grieķus, indo-skitus, indo-partiešus un indo-sasanīdus. Pirmā no tām, Indo-grieķu karaļvalsts, tika izveidota, kad grieķu-baktriešu karalis Demetrijs 180. g. p.m.ē. iebruka šajā reģionā, izplešoties arī atsevišķās mūsdienu Afganistānas un Pakistānas daļās. Gandrīz divus gadsimtus ilgajā pastāvēšanas laikā, to pārvaldīja vairāk kā 30 grieķu karaļu pēcteču, kas bieži konfliktēja savā starpā. Indo-skiti bija Indoeiropiešu saku (skitu) atzars, kas migrēja no Dienvidsibīrijas vispirms uz Baktriju, tālāk uz Sogdianu, Kašmiru, Arakoziju, Gandaru un beidzot uz Indiju; viņu karaļvalsts pastāvēja no 2. gadsimta p.m.ē. vidus līdz 1. gadsimta p.m.ē. vidum. Vēl cita karaļvalsts, Indo-partiešu (tāpat pazīstama kā Pahlavas), sāka valdīt lielākajā daļā no mūsdienu Afganistānas un ziemeļu Pakistānas pēc cīņām ar daudziem vietējiem valdniekiem, tādiem kā Kušanas valdnieks Kudžula Kadfises Ganaras apgabalā. Persijas Sasanīdu impērija, kas bija Guptu laikabiedri, izpletās mūsdienu Pakistānas apgabalā, kur indiešu un persiešu kultūru sajaukums radīja indo-sasanīdu kultūru.

Romiešu tirdzniecība ar Indiju[izmainīt šo sadaļu]

Romiešu monēta, kura atrasta Indijā.

Romiešu tirdzniecība ar Indiju aizsākās ap m.ē. 1. gadsimtu Augusta valdīšanas laikā, kad tika iekarota Ēģipte, tā laika Indijas lielākais tirdzniecības partneris rietumos. Tirdzniecība, ko uzsāka Eidoksijs no Kizikas 130. g. p.m.ē., turpināja palielināties un, saskaņā ar Strabo (II.5.12.[30]), Augusta laikā līdz pat 120 kuģu katru gadu devās no Miosas Hormosas uz Indiju. Šajā tirdzniecībā tika izmantots un, acīm redzot, tika pārstrādāts kušiešu monētās daudz zelta, ka Plīnijs NH VI.101) žēlojās par metāla naudas izsīkumu Indijai:

„Indija, Ķīna un Arābijas pussala pēc piesardzīga novērtējuma ik gadu saņem no mūsu impērijas simts miljonus sesterciju: tās ir mūsu izmaksas par greznību un sievietēm. Kāda daļa no šiem importiem paredzēta upurēšanai dieviem vai mirušo gariem?” — Plīnijs, Historia Naturae 12.41.84.[31]

Šos tirdzniecības ceļus un ostas ir sīki aprakstījuši Eritrejas jūras senie grieķi m.ē. 1. gadsimtā.

Guptas dinastija[izmainīt šo sadaļu]

Guptas dinastija apvienoja Ziemeļindiju 4. un 5. gadsimtā. Šajā laikā, kas pazīstams kā Indijas indusu renesances zelta laikmets, indusu kultūra, zinātne un politiskā pārvalde sasniedza jaunus augstumus. Čandragupta I, Samudragupta un Čandragupta II bija visievērojamākie Guptas dinastijas valdnieki. Agrākās pieejamās Puranas arī, domājams, ir uzrakstītas ap šo laiku. Impērijai pienāca gals līdz ar huņņu uzbrukumu centrālajai Āzijai. Pēc Guptas impērijas sabrukuma 6. gadsimtā, Indijā atkal valdīja daudzas reģionālas karaļvalstis. Guptas klana jaunākais atzars pēc atvienošanās no impērijas turpināja valdīt Magadā. Šos Guptas galu galā izstūma Vardanas karalis Harša, kas septītā gadsimta pirmajā pusē izveidoja impēriju.

Baltie huņņi, kas jāuzskata par daļu no Eftalītu grupas, nostiprināja savu stāvokli Afganistānā piektā gadsimta pirmajā pusē, ar galvaspilsētu Bamijanu. Viņi bija atbildīgi par Guptas dinastijas krišanu un tādā veidā nobeidza to, ko vēsturnieki uzskata par ziemeļu Indijas zelta laikmetu. Tomēr šīs stāvokļa maiņas ziemeļos plaši neiespaidoja lielu daļu Dekānas un dienvidu Indijas.

Vēlīno viduslaiku karaļvalstis — Klasiskais laikmets[izmainīt šo sadaļu]

Palas impērija Džarmapalas valdīšanas laikā.

