Indoeiropieši

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Indoeiropieši - novecojušā literatūrā arī ārieši - ir apzīmējums tautu kopumam, kas runā indoeiropiešu valodās un vēsturiski apdzīvojis Eirāzijas kontinentu no rietumiem uz austrumiem, pamatā koncentrējoties mērenā klimata joslā. XVI-XV gs. p.m.ē. indoeiropiešu pirmtauta uzsāka plašu migrācijas vilni, vienam tā virzienam ienākot centrālajā un Rietumeiropā un apmetoties šajās teritorijās, bet otram vilnim caur Centrālāziju migrējot austrumu virzienā.

Indoeiropiešu vēstures pētniecība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Šādas pirmtautas, no kuras cēlušās visas mūsdienu indoeiropiešu tautas, eksistences liecības zinātne konstatēja XIX gs. sākumā, Rietumeiropā veidojoties nācijām un rodoties interesei tieši par etnisko vēsturi - tika konstatēts, ka virknei tautu ir kopīgas izcelsmes valodas un mitoloģijas, kā arī daudz senvēstures kultūras liecību.

XIX gs. gadsimta vidus nacionālromantisma gaisotnē dzima skaists mīts, ka indoeiropiešu pirmtautai bijusi kultūra ar augsti attīstītu lopkopību, zemkopību, amatniecību, kosmoloģiju un politisko iekārtu, un šīs prasmes tā devusi pārējai pasaulei, civilizējot apkārtējās tautas. Tas esot bijis zelta laikmets ar gandrīz pārcilvēkiem, kuri likuši pamatus mūsdienu civilizācijai. Pretējs uzskats, kuru paudis, piemēram, baltvācietis Hēns, apgalvoja, ka kultūru indoeiropieši nav radījuši paši, bet pārņēmuši no semītiem un hamītiem, pie kuriem meklējamas kultūras saknes, bet indoeiropiešu tautas Eiropas ziemeļos vēl viduslaikos atradušās ļoti primitīvā attīstības stadijā. Indoeiropiešu pirmtauta piekopusi vairāk nomadu nekā zemkopju dzīvi, mitinājusies ziemu alās, vasaru teltīs, pārtikusi no gaļas un piena. Sievas tikušas laupītas vai pirktas (precēt, prece, pirkt), nespējnieki nogalināti. Tēviem bijusi tiesība nogalināt jaunpiedzimušos bērnus. Tā laika reliģija it kā bijusi neattīstīta; nav bijis sevišķi attīstīta dieva jēdziena, bet tikai burvji, māņi.

Lielu triecienu indoeiropiešu senvēstures pētniecībai deva XX gs. 30. gados Vācijā valdošā nacisma ideoloģija, saskaņā ar kuras rasistisko ideoloģiju par seno indoeiropiešu - kurus vācu valodā dēvē par "indoģermāņiem", - pirmdzimteni Ziemeļvācijā un Skandināvijā, attiecīgi seno ģermāņu kā vistiešāko indoģermāņu pēcteču un, attiecīgi, vāciešu pārākumu pār visām citām tautām. Tēma bija diskreditēta gandrīz visu XX gs. otro pusi.

Indoeiropiešu pirmdzimtenes lokalizācijas problēma[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Āzijas versija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Līdz ar ar t.s. ķeltu pirmvalodas palieku atklāšanu dažās Francijas provincēs, Īrijā, Skotijā, Anglijā, Eiropā centrālās daļas dienvidos un citās vietās XVIII-XIX gs. mijā, un pamatojoties uz K.Tacita darbā “Ģermānija” minēto, ka Centrāleiropā un Ziemeļeiropā ir runājuši gandrīz vienā valodā, tika izvirzīta hipotēze par vienas eiropiešu pirmvalodas pastāvēšanu un sākta tās pierādījumu meklēšana. Konstatējot, ka sanskritā ir ārkārtīgi daudz šīs senās kopvalodas vārdu, kuru formas ir senākas, nekā mūsdienu indoeiropiešu valodās, XIX gs. vidū popularitāti guva hipotēze, ka visas indoeiropiešu valodas cēlušas no sanskrita, bet paši senie indoeiropieši Eiropā ieradušies no Indostānas pussalas. Austrumu versiju ieteica A.Fikte, uzskatīdams Baktriju par indoeiropiešu izplatīšanās sākuma punktu, jo tā atradās starp Hindukuša kalnu grēdu, Amudarjas upi un Kaspijas jūru, Indiju un Eiropu. Šis pieņēmums balstījās uz vēdās doto seno indoāriešu pirmdzimtenes aprakstu, proti, Purānās aprakstītās salu un sniegu, kas piespieduši Virma pēdējā apledojuma dēļ senos indoeiropiešus bēgt no Polārajiem apgabaliem.

Vēl tagad kur publicistikā pa laikam sastopams uzskats, ka, piemēram, latviešu dainu “saules meitas” radušās Indijā u.tml. Gan Vēdas, gan arheoloģijas materiāls liecina, ka indoāriešu ciltis ieradās Indostānas pussalā aptuveni 1500 gadus p.m.ē. (t.,i. pirms aptuveni 3500 gadiem) no ziemeļrietumiem un sākotnēji dzīvojuši tikai Indijas ziemeļos. No ziemeļiem tie spiedušies arvien tālāk Indijā iekšā, pakāpeniski pakļaujot vietējās dravīdu tautas. Attiecīgi, atmetot domu par Indiju kā indoeiropiešu pirmdzimteni, zinātne pievērsās citiem variantiem un diskusijas turpinās vēl mūsdienās.

