Industriālais piemineklis

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Industriālie pieminekļiēkas, būves, iekārtas, priekšmeti un citi tehniska rakstura objekti, kas atspoguļo ražošanas, amatniecības, transporta, lauksaimniecības attīstību un teritoriju infrastruktūras attīstību, kā arī militāro vēsturi.

Industriālie pieminekļi Latvijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latvijā apzīmēto industriālo mantojumu veido 17.-18.gs. manufaktūru vietas un ceļi, vēlāko gadsimtu vēsturiskie rūpniecību korpusi un ar tiem saistītā dzīvojamā apbūve, industriālās ainavas, ražošanas ierīces un izstrādājumi, fortifikāciju būves, bākas un hidrotehniskās būves, kanāli, sūkņu stacijas un ūdenstorņi, dzirnavas, spēkstacijas, ceļi un to būves, dzelzceļi, kā arī citi transporta līdzekļi un vēsturiski dokumenti par ražošanu un sociālo dzīvi. Īpaši nozīmīgs ir tieši pēdējais aspekts, jo bieži vien aizraujoties ar tehnisko būvju un ierīču saglabāšanu, tiek aizmirsti attiecīgo vēsturisko liecību radītāji un izmantotāji. Mūsu valstī šī savdabīgā kultūras mantojuma saglabāšanai, renovācijai un iekļaušanu tūrisma apritē līdz šim ievērsta nepietiekama uzmanība. Tas skaidrojams ar Latvijas ģeopolitisko situāciju, postošajiem diviem pasaules kariem, ilgstošo okupācijas režīmu un sabiedrības negatīvo attieksmi pret rūpniecisko ražošanu, kā arī vājām kultūras mantojuma saglabāšanas tradīcijām.

Latviešu zemnieciskajā kultūrā ir arī novērojamas tehniskas ievirzes sastāvdaļas — smēdes, dzirnavas, rijas un kaltes, darvas dedzinātavas. Mūsu Hanzas pilsētas daudzveidīgajā mantojumā modernizācija ienāk no rietumiem — visvairāk no Ziemeļvācijas, daļēji no Skandināvijas, arī no Prūsijas un Polijas, Krievijas. 17.gs. manufaktūras un kuģubūves uzplaukums Kurzemes Hercogistē īpaši Hercoga Jēkaba laikos. Daudzie kari, kas kopš 16.gs. postījuši Latviju, ir arī radījuši militārtehnikas liecības — Rīgas, Daugavpils, Daugavgrīvas, Liepājas fortifikācijas būves ar lielu pat starptautisku vērtību. Taču galvenais industriālā mantojuma, industriālās iedvesmas avots Latvijā ir industriālā revolūcija, galvenais tās centrs ir Rīga. 19.gs. 50.-60.g. sākās Rīgas modernizācijas, kas arvien pieaugošos tempos turpinājās līdz 1914.gadam. Rīga kļuva par modernu eiropeisku tirdzniecības un rūpniecības pilsētu, visai toreizējai impērijai ļoti nozīmīgu ostas pilsētu.

Noraka Rīgas vaļņus (1857-1863), atklāja pirmo dzelzceļa līniju Rīga — Daugavpils (1861), sāka bruģēt Rīgas ielas, atklāja jaunu ūdensvadu, gāzes apgādi, pie Rīgas Operas teātra 1887.g. sāka darboties pirmā Rīgas elektrocentāle pilsētas apgādei ar elektrību.

Pirmais pasaules karš, ražotņu evakuācija no Rīgas pa daļai neatgriezeniski iedragāja industriālo mantojumu. Latvijas pirmās neatkarības laikā izveidojās arī jaunas ražošanas nozares — radio, telefons, slavenā VEV rūpnīca ar tās jaunbūvēm. Šajā laikā tapis savs mazai valstij tipisks industriāls mantojums ( Ķeguma spēkstacija u.c.). Padomju Savienībā sākās jauns industrializācijas vilnis ar plašiem zinātniskiem pētījumiem. Lielākoties šai laikā tika celtas maz pievilcīgas tipveida ražošanas ēkas. Taču arī no šā laika ir saglabājušās savdabīgas zinātnes un tehnikas mantojuma arhitektoniskas liecības — Spilvas lidostas ēka, Latvijas Zinātņu akadēmijas augstceltne (1958.g.).

Industriālo pieminekļu veidi un to piemēri[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Manufaktūru vietas un rūpnieciskās ražotnes Līgatnes papīrfabrika un strādnieku ciems (19.gs. beigas) Cēsu raj., Līgatne. Tā ir raksturīgs piemērs, kur fabrika tika būvēta vienotā kompleksā ar koka konstrukcijas strādnieku dzīvojamām un saimniecības ēkām, kas celtas laikā no 1880.-1900.g. Liepājas Karaostas darbnīcu komplekss - kompleksā Ietilpst pārvaldes ēka remonta un kuģubūves darbnīca, vecā katlumāja, mehāniskā darbnīca, kalšanas darbnīca. Īpaši atzīmējama kuģu remonta halle ar metāla konstrukcijās realizētu stiklotu jumtu. Teritorijā apskatāmi arī sausie doki, kā arī mīnu noliktavu ēkas. Visiespaidīgākais ir 1898.g. izgatavotā pieres ripa, ļoti lielu diametru detaļu apstrādei.Vilhelma Ķuzes šokolādes fabrikas pārvaldes ēka (1934.g.) Franču — krievu gumijas ražošanas sabiedrība Provodņik, (19.gs. beigas — 20.gs. sākums) Rīga. Fabrikas ēkas projektējuši inženieri B.Vodzinskis un E. fon Tormpovskis; raksturīgākā no ēkām ir neilgi pirms pirmā pasaules kara būvētais iespaidīga izmēru četrstāvu ražošanas korpuss.