Klasiskais laikmets Indijā sākās ar Guptām un ziemeļu atdzimšanu Haršas iekarojumu laikā apmēram 7. gadsimtā un beidzās ar Vidžajanagaras impērijas krišanu dienvidos 13. gadsimtā iebrucēju spiediena uz ziemeļiem dēļ. Šis laika posms ir radījis dažus no Indijas lieliskākajiem mākslas darbiem, kas atzīstami par klasiskās attīstības iemiesojumu un galveno garīgo un filozofisko sistēmu izstrādi, kas turpinājumā kļuva par hinduismu, budismu un džainismu.

Palas impērija Devapalas valdīšanas laikā.

Karalis Harša no Kannaudžas guva sekmes ziemeļu Indijas atkalapvienošanā savas valdīšanas laikā 7. gadsimtā pēc Guptas dinastijas sabrukuma. Viņa karaļvalsts sabruka pēc viņa nāves. No 7. līdz 9. gadsimtam trīs dinastijas sacentās par ziemeļu Indijas kontroli: Pratiharas no Malvas un vēlāk Kannaudžas, Palas no Bengālijas un Raštrakutas no Dekānas. Senas dinastija varētu vēlāk uzņemties Palas karaļvalsts kontroli un Pratiharas sadalījās atsevišķās valstīs. Tās bija pirmās Radžputas — karaļvalstu virknes, kas dažādā veidā izdzīvoja gandrīz veselu tūkstošgadi līdz Indijas neatkarībai no britiem. Pirmā pieminētā Radžputu karaļvalsts parādījās Radžastānā 6. gadsimtā un nelielas Radžputu dinastijas vēlāk valdīja lielākajā daļā ziemeļu Indijas. Viens no Čauhanu klana Radžputiem Prithvi Radža Čauhans bija pazīstams ar asiņainiem konfliktiem pret iebrūkošajiem islamiskajiem sultanātiem. Austrumu Afganistānas apgabalos, ziemeļu Pakistānā un Kašmirā no septītā gadsimta vidus līdz vienpadsmitā gadsimta sākumam valdīja Šahi dinastija. Kamēr ziemeļu koncepcija par pan-Indijas impēriju sabruka līdz ar Haršas impērijas beigām, tās ideāli pārvietojās uz dienvidiem. Čalukja impērija pārvaldīja dienvidu un centrālās Indijas daļas — no 550. līdz 750. gadam no Badami Karnātakā un atkal no 970. līdz 1190. gadam no Kaljani Karnātakā. Kanči Palavas bija viņu laikabiedri tālāk uz dienvidiem. Ar Čalukjas impērijas pagrimumu, apmēram 12. gadsimta vidū, tās vasaļi Hojsalas no Halebidu, Kakatija no Varangalas, Seuna Jadavas no Devagiri un Kalačuri dienvidu atzars sadalīja milzīgo Čalukjas impēriju savā starpā. Vēlāk, viduslaiku periodā ziemeļu Tamilnadā parādījās Čolas karaļvalsts un Keralā Čeras karaļvalsts. No 1343. gada visas šīs karaļvalstis beidza pastāvēt izveidojoties Vidžajanagaras impērijai. Dienvidindijas karaļvalstis tajā laikā paplašināja savu ietekmi līdz pat Indonēzijai, kontrolējot plašas ārējās impērijas Dienvidaustrumāzijā. Dienvidindijas ostas bija iesaistītas Indijas okeāna tirdzniecībā ar Romas impēriju, galvenokārt ar garšvielām, uz rietumiem un ar Dievidaustrumāziju uz austrumiem.[32][33] Literatūra vietējos dialektos un iespaidīga arhitektūra plauka līdz apmēram 14. gadsimta sākumam, kad Deli sultāna dienvidu ekspedīcijas uzlika savas nodevas šīm karaļvalstīm. Indusu Vidžajanagaras dinastija nonāca konfliktā ar islāma likumiem (Bahmani karaļvalsti) un sadūrās divas sistēmas, ko radījis vietējās un svešās kultūras sakausējums, kas atstājis paliekošas savstarpējās kulturālas ietekmes. Vidžajanagaras impērija beidzot panīka pirmo Delfi sultanātu dēļ, kas bija nostiprināja savu stāvokli ziemeļos, tajā laikā centrējoties ap Delfi pilsētu.

Vairāk kā 55% no epigrāfiskajiem uzrakstiem — apmēram 55 000, ko Indijā atradusi Indijas Arheoloģiskā izpēte ir tamilu valodā un 60% no tiem ir no vienas pašas Tamilnadas.[34]

Islāma sultanāti[izmainīt šo sadaļu]