Centrāleiropas versija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

XX gs. 30. gadu vācu un britu vēsturnieku vairums piekrita hipotēzei, ka indoeiropiešu pirmdzimtene bijusi Centrāleiropā. Arheologi pie tam balstās uz izrakumiem Vācijas ziemeļos un Dānijā. Dānijas kāpās vairākās vietās atrastas kaudzes no jūras gliemežu vākiem, pirmatnējiem traukiem un darba rīkiem. Tika izvirzīta tēze, ka to radītāju cilvēku kultūrā nekad nav bijis pārtraukuma, bet tā vienmērīgi turpinājusies no senatnes līdz jaunākiem vēsturiskiem laikiem. Ja tur senāk būtu dzīvojusi cita cilts, kuru ienācēji - indoeiropieši, - būtu izdzinuši, tad vajadzētu būt bijušam kādam kultūras gaitas pārtraukumam; ja tāda nav, tad iedzīvotāji nav mainījušies. Tādēļ vācu arheologi bija pārliecināti, ka indoeiropiešu pirmdzimtene bijusi Vācijas ziemeļos un Dānijā. Savukārt vācu antropologi pēc galvaskausu mērījumiem secinājai, ka Ziemeļvācijā atrastie senlaiku galvaskausi ir tādi paši kā ģermāņiem.

Pripetas versija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latvijā un Lietuvā populārajā literatūrā izplatīta ir tēze, ka baltu tautas nekad nav mainījušas savas dzīves vietas, nav daudz sajaukušās ar citām tautām, ar ko izskaidrojams, ka tās visrūpīgāk uzglabājušas iedomājamās indoeiropiešu pirmatnējās valodas skaņas, sevišķi lietuviešu valoda. Tāpēc liela iespēja, ka seno indoeiropiešu pirmdzimteni varētu lokalizēt Austrumlatvijas, Austrumlietuvas un Rietumbaltkrievijas saskares reģionā un Pripetes upes baseinā.

Dienvidkrievijas versija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

XX gs. 80. gados krievu zinātnieks Vjačeslavs Ivanovs un gruzīnu zinātniece Tamāra Gamkrelidze, balstoties pamatā uz valodniecības atziņām - toponīmiem, hidronīmiem, vārdu kopību dažādās indoeiropiešu valodās utt., - izvirzīja hipotēzi, ka indoeiropiešu pirmdzimtene varētu būt Melnās jūras ziemeļu piekrastes stepes un Ziemeļkaukāza priekškalnes. Šī teorija mūsdienās zinātnes aprindās ir populārākā, kaut ne vienīgā.

Areheoloģiskie pieminekļi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vien no lielākajiem un ievērojamākajiem arheoloģiskajiem pieminekļiem ir Arkaimas senpilsēta, kuru atklāja XX gs. 80. gadu sākumā netālu no Čeļabinskas. XVII gs. p.m.ē. tapušo seno pilsētu, kuras platība ir ap 20 000 m², ietvēra 2 m dziļš aizsarggrāvis, kā arī 4—5 m bieza un ap 3 m augsta siena, ko veidojušas koka kameras un nededzināta māla bloku krāvums. Ārējās sienas diametrs bija 150 m, bet iekšpusē atradās vēl viena riņķa siena (85 m diametrs). Abu sienu iekšpusē konstatētas blakus izbūvētu dzīvojamo sektoru paliekas — pie ārējās sienas tādu bijis 35, bet pie iekšējās — 25. Katrs Arkaimas dzīvojamais sektors kalpojis kā 60—70 cilvēku lielas dzimtas „dzīvoklis”. Šajos 100—180 m² lielajos, no koka un velēnām būvētajos dzīvojamajos sektoros atradās ar pavardiem un kamīniem apsildāmas istabas, iekšpagalmos ierīkotas akas, bronzas kausējamās krāsnis un kalves, pagrabi, podnieku, ratnieku un audēju darbnīcas. Kompleksa centrs ir 25 m² caurmērā liels, rūpīgi noblietēts laukumiņš, kura malās konstatēts ievērojams pelnu daudzums. Raugoties no putna lidojuma, pilsētas plānojums līdzinās ratu ritenim. Visas pazīmes liecina pat to, ka ap XVI gs. p.m.ē. indoeiropieši atstājuši šo dzīvesvietu, ņemot līdzi visas vērtīgākās mantas, bet pašu Arkaimu nodedzinājuši.

Turpmākajās desmitgadēs tika atklātas vēl 17 nocietinātas seno indoeiropiešu pilsētvietas, kuras plānojuma un izmēru ziņā līdzinās Arkaimai. Tās ir izvietotas plašā, ap 400 km garā un 150 km platā teritorijā gar Urālu kalnu austrumu nogāzēm mūsdienu Čeļabinskas un Orenburgas apgabalos. Niecīgais kultūrslānis seno indoeiropiešu senpilsētās liecina, ka tās nav tikušas apdzīvotas intensīvi. Acīmredzot pastāvīgi senpilsētās uzturējās divas sabiedrības kārtas — priesteri un karavīri. Apkārtnē dzīvojošie trešās kārtas piederīgie - zemkopji un lopkopji pilsētā apmetās kara briesmu un svētku gadījumos.

Skatīt arī:[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Čaterdži S.K. Balti un ārieši. - Zinātne: Rīga, 1990., - 159 lpp.
  • Гамкрелидзе Т.В. Иванов В.В. Индоевропейский язык и индоевропейцы. - Тблиси, 1984

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]