Industriālā lopkopība

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Hog confinement barn interior.jpg

Industriālā lopkopība jeb intensīvā vai rūpnieciskā lopkopība ir lopkopība, kurā izmantotas industriālās ražošanas metodes.

Pēc rūpnieciskās revolūcijas arī lopkopībā tika ieviesti dažādi jauninājumi un metodes. Industrializētajās fermās notiek sistemātiska darbība, lai ar dažādiem līdzekļiem iegūtu maksimālu peļņu, ieguldot minimālus līdzekļus. Fermu darbība tiek maksimāli mehanizēta, dzīvnieki audzēti ar tādu barību, tādā skaitā, saspiestībā un apstākļos, kas dod lielākos ienākumus ražotājam.

Ciešās saspiestības dēļ šajās fermās mēdz izmantot antibiotikas un pesticīdus, lai mazinātu infekciju izplatīšanās risku.[1] Tomēr dažādās pasaules vietās ir atšķirīgas metodes, ko pielieto industriālajā lopkopībā.

Industriālās lopkopības aspekti[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kaut arī lopkopības industializācija notiek jau vismaz pus gadsimtu, joprojām notiek debates par šādas ražošanas ieguvumiem un trūkumiem. Šajā sakarā tiek runāts par pārtikas ražošanas efektivitāti, dzīvnieku labturību, to, cik būtiski ir nodrošināt strauji pieaugošo cilvēku skaitu ar pārtiku, kā arī tiek runāts par ietekmi uz vidi un veselību

  • Zemas cenas — pateicoties intensīvajai lauksaimniecībai pārtikas produktu cenas samazinās, jo tiek maksimāli samazinātas ražošanas izmaksas.
  • Efektivitāte — dzīvnieki ir vieglāk uzraugāmi, nekā tie, kas tiek laisti ganībās un saslimušos var izārstēt ātrāk. Turklāt aizvien efektīvāka gaļas, piena un olu ražošana samazina nepieciešamo dzīvnieku skaitu, līdz ar to samazinot lauksaimniecības ietekmi uz vidi.
  • Ienākumi — lielās investīcijas lauksaimniecībā rada ienākumu un tirgus palielināšanos lauku teritorijām, jo plašajā tirgū apgrozās lielāks kapitāls.
  • Pārtikas drošība — samazinot ražotņu skaitu un dažādību tiek atvieglota to uzraudzība — pārskatāmība un pārtikas kvalitātes kontrole. Pārtikas ražošana ar kopīgu starpnieku palīdzību veicina standartizāciju, kas ļauj uzturēt pārtikas drošību.
  • Dzīvnieku veselība — lielākām fermām ir vairāk līdzekļu un iespēju uzturēt dzīvnieku veselību. Tajās ir vairāk profesionālu darbinieku atšķirībā no nelielām fermām, kurās nereti strādā gadījuma strādnieki. Industriālā lauksaimniecība kopumā piedāvā vairāk iespēju antibiotiku izmantošanai, lai ierobežotu un ārstētu slimības.
  • Slimības — tiek uzskatīts, ka industriālās lopkopības apstākļos pastāv lielāka iespēja izplatīties bīstamām slimībām. Dzīvniekiem, kuru audzēšanā izmanto antibiotikas, var izstrādāties noturība pret tām, kā rezultātā var vairoties īpaši izturīgas patogēnās baktērijas.[2] Dzīvnieku vakcinēšana var rosināt jaunu vīrusu rašanos, kas var būt bīstami arī cilvēkiem. Vīruss H5N1 ir viens no piemēriem, kad tas jau ir noticis.[3][4][5]
  • Piesārņojums — tiek saražots arī liels daudzums augstas koncentrācijas atkritumu.[6] Ezeri, upes un pazemes ūdeņi ir pakļauti riskam gadījumos, kad šie atkritumi netiek pienācīgi pārstrādāti. Rodas arī atmosfēru piesārņojošas gāzes. Salīdzinot ar lauku teritorijām, lielais dzīvnieku daudzums industriālajās fermās rada nevēlama daudzuma smakas. Mazāk intensīvos apstākļos dabisko procesu rezultātā potenciālais piesārņojums tiek novērsts. Tomēr pastāv arī uzskats, ka mazās fermas atšķirībā no lielajām, nespēj tik labi noturēt piesārņojuma līmeni normas robežās.
  • Ētika — nežēlība pret dzīvniekiem: pārapdzīvotība, sazāļošana un ķirurģiskas iejaukšanās. Daļā fermu tikko izšķīlušamies cāļiem tiek nokniebti knābju gali, bet sivēniem astes un acu zobi, lai samazinātu iespēju, ka tie savainos viens otru. Vistu un cūku turēšana uz cietas grīdas rada kaulu deformācijas, atrofiju un locītavu sāpes. Dzīvnieki cieš no garlaicības un nervozitātes un veic atkārtotas pašdestruktīvas darbības.[7]. Izturēšanās pret dzīvniekiem ir dzīvnieku labturības likumu uzmanības centrā, kaut arī nav vienprātības par to, kādi dzīvnieku turēšanas apstākļi būtu uzskatāmi par pieņemamiem. Atsevišķas dzīvniekiem kaitīgas rīcības formas, piemēram, knābju galu nokniebšana tiek uzskatītas par pieņemamām, jo, ja tas netiek darīts dzīvnieki varētu ciest vēl vairāk. Tiek minēts arī, ka industrializētajās fermās dzīvnieki nodzīvo daudzkārt īsāku mūžu nekā, ja tie dzīvotu dabiskos apstākļos, jo, piemēram, govju turēšana kļūst nerentabla kopš brīža, kad tai sāk mazināties izslaukuma daudzums.
  • Bioloģiskās daudzveidības apdraudējums — tā rezultātā, ka industrializētajā lauksaimniecībā — gan zemkopībā, gan lopkopībā tiek audzētas konkrētas pielāgotas šķirnes (monokultūras), lai iegūtu lielākus ienākumus, tiek palielināta uzņēmība pret dažādām slimībām. Lokāli pielāgoto šķirņu izzušana samazina lauksaimniecības sistēmas "elastīgumu". Domestificēto dzīvnieku genofonda degradācija ierobežo to iespējas adaptēties jaunu problēmu gadījumos. Šī problēma pastāv visa veida lopkopībā.

Industriālās lopkopības ietekmē lauksaimniecība ir zaudējusi agrāko nozīmi un dzīvnieku interešu aizstāvji kritizē to, ka mūsdienu fermās pret dzīvniekiem izturas kā pret preci. Rietumvalstīs, industriālajai lopkopībai izstumjot tradicionālo, izplatījās "ētiskā" un "ekoloģiskā" veģetārisma uzskati. Šo un citu apsvērumu rezultātā cilvēki uzskata, ka industriālās lopkopības piekoptā izturēšanās pret dzīvniekiem liek tiem atteikties no gaļas un citiem dzīvnieku izcelsmes produktiem.

Skatīt arī[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]