GolGumbaz2.jpg

Pēc arābu invāzijas Indijas senajā rietumu kaimiņzemē Persijā, lai paplašinātu ietekmi šajā reģionā, tie vēlējās iebrukt Indijā, kas bija bagātākā klasiskā civilizācija ar plaukstošu starptautisko tirdzniecību un vienīgajām zināmajām dimantu raktuvēm pasaulē. Pēc atsevišķu Indijas karaļvalstu dažus gadsimtus ilgas pretošanās, ziemeļu subkontinentā dažu gadsimtu laikā izveidojās īslaicīgas Islāma impērijas (sultanāti). Bet pirms turku invāzijas viscaur Dienvidindijas piekrastē, it sevišķi Keralā, plauka musulmaņu tirgotāju kopienas, kuras ieradās nelielā skaitā pa Indijas okeāna tirdzniecības ceļiem, galvenokārt no Arābijas pussalas. Tomēr tas iezīmēja Vidējo Austrumu Ābrama reliģiju ieviešanos, bieži vien puritāniskos veidos, iepriekš pastāvošajā Dienvidindijas indusu kultūrā. Vēlāk dienvidos uzplauka Bahmani un Dekānas sultanāti.

Deli sultanāts[izmainīt šo sadaļu]

Qutub minar.JPG

12. un 13. gadsimtā turki un puštuni sagrāba Ziemeļindijas daļas un 13. gadsimta beigās bijušajos Radžputu īpašumos izveidoja Deli sultanātu.[35] Sekojošā Deli Mamluku dinastija vadīja lielu Ziemeļindijas apgabalu, apmēram Guptu seno zemju apjomā, iekarošanu, un arī Kaldži dinastija, lai gan spēja iekarot Centrālās Indijas lielāko daļu, tomēr galu galā nespēja iekarot un apvienot subkontinenta lielāko daļu. Sultanāti bija sākums Indijas kultūras renesanses periodam. Rezultātā iegūtais indo-musulmaņu kultūras sakausējums ir atstājis paliekošus sinkrētiskos arhitektūras, mūzikas, literatūras, reliģijas un apģērba pieminekļus. Ir domājams, ka urdu valoda (dažādos turku dialektos "urdu" nozīmē "orda" vai "nometne") radās Deli sultanāta musulmaņu valdnieku laikā vietējo iedzīvotāju sanskrita pankrita un imigrantu persiešu, turku un arābu valodu savstarpējā sajaukuma rezultātā. Deli sultanāts ir vienīgā indo-islamiskā impērija, kas riskēja iecelt tronī vienu no dažām sievietēm valdniecēm Indijā — princesi Raziju (1236—1240).

Turku-mongoļu iekarotājs Timurs 1398. gadā uzsāka iebrukumu sultāna Nasir-u Din Mehmuda no Tuglaku dinastijas pārvaldītajā Ziemeļindijas pilsētā Deli.[36] Sultāna armija tika sakauta 1398. gada 17. decembrī. Timurs iegāja Deli un pilsēta tika izlaupīta, sagrauta un atstāta drupās.

Mogulu ēra[izmainīt šo sadaļu]

Mogolu impērija 17. gadsimtā.

1526. gadā Baburs, Timura un Čingishana Timurīdu pēctecis, pārejot pār Haiberas pāreju izveidoja Mogulu impēriju, kas pastāvēja vairāk kā 200 gadus.[37] Mogulu dinastija valdīja Indijas subkontinenta lielākajā daļā no 1600. gada; tā lēnām sāka panīkt pēc 1707. gada un visbeidzot tika sakauta 1857. gada Neatkarības kara laikā, kas tiek saukts arī par 1857. gada indiešu sacelšanos. Šis laika posms iezīmēja plašas sociālās izmaiņas subkontinentā, jo pār indusu vairākumu valdīja Mogulu imperatori, daudzi no kuriem izrādīja reliģisku toleranci, liberāli atbalstot indusu kultūru. Slavenais imperators Akbars — Babara mazdēls, centās izveidot labas attiecības ar indusiem. Tomēr tādi vēlākie imperatori kā Aurangazebs centās nodibināt pilnīgu musulmaņu kundzību un rezultātā šajā laikā tika nojaukti atsevišķi vēsturiskie tempļi un nemusulmaņi aplikti ar nodokļiem. Mogulu impērijas, kas savā augstākajā punktā aizņēma apgabalu, kas līdzīgs senajai Maurju impērijai, norietā, aizpildot varas vakuumu, parādījās atsevišķas mazākas impērijas vai arī tās pašas bija norietu veicinošs faktors. Moguli, iespējams, bija bagātākā pastāvējusī dinastija. 1739. gadā šahs Nadīrs sakāva Mogulu armiju milzīgajā Karnalas kaujā. Pēc šīs uzvaras Nadīrs ieņēma un izlaupīja Deli, aizvedot daudzas bagātības, tai skaitā Pāvu troni.[38]

Tadžmahals, kuru uzcēla mogoli.

