Indoirāņu valodas

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Indoirāņu valodu grupa veido austrumu zaru no indoeiropiešu valodu saimes. Tas sastāv no četrām valodu grupām: Indoāriešu, Irāņu, Nuristāni un Dardiešu. Termins Āriešu valodas arī tiek lietots lai atsauktos uz Indoirāņu valodām [1]. Protoindoirāņu valodas runātāji, hipotētiskie protoindoirāņi parasti tiek asociēti ar vēlā 3. gadu tūkstoša p.m.ē. Sintašta-Petrovka kultūru Centrālajā Āzijā. Viņu dzīves areāla izplešanās tiek saistīta ar kaujas ratu izgudrošanu.

Mūsdiedienu Indoirāņu valodas veido lielāko Indoeiropiešu atzaru, kopumā ar vairāk kā vienu miljardu runātāju, kas stiepjas no Eiropas (Romāni) un Kaukāza (Osetīnu) līdz Dienvidindijai (Bengāļi un Asāmiešu). SIL 2005.gadā lēsa, ka kopumā ir ap 308 izlokšņu variantiem, lielākie pēc dzimtās valodas runātāju skaita ir sekojošas valodas: Hindustāni (Hindi un Urdu, apm. 540 miljoni), Bengāļu (apm. 200 miljoni), Pandžābi (apm. 100 miljoni), Marathi un Persiešu (apm. 70 miljoni katrai), Gudžarati (apm. 45 miljoni), Pašto (40 miljoni), Orija (apm. 30 miljoni), Kurdu un Sindhi (apm. 20 miljoni katrai).

Indoirāņu valodu lietojuma areāla karte

Indiešu valodas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Indiešu valodas izplatītas Dienvidāzijā - Indijas pussalā. Galvenā valsts, kurā runā šīs valodas, ir Indijas republika. Ar apmēram miljardu iedzivotāju Indija iedzīvotāju skaita ziņā ieņem nākamo vietu pēc Ķīnas. Otrā indiešu valstī - Pakistānā dzīvo apmēram 120 miljoni iedzīvotāju un Bangladešā - 110 miljoni. No visiem Indijas pussalas iedzīvotājiem ap 180 miljonu ir neindoeiropisko dravīdu, pārējie - indoeiropisko indiešu valodu runātāji.

Indija ir viena no visvecākajām augstas garīgās kultūras zemēm pasaulē. Mohendžo-Daro (Sindhā) un Harapā (Rietumpandžābā) 1922. un turpmākajos gados atraktās Indas upes ielejās senās civilizācijas paliekas, šķiet, piederējušas pie kultūras, kura veidojusies apmēram pirms 5 gadu tūkstošiem. Hroznijs, balstīdamies uz protoindiešu zīmogu pētījumiem, domā, ka šo kultūru veidojuši danajieši (hieroglifiskie heti) apmēram tūkstoš gadu pirms indoeiropisko indiešu ienākšanas Indijā. Šī ienākšana notikusi ap 2000 gadu p.m.ē.

Pa 4000 gadu ilgo indiešu kultūras attīstības laiku indiešu valodas ir nogājušas garu attīstības ceļu. Tāpēc indiešu valodas iedala senindiešu, vidusindiešu un jaunindiešu valodās.

Senindiešu valoda[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Senindiešu valoda sastopama trijos veidos: vēdu valoda, episkais sanskrits un klasiskais sanskrits.

Vēdu valoda ir senākā senindiešu valoda. Vēdu valodā sarakstītas 4 vēdas - dzejas un arī prozas tekstu krājumi. Vēdas ir sacerētas ap 1500. gadu p.m.ē., kaut gan pierakstītas vēlāk. Ir četras vēdu grāmatas:

Vissenākajā vēdu valodā sarakstīta Rigvēda, pārējo vēdu valoda jau ir mazliet jaunāka. Vēdu komentāru valoda ir vēl jaunāka un pamazām pāriet epu valodā un vēl vēlāk klasiskajā sanskritā.

Episkais sanskrits pastāvējis no 6. gadsima p.m.ē. līdz mūsu ēras 2. gadsimtam. Šajā laikmetā izveidojušies galvenie indiešu epi: no apmēram 90000 divrindu pantiņiem sastāvošā «Mahābhārata» (Lielā Bhāratu dziesma») un dzejnieka Vālmiki varoņpoēma «Rāmājana», sastādīti pazīstamie fabulu un pasaku krājumi «Pančatantra» («Piecas grāmatas») un «Hitopadēša» («Derīgas pamācības»). Tajā laikā attīstījās zinātnes - retorika, tiesību zinātne, medicīna, .muzika, astronomija.

Klasiskais sanskrits radās indiešu rakstniecības klasiskajā laikmetā, kas pastāvēja no 320. gada p.m.ē. līdz mūsu ēras 800. gadam. Šo laikmetu ievadīja lielākais indiešu gramatiķis Pānini, kas 4. gs. p.m.ē. izstrādāja klasiskā sanskrita gramatikas likumus un sarakstīja labāko sanskrita valodas gramatiku, kuru mūsu ēras 13. gadsimtā pārstrādāja Vopadēva.