Mogulu ērā valdošā politiskā vara sastāvēja no Mogulu impērijas un tās nodevu maksātājiem, bet vēlāk parādījās pēcteču valstis — ieskaitot Marathu konfederāciju — kas arvien vairāk karoja ar novājināto un nežēlastībā krītošo Mogulu dinastiju. Moguliem, lai gan viņi bieži izmantoja nežēlīgu taktiku savas impērijas pakļaušanai, bija integrācijas politika ar indiešu kultūru, un tas ir tas, kas deva tiem veiksmi tur, kur īslaicīgie Deli sultanāti cieta neveiksmi. Sevišķi slavens ar to bija Akbars Lielais. Akbars pasludināja „Amari” vai dzīvnieku nenogalināšanu džainisma svētajās dienās. Viņš atsauca Džizijas nodokli nemusulmaņiem. Mogulu imperatori precēja vietējo karalisko ģimeņu locekļus, noslēdza savienības ar vietējiem maharadžām un mēģināja sakausēt savu turku-persiešu kultūru ar senajiem indiešu kultūras veidiem, radot unikālo indo-saracēņu arhitektūru. Šo tradīciju novājināšanai kopā ar pieaugošo nežēlību un centralizāciju bija liela nozīme viņu krišanā pēc Aurangazeba, kas atšķirībā no iepriekšējiem imperatoriem, pamatiedzīvotājiem uzspieda samērā neplurālistisku politiku, kas bieži satrauca vairākumu indusu iedzīvotāju.

Pēcmogulu reģionālās karaļvalstis[izmainīt šo sadaļu]

Marathu impērija ap 1730. gadu.

Pēcmogulu ērā pārsvarā valdīja Marathu lēņu valstis, parādījās arī citas nelielas reģionālās valstis (galvenokārt pēcmogulu nodevu maksātāju valstis) un pieauga arī Eiropas valstu aktivitātes (skat. Zemāk koloniālo ēru). Marathu karaļvalsti nodibināja un nostiprināja Šivadži. 18. gadsimtā Pešvu pārvaldīšanā tā pārveidojās par Marathu impēriju. Uz 1760. gadu impērija izpletās praktiski pār visu subkontinentu. Šo paplašināšanos izbeidza Marathu sakāve, ko paveica afgāņu armija šaha Ahmada Abdali vadībā Trešajā Panipatas kaujā 1761. gadā. Pēdējo Pešvu Badži Rao II sakāva briti Trešajā angļu-marathu karā.

Maisūra bija karaļvalsts dienvidu Indijā, ko ap m.ē. 1400. gadu nodibināja Vodejāru dinastija. Vodejāru valdīšanu pārtrauca Haiders Ali un viņa dēls Sultāns Tipu. Viņu vadībā Maisūra piedalījās virknē karu; dažreiz pret apvienotajiem britu un marathu spēkiem, bet galvenokārt pret britiem ar nelielu franču paīdzību vai palīdzības solījumiem.

Haiderabadu nodibināja Kutubas šahu dinastija no Golkondas 1591. gadā. Pēc neilgas Mogulu valdīšanas, Asifs Džāhs, Mogulu ierēdnis, pārņēma kontroli pār Haiderabadu, 1724. gadā pasludinot sevi par Haiderabadas Nizāmu-al-Mulku. To pārvaldīja Nizāmu mantinieki no 1724. līdz 1948. gadam. Gan Maisūra, gan Haiderabada kļuva par Britu Indijas vietējām pavalstīm.

Pandžābi karaļvalsts, ko pārvaldīja Sikhu reliģijas locekļi bija politiska vienība, kas pārvaldīja mūsdienu Pandžābas reģionu. Tā bija starp pēdējiem subkontinenta apgabaliem, ko iekaroja briti. Angļu-sikhu kari iezīmēja Sikhu impērijas krišanu.

Ap 18. gadsimtu Gurku valdnieki izveidoja mūsdienu Nepālu un šahi un radžas ļoti stingri uzturēja savu nacionālo identitāti un integritāti.

Koloniālā ēra[izmainīt šo sadaļu]

Vasko da Gamas veiksmīgie jūrasbraucieni, lai eiropiešiem atklātu jaunu jūras ceļu uz Indiju 1498. gadā bruģēja ceļu tiešai indo-eiropiešu tirdzniecībai.[39] Portugāļi drīzumā izveidoja tirdzniecības punktus Goa, Damānā, Diu un Bombejā. Nākamie ieradās holandieši un briti, kas 1619. gadā izveidoja tirdzniecības punktus rietumkrasta ostā Suratā,[40] un franči. Iekšējie konflikti starp indiešu karaļvalstīm deva iespēju Eiropas tirgotājiem pakāpeniski izveidot politisko ietekmi un piesavināties zemes. Lai gan nākamajā gadsimtā šīs kontinentālās Eiropas valstis kontrolēja atsevišķus dienvidu un austrumu Indijas apgabalus, tās galu galā zaudēja visas savas Indijas teritorijas britu saliniekiem, izņemot franču priekšposteņus Pondičerijā un Čandernagorā, holandiešu Travankoras ostu un portugāļu kolonijas Goa, Damānā un Diu.

Britu Indija[izmainīt šo sadaļu]

Britu Indija.

Mogulu imperators Džahangirs 1617. gadā deva atļauju Britu Austrumindijas kompānijai tirgoties Indijā.[41] Pakāpeniski viņi palielināja savu ietekmi 1717. gadā liekot Mogulu imperatoram Farukam Sijāram de jure dāvāt tiem atļauju beznodokļu tirdzniecībai Bengālijā.[42] Bengālijas nabobs Siraj Ud Daulah, Bengālijas provinces faktiskais pārvaldītājs, pretojās britu centieniem izmantot šīs atļaujas. Tas noveda pie Plasijas kaujas 1757. gadā, kurā Austrumindijas kompānijas „armija”, Roberta Klaiva vadībā, sakāva naboba spēkus. Tas bija pirmais politiskais atbalsta punkts ar teritoriālu iejaukšanos, ko briti ieguva Indijā. 1757. gadā kompānija iecēla Klaivu par pirmo Bengālijas gubernatoru.[43] Pēc Buksaras kaujas 1764. gadā no Mogulu imperatora šaha AlamaII kompānija ieguva civilās pārvaldes tiesības Bengālijā; tas iezīmēja sākumu viņu oficiālajai valdīšanai, kas gadsimta laikā galu galā ļāva tiem sagrābt lielāko daļu Indijas un iznīdēt Mogulu valdīšanu un pašu dinastiju.[44] Austrumindijas kompānija monopolizēja Bengālijas tirdzniecību. Viņi ieviesa zemes aplikšanas ar nodokļiem sistēmu, ko sauca par Ilgstošo nometināšanu, radot Bengālijā feodāla veida struktūru (skat. Zamindāru). Uz 1850. gadu Austrumindijas kompānija kontrolēja lielāko daļu Indijas subkontinenta, ieskaitot mūsdienu Pakistānu un Bangladešu. Viņu politika dažkārt varēja vispārināt kā „Skaldi un Valdi”, kad tika dota priekšroka naidīgu attiecību pūžņošanai starp atsevišķām vietējām pavalstīm un sociālajām un reliģiskajām grupām. Britu Indijas laikā bads Indijā bieži saistāms ar kļūdainu pārvaldes politiku, jo tad tika reģistrēti daži no lielākajiem, ieskaitot Lielo badu no 1876. līdz 1878. gadam, kurā nomira no 6.1 līdz 10.3 miljoni cilvēku[45] un Indijas badu no 1899. līdz 1900. gadam, kurā nomira 1.25 līdz 10 miljoni cilvēku. Trešā mēra pandēmija sākās Ķīnā 19. gadsimta vidū, izplatot mēri visos apdzīvotajos kontinentos un vienā pašā Indijā nogalinot 10 miljonus cilvēku.[46] Par spīti pastāvīgajām slimībām un bada sērgām, Indijas subkontinenta iedzīvotāju skaits, kas 1750. gadā bija apmēram 125 miljoni, 1941. gadā sasniedza 389 miljonus.[47]

Pirmā galvenā kustība pret Britu kompānijas patvaļīgo valdīšanu izvērsās par 1857. gada Indiešu sacelšanos, kas pazīstama arī kā „Indiešu dumpis” vai „Sipaju dumpis” vai „Pirmais neatkarības karš”. Pēc gada nemieru un Austrumindijas kompānijas karaspēka pastiprināšanas ar britu karavīriem, briti sakāva dumpiniekus. Sacelšanās nominālais līderis, pēdējais Mogulu imperators šahs Bahadurs Zafars tika izsūtīts trimdā uz Birmu, viņa bērniem tika nocirstas galvas un Mogulu dzimta pārtraukta. Kā sekas Austrumindijas kompānija visu varu nodeva Britu karaļnamam, kas sāka pārvaldīt lielāko Indijas daļu kā koloniju; kompānijas zemes tika kontrolētas tieši, bet pārējās ar pārvaldītājiem vietējās pavalstīs. Kad 1947. gada augustā Indijas subkontinents ieguva neatkarību no Lielbritānijas, tajā bija 565 vietējās pavalstis.[48]

Indiešu neatkarības kustība[izmainīt šo sadaļu]

Mahatma Gandijs un Džavaharlals Neru 1937. gadā.