Sanskrita valoda, ietverta Pānini gramatikas gandrīz 4000 sīki izstrādātajos un īsi formulētajos likumos, savu klasisko veidu saglabājusi līdz pat mūsu dienām.

Klasiskajā laikmetā (apmēram mūsu ēras 5. vai 6. gadsimtā) dzīvoja un darbojās lielākais indiešu dzejnieks un dramaturgs Kālidāsa, kas sarakstījis drāmu «Sākuntala» un lirisko dzejojumu «Mēghadūta» («Mākonis - vēstnesis»).

Sanskrits ir senās un viduslaiku Indijas literārā valoda. Sanskrits manāmi ietekmējis mūsdienu Indijas valodu vārdu fondu un gramatisko iekārtu. Mūsdienu Indijā sanskrita valodā iznāk daudz rakstniecības pieminekļu, kā arī vairāki žurnāli.

Vidusindiešu valodas (prākriti)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Literāri apstrādātā sanskrita valoda plašākām indiešu tautas masām jau agri bija kļuvusi sveša. Tāpēc blakus sanskritam bija sastopamas no dzīvām izloksnēm izaugušas valodas, kuras lietoja plašāki tautas slāņi. Tās bija prākritu valodas «dabiskās, neapstrādātās, vienkāršās», tautas valodas. Vecākie datētie prākritu pieminekļi ir valdnieka Ašokas uzraksti no 3. gadsimta p.m.ē., bet vēlākie prākritu teksti sniedzas līdz mūsu ēras 11.-12. gadsimtam. Prākriti jau sen ir mirušas valodas.

Viena no vidusindiešu valodām ir arī mirusī pāli valoda, kurā saglabājusies bagāta dienvidu budistu literatūra. Vidusindiešu valodas netika tik stingri normētas kā klasiskais sanskrits. Tāpēc tās brīvāk attīstījās un ar laiku sašķēlās daudzās izloksnēs, no kurām vēlāk izcēlās patstāvīgas jaunindiešu valodas.

Jaunindiešu valodas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jaunindiešu valodas pastāv apmēram no mūsu ēras 11. gadsimta līdz mūsu dienām, t.i., apmēram gadu tūkstoti.

Ir liels vairums dzīvo jaunindiešu valodu, no kurām pazīstamākās ir hindi un urdu (kopā ap 383 miljonu runātāju), bengāļu (ap 165 miljonu runātāju) marathu (ap 62 miljonu) pandžābiešu (ap 82 miljonu), gudžarātu (ap 41 miljonu), kašmiriešu, asāmiešu, orija, sindhu, singalēziešu (Ceilonā), paišāči un citas valodas.

Izplatītākās valodas Indijā ir hindi un urdu valodas. Rabindranats Tagore savus darbus rakstījis bengāļu valodā. Indijas republikas konstitūcija par oficiālām atzīst 14 valodas: 10 indiešu - sanskrita, hindi, urdu, bengāļu, marathu, pandžābiešu, gudžarātu, kašmiriešu, asāmiešu, orija valodas un vēl 4 dravīdu valodas.

Pandžābiešu valoda raksturīga ar savu spilgto muzikālo akcentu. Dardu valodas, ko runā Kašmirā, uzskata kā pāreju no indiešu uz irāņu valodām. Starp citu, ar dardu valodām saista čigānu valodu. Svarīgākās no dardu valodām ir kašmiriešu, kohistāniešu un šina valodas. Paišāči valodā vērojama tāda pati līdzskaņu pārvirze kā ģermāņu, armēņu un čigānu valodās.

Tagadējo čigānu valodu runā vairāki miljoni cilvēku, no tiem Eiropā apmēram 1 miljons. Čigāni mūsu ēras 5.-10. gadsimtā izgājuši no ziemeļrietumu Indijas, 15. gadsimtā nonākuši Eiropā, izklīduši arī pa Āziju, Ziemeļāfriku un Ameriku, bet saglabājuši indisko vārdu pamatfondu un gramatisko iekārtu līdz pat mūsu dienām. Savu nosaukumu čigāni laikam atnesuši no Indijas (čingani - indiešu cilts pie Indas upes grīvas). Vairumam pasaules čigānu (arī Latvijas čigāniem) ir latīņu alfabēts, bet Krievijas un Ukrainas čigāniem - krievu raksts.

Irāņu valodas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: irāņu valodas

Irāņu valodām ir daudz kopēja ar indiešu valodām, piemēram:

  • indoeiropiešu pamatvalodas patskaņu a, e, o saplūšana vienā patskanī a;
  • tā sauktā šva - «a» - pārvēršanās par i;
  • s pārvēršanās pēc i, u, r, k par š.

Vēsturiskā attīstības gaitā irāņu valodās izšķir senirāņu, vidusirāņu un jaunirāņu valodas.

Senirāņu valodas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pie senirāņu valodām pieder avestas, senpersiešu un skitu valodas.