Pirmais solis uz indiešu neatkarību un rietumu veida demokrātiju tika sperts ar Indijas padomnieku iecelšanu Britu vicekaralim[49] un ar provinču padomju izveidošanu ar indiešu dalībniekiem, sekojoši paplašinot padomnieku līdzdalību likumdošanas padomēs.[50] No 1920. gada tādi līderi kā Mohandass Karamčands Gandijs uzsāka masveida kustības, lai cīnītos pret britu pārvaldi Indijā. Subašs Čandra Bose bija brīvības cīnītājs, kas izveidoja armijas spēkus cīņai pret britu pārvaldi. Bagats Sings arī bija indiešu brīvības cīnītājs, kas uzskatāms par vienu no ietekmīgākajiem indiešu neatkarības kustības revolucionāriem. Viņš bieži tiek saukts par Šahīdu Bagatu Singu (vārds „šahīds” nozīmē moceklis). Verapandija Katabomans arī bija brīvības cīnītājs, kas sāka savu brīvības kustību pret britu valdīšanu, atsakoties maksāt nodokļus britu valdībai. Revolucionārās aktivitātes pret britu valdīšanu notika visā Indijas subkontinentā un šīs kustības veiksmīgi atnesa Indijas subkontinentam neatkarību 1947. gadā. Gadu vēlāk tika nogalināts Gandijs. Tomēr viņš bija dzīvojis pietiekoši ilgi, lai atbrīvotu savu dzimteni.

Neatkarība un sadalīšana[izmainīt šo sadaļu]

Rabindranats Tagore - pirmais Nobela prēmijas laureāts no Āzijas un Indijas himnas autors.

Līdz ar neatkarības vēlmi gadiem attīstījās arī spriegums starp indusiem un musulmaņiem. Musulmaņi vienmēr bija bijuši mazākumā un iespējamā valsts pārvalde tikai ar indusiem lika tiem būt piesardzīgiem attiecībā uz neatkarību; viņi sliecās gan neuzticēties indusu valdīšanai, gan arī pretoties pastāvošajai britu valdīšanai. 1915. gadā Mohandass Karamčands Gandijs parādījās uz skatuves, aicinot uz vienotību šo divu grupu vidū, pārsteidzoši nodemonstrējot vadību, kas galu galā varētu novest pie valsts neatkarības. Pamatīgu grūdienu Gandijs Indijai un tās iespējai iegūt neatkarību deva ar absolūti nevardarbīgu masveida kustību, kas padarīja viņu par vienu no ievērojamākajiem zināmajiem pasaules līderiem. Viņš pārliecināja, piemēram, valkāt pašaustas drēbes, lai vājinātu britu tekstila rūpniecību un noorganizēja maršu uz jūru, kur demonstrētaji ieguva paši savu sāli, protestējot pet britu monopolu. Indieši iesauca viņu par Mahatmu vai Lielo dvēseli, un pirmais to ierosināja bengāļu dzejnieks Rabindranats Tagore. Briti apsolīja, ka viņi atstās Indiju 1947. gadā.

Britu Indijas teritorijas ieguva neatkarību 1947. gadā, pēc tam, kad tika sadalītas Indijas Savienībā un Pakistānas Domīnijā. Pandžābas un Bengālijas provinču sekojošā sadalīšana, radīja nemierus starp sikhiem, indusiem un musulmaņiem atsevišķās Indijas daļās, ieskaitot Pandžābu, Bengāliju un Deli, kuros gāja bojā ap 500 000 cilvēku.[51] Tāpat šajā periodā tika pieredzēta viena no lielākajām masveida migrācijām, kāda jebkad fiksēta mūsdienu vēsturē, ar kopējo skaitu apmēram 12 miljonu indusu, sikhu un musulmaņu, kas pārvietojās starp jaunizveidotajām Indijas un Pakistānas valstīm.[51]

Atsauces un piezīmes[izmainīt šo sadaļu]

  1. ↑ Achaemenians. Jona Lendering, Livius.org. Atjaunināts: 2008-01-09.
  2. ↑ Plutarchus, Mestrius (1919), Plutarch's Lives, London: William Heinemann, Ch. LX. lpp., ISBN 0674991109, <http://www.perseus.tufts.edu/cgi-bin/ptext?lookup=Plut.+Caes.+60.1> 
  3. ↑ History in Chronological Order. Government of Pakistan. Atjaunināts: 2008-01-09.
  4. ↑ Pakistan. Library of Congress. Atjaunināts: 2008-01-09.
  5. ↑ Mudur, G.S (March 21, 2005). "Still a mystery", KnowHow, The Telegraph. Atjaunināts: 2007-05-07. 
  6. ↑ The Hathnora Skull Fossil from Madhya Pradesh, India. Multi Disciplinary Geoscientific Studies. Geological Survey of India (20 September 2005). Atjaunināts: 2007-05-07.
  7. ↑ Gaur, A. S.; K. H. Vora (July 10, 1999). "Ancient shorelines of Gujarat, India, during the Indus civilization (Late Mid-Holocene): A study based on archaeological evidences". Current India Science 77 (1): 180—185. ISSN 0011-3891. Atjaunots: 2007-05-06. 
  8. ↑ Palaeolithic and Pleistocene of Pakistan. Department of Archaeology, University of Sheffield. Atjaunināts: 2007-12-01.
  9. ↑ Murray, Tim (1999), Time and archaeology, London; New York: Routledge, 84. lpp., ISBN 0415117623, <http://books.google.co.uk/books?hl=en&lr=&id=k3z9iXo_Uq8C&oi=fnd&pg=PP3&dq=%22Time+and+Archaeology%22&ots=vvWqvaJHik&sig=17HcKQWGCxkHycTaYqfJb_ZzGAo> 
  10. ↑ Coppa, A.; L. Bondioli, A. Cucina, D. W. Frayer, C. Jarrige, J. F. Jarrige, G. Quivron, M. Rossi, M. Vidale, R. Macchiarelli (6 April 2006). "Palaeontology: Early Neolithic tradition of dentistry" (PDF). Nature 440: 755—756. doi:10.1038/440755a. Atjaunots: 2007-11-22. 
  11. ↑ Possehl, G. L. (October 1990). "Revolution in the Urban Revolution: The Emergence of Indus Urbanization". Annual Review of Anthropology 19: 261—282. doi:10.1146/annurev.an.19.100190.001401. Atjaunots: 2007-05-06. 
  12. ↑ Kenoyer, Jonathan Mark (May 2005), The Ancient South Asian World, Oxford University Press, ISBN 0195174224, OCLC 56413341, <http://www.oup.com/us/catalog/general/subject/HistoryWorld/Ancient/Other/~~/dmlldz11c2EmY2k9OTc4MDE5NTE3NDIyOQ==> 
  13. ↑ Rendell, H. R. (1989), Pleistocene and Palaeolithic Investigations in the Soan Valley, Northern Pakistan, British Archaeological Reports International Series, Cambridge University Press, 364. lpp., ISBN 0860546918, OCLC 29222688 
  14. ↑ Jarrige, C. (1995), Mehrgarh Field Reports 1975 to 1985 - from the Neolithic to the Indus Civilization, Dept. of Culture and Tourism, Govt. of Sindh, and the Ministry of Foreign Affairs, France 
  15. ↑ Feuerstein, Georg (1995), In search of the cradle of civilization: New light on ancient India, Wheaton, Illinois: Quest Books, 147. lpp., ISBN 0835607208, <http://books.google.com/books?id=kbx7q0gxyTcC&printsec=frontcover&dq=In+Search+of+the+Cradle+of+Civilization&sig=ie6cTRBBjV2enHRPO6cBXNbd0qE> 
  16. ↑ Kenoyer, J. Mark (1998), The Ancient Cities of the Indus Valley Civilization, Oxford University Press, ISBN 0195779401, OCLC 231832104 38469514 
  17. ↑ Possehl, G. L. (October 1990). "Revolution in the Urban Revolution: The Emergence of Indus Urbanization". Annual Review of Anthropology 19: 261—282. doi:10.1146/annurev.an.19.100190.001401. Atjaunots: 2007-05-06. See map on page 263
  18. ↑ Indian Archaeology, A Review. 1958-1959. Excavations at Alamgirpur. Delhi: Archaeol. Surv. India, pp. 51—52.
  19. ↑ Leshnik, Lawrence S. (October 1968). "The Harappan "Port" at Lothal: Another View". American Anthropologist, New Series, 70 (5): 911—922. doi:10.1525/aa.1968.70.5.02a00070. Atjaunots: 2007-05-06. 
  20. ↑ Kenoyer, Jonathan (15 September 1998), Ancient Cities of the Indus Valley Civilization, USA: Oxford University Press, p96. lpp., ISBN 0195779401 
  21. ↑ India: Reemergence of Urbanization. Retrieved on May 12, 2007.
  22. ↑ Valmiki (March 1990), Goldman, Robert P, ed., The Ramayana of Valmiki: An Epic of Ancient India, Volume 1: Balakanda, Ramayana of Valmiki, Princeton, New Jersey: Princeton University Press, 23. lpp., ISBN 069101485X 
  23. ↑ 23,0 23,1 Krishna Reddy (2003), Indian History, New Delhi: Tata McGraw Hill, A11. lpp., ISBN 0070483698 
  24. ↑ M. WItzel, Early Sanskritization. Origins and development of the Kuru State. B. Kölver (ed.), Recht, Staat und Verwaltung im klassischen Indien. The state, the Law, and Administration in Classical India. München : R. Oldenbourg 1997, 27-52 = Electronic Journal of Vedic Studies, vol. 1,4, December 1995, [1]
  25. ↑ Krishna Reddy (2003), Indian History, New Delhi: Tata McGraw Hill, A107. lpp., ISBN 0070483698 