Par avestas valodu (jeb zenda valodu) sauc visvecāko irāņu rakstu valodu. Tā fiksēta Zaratustras ticības kanonā — Avestā. Visvecākā sastāvdaļa Avestas reliģisko tekstu krājumā ir vecās himnas jeb gāthas («dziedājumi») kas satur reliģiskus pravietojumus, pamudinājumus utt. un ko uzskata par paša Zaratustras sacerētām.

Senpersiešu valodas pieminekļi ir Ahemenīdu dinastijas ieraksti ar kīļrakstu zīmēm 6.- 4. gadsimtā p.m.ē.

Par skitu valodu var spriest pēc īpašvārdiem un dažiem atsevišķiem vārdiem. Nekādu tekstu no skitiem, kuri 8. - 3. gadsimtā p.m.ē. dzīvojuši Dienvidkrievijas stepēs (Skītijā), nav saglabājies. Par skitu pēcnācējiem uzskata osetīnus Kaukāzā.

Vidusirāņu valodas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pie vidusirāņu valodām pieder viduspersiešu, sogdiešu, hotāniešu un horezmiešu valodas.

Viduspersiešu (pehlevi)] literārā valoda tika lietota Irānā mūsu ēras 3.-9. gadsimtā. Sogdiešu valoda mirusi kopš mūsu ēras 8.-9. gadsimtiem. Tās pieminekļi no mūsu ēras 2.-8. gadsimtiem atrasti Rietumķīnā. Par sogdiešu valodas turpinātāju uzskata jagnobiešu valodu Pamirā. Hotāniešu jeb saku valoda ir mirusi austrumirāņu valoda Hotānā (Rietumķīnā). Hotāniešu leksikā jūtama indiešu valodas ietekme. Horezmiešu valodā saglabājušies teksti no mūsu ēras 3.gadsimta.

Jaunirāņu valodas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

No mūsu ēras 7. gadsimta, kad Irānu iekaroja arābi, sākas moderno jaunirāņu valodu posms. Jaunirāņu valodas runā apmēram 70 miljoni cilvēku. Pie jaunirāņu valodām pieder vairākas valodas.

Persiešu valoda ir valsts valoda Irānā. Persiešu valodā ir stipra arābu valodas ietekme. Tai ir pāri par 25 miljoniem runātāju. Jaunpersiešu valoda pastāv no mūsu ēras 900. gada. Tās rakstība veidota uz arābu raksta pamatiem.

Tadžiku valoda ir valsts valoda Tadžikistānā. Tai ir apmēram 6 miljoni runātāju. Tadžiku valodas rakstība veidota uz krievu raksta pamatiem.

Kurdu valoda ir tuva persiešu valodai. Tās runātāju kopskaits Turcijā, Irānā, Irākas ziemeļos un Sīrijā pašlaik ir apmēram 14 miljoni cilvēku, Armēnijā un Azerbaidžānā - ap 100000 cilvēku. Turcijā, Irākā un Sīrijā kurdiem ir latīņu, Irānā - arābu raksts.

Beludžu valodu runā Pakistānā, Irānā, Afganistānā un Turkmēnijā, kopskaitā gandrīz 5 miljoni cilvēku.

Piekaspijas irāņu valodas ir vairākas: Tališu valodu runā Azerbaidžānas dienvidaustrumos ap Lenkorānu un Irānas Azerbaidžānā, kopskaitā ap 80 000 cilvēku. Tatu valodu runā Azerbaidžānā un Dagestānā, kopskaitā apmēram 8000 cilvēku. Bez tam pie šīs grupas pieder giljanu valoda un vēl citas valodas.

Afgāņu jeb puštu valoda, ko runā pāri par 20 miljoniem cilvēku, no 20. gadsimta 30. gadiem ir literārā un valsts valoda Afganistānā, kā arī Pakistānas rietumapgabalos. Rakstībā lieto arābu rakstu.

Pamira kalniešu valodas runā Tadžikijā. Pie šīs grupas pieder šugnaniešu valoda, ko runā ap 12 000 cilvēku, vahaniešu valoda un jazgujamiešu valoda.

Jagnobiešu valoda ir seno sogdiešu valodas turpinātāja, pārejas valoda starp Pamira valodām un afgāņu valodu. To runā ap 2000 cilvēku.

Osetīnu valodu runā Ziemeļosetijas autonomajā republikā un Dienvidosetijas autonomajā apgabalā. Kopskaitā osetīnu ir ap 500 000 cilvēku. Osetīnu valodai ir divi dialekti: austrumu - ironiešu dialekts (tajā runā lielākā daļa osetīnu) un rietumu - digoriešu dialekts. Literārā valoda veidota uz ironiešu dialekta pamata. Digoriešu dialekts ir senatnīgāks. Rakstībā tiek lietots krievu alfabēts.

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Piezīmes[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Numeral Types and Changes Worldwide, by Jadranka (EDT) Gvozdanovic, Language Arts & Disciplines,1999, Page 221 [1]

Bibliogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]