  26. ↑ Mary Pat Fisher (1997) In: Living Religions: An Encyclopedia of the World's Faiths I.B.Tauris : London ISBN 1-86064-148-2 - Jainism's major teacher is the Mahavira, a contemporary of the Buddha, and who died approximately 526 BCE. Page 114
  27. ↑ Mary Pat Fisher (1997) In: Living Religions: An Encyclopedia of the World's Faiths I.B.Tauris : London ISBN 1-86064-148-2 - “The extreme antiquity of Jainism as a non-vedic, indigenous Indian religion is well documented. Ancient Hindu and Buddhist scriptures refer to Jainism as an existing tradition which began long before Mahavira.” Page 115
  28. ↑ Department of Ancient Near Eastern Art (October 2004). The Achaemenid Persian Empire (550—330 B.C.E). Timeline of Art History. New York: The Metropolitan Museum of Art. Atjaunināts: 2007-05-19.
  29. ↑ Fuller, J.F.C. (February 3, 2004), "Alexander's Great Battles", The Generalship of Alexander the Great (Reprint izd.), New York: Da Capo Press, 188—199. lpp., ISBN 0306813300 
  30. ↑ "At any rate, when Gallus was prefect of Egypt, I accompanied him and ascended the Nile as far as Syene and the frontiers of Ethiopia, and I learned that as many as one hundred and twenty vessels were sailing from Myos Hormos to India, whereas formerly, under the Ptolemies, only a very few ventured to undertake the voyage and to carry on traffic in Indian merchandise." Strabo II.5.12. Source
  31. ↑ "minimaque computatione miliens centena milia sestertium annis omnibus India et Seres et paeninsula illa imperio nostro adimunt: tanti nobis deliciae et feminae constant. quota enim portio ex illis ad deos, quaeso, iam vel ad inferos pertinet?" Pliny, Historia Naturae 12.41.84.
  32. ↑ Miller, J. Innes. (1969). The Spice Trade of The Roman Empire: 29 B.C. to A.D. 641. Oxford University Press. Special edition for Sandpiper Books. 1998. ISBN 0-19-814264-1.
  33. ↑ Search for India's ancient city. BBC News. Retrieved on June 22, 2007.
  34. ↑ Staff Reporter (November 22 2005). Students get glimpse of heritage. The Hindu. Atjaunināts: 2007-04-26.
  35. ↑ Battuta's Travels: Delhi, capital of Muslim India
  36. ↑ Timur - conquest of India
  37. ↑ The Islamic World to 1600: Rise of the Great Islamic Empires (The Mughal Empire)
  38. ↑ Iran in the Age of the Raj
  39. ↑ Vasco da Gama: Round Africa to India, 1497-1498 CE. Internet Modern History Sourcebook. Paul Halsall (June 1998). Atjaunināts: 2007-05-07. From: Oliver J. Thatcher, ed., The Library of Original Sources (Milwaukee: University Research Extension Co., 1907), Vol. V: 9th to 16th Centuries, pp. 26-40.
  40. ↑ Indian History - Important events: History of India. An overview. History of India. Indianchild.com. Atjaunināts: 2007-05-07.
  41. ↑ The Great Moghul Jahangir: Letter to James I, King of England, 1617 A.D.. Indian History Sourcebook: England, India, and The East Indies, 1617 CE. Internet Indian History Sourcebook, Paul Halsall (June 1998). Atjaunināts: 2007-05-07. From: James Harvey Robinson, ed., Readings in European History, 2 Vols. (Boston: Ginn and Co., 1904-1906), Vol. II: From the opening of the Protestant Revolt to the Present Day, pp. 333—335.
  42. ↑ KOLKATA (CALCUTTA) : HISTORY. Calcuttaweb.com. Atjaunināts: 2007-05-07.
  43. ↑ Rickard, J. (1 November 2000). Robert Clive, Baron Clive, 'Clive of India', 1725-1774. Military History Encyclopedia on the Web. historyofwar.org. Atjaunināts: 2007-05-07.
  44. ↑ Prakash, Om. The Transformation from a Pre-Colonial to a Colonial Order: The Case of India (PDF). Global Economic History Network 3—40. Economic History Department, London School of Economics. Atjaunināts: 2007-05-07.
  45. ↑ Davis, Mike. Late Victorian Holocausts. 1. Verso, 2000. ISBN 1-85984-739-0 pg 7
  46. ↑ Plague. World Health Organization.
  47. ↑ Reintegrating India with the World Economy. Peterson Institute for International Economics.
  48. ↑ Kashmir: The origins of the dispute, BBC News, January 16, 2002
  49. ↑ Mohsin, K.M.. Canning, (Lord). Banglapedia. Asiatic Society of Bangladesh. Atjaunināts: 2007-05-07. “Indian Council Act of 1861 by which non-official Indian members were nominated to the Viceroy's Legislative Council.”
  50. ↑ Minto-Morley Reforms. storyofpakistan.com. Jin Technologies (June 1 2003). Atjaunināts: 2007-05-07.
  51. ↑ 51,0 51,1 Symonds, Richard (1950), The Making of Pakistan, London: Faber and Faber, 74. lpp., ASIN B0000CHMB1, OCLC 1462689, "at the lowest estimate, half a million people perished and twelve million became homeless" 

Saturs iegūts no "http://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Indijas_vēsture&oldid=1965490"