Ūdens un vēja dzirnavas Ates ūdensdzirnavas Alūksnes raj., 1795.g. Tā ir vienstāvu apmesta laukakmens mūra ēka līdzās dzirnavu dīķis un hidrotehniskās būves, celtas kā Ottes muižas dzirnavas. Līdzās graudu malšanai dzirnavās veikta arī vilnas apstrāde. Īvandes ūdensdzirnavas 1842.g. Kuldīgas raj. Īvandes pag., tā ir divstāvu ēka ķieģeļu mūra cokolstāvs, koka konstrukcijas otrais stāvs, līdzās hidrotehniskās būves; dzirnavās maļ reizi nedēļā. Otaņķu vējdzirnavas (1885.g.) Liepājas raj. Otaņķu pag. Ar trīs maļamajiem gaņģiem, tās ir vienas no lielākajām šāda veida vējdzirnavām Latvijā.

Elektroenerģētika Kopš 1889.g. sakarā ar augošo elektrības pieprasījumu paplašinājās vietējo elektrostaciju ierīkošana, laukos tas notika muižu teritorijās, galvenokārt ūdensdzirnavās, bet pilsētās pie lielākajiem rūpniecības uzņēmumiem. 1901.g. Latvijā uzcēla pirmo spēkstaciju elektrības ražošanai Smiltenē pie Abula upes. Operas spēkstacija 1887.g. Rīga. Pirmā elektrostacija Rīgā, ko uzcēla toreizējā Vācu teātra un pilsētas centrālās daļas apgādei ar elektrību. Ķeguma HES komplekss (1939.g.) Ogres raj. Līdz ar HES būvniecību 1936.g. sāka veidoties strādnieku ciemats un uzbūvēta Ķeguma dzelzceļa stacija. Ciemats ir sākums Ķeguma pilsētai un uztverams kompleksā ar Ķeguma spēkstaciju, aizsprostu un ūdens krātuvi kā vienota kultūrainava, tāpēc strādnieku ciema apbūve atzīta par valsts nozīmes pilsētbūvniecības pieminekli.

Ceļi un tilti Lielākā daļa no vēsturiskajiem tiltiem autotransporta satiksmei vairs netiek izmantoti, bieži vien tie pamesti un ieauguši krūmos līdzās jaunajām inženierbūvēm. Tomēr tilti ir tā kultūrvēsturiskā mantojuma sastāvdaļa, kuru iespējams salīdzinoši nelieliem līdzekļiem savest kārtībā. Kuldīgas zemesceļa tilts pār Ventu (1874.g.) — 164m garš septiņu laidumu ķieģeļu mūra loka tilts uz laukakmens balstiem ir lielākais un greznākais no Latvijas mūra tiltiem. Kalpaka tilts — izgriežamais zemesceļa dzelzs tilts pār Karaostas kanālu (1904.g.) — Liepāja; tilts tika būvēts kā Cara Aleksandra III karaostas kompleksa sastāvdaļa. Projektēšanu un būvdarbus veica Sanktpēterburgas metāla fabrikas kompānija. Latvijā vienīgais izgriežamais tilts, kas tiek ekspluatēts. Zemesceļa betona tilts pār Gauju (1909.g.) — Valkas raj. Strenči; autors A.Verners, viens no pirmajiem dzelzsbetona tiltiem Baltijas valstīs. Kājnieku mūra tilts pār pilsētas kanālu (1892.g.) — Rīga, Kanālmalas apstādījumi, pie Bastejkalna; vienlaiduma vieglas konstrukcijas ķieģeļu mūra loka tilts ar dekoratīviem čugunā lietiem gaismas ķermeņiem, kas būvēts pēc inženiera Ādolfa Agtes projekta.

Dzelzceļi Gulbenes — Alūksnes šaursliežu dzelzceļa komplekss (1903.g.) — Gulbene; Gulbenes — Alūksnes dzelzceļa posms 33km garumā ir pēdējais vispārējās lietošanas šaursliežu dzelzceļš Latvijā. Kopš 1998.g. dzelzceļa komplekss ir valsts nozīmes vēstures piemineklis.

Bākas loču torņi un hidrotehniskās būves Gaujas — Daugavas kanāls (1903.g.) Rīgas raj., Ādažu pag.; Kanāls būvēts koku pludināšanai no Gaujas uz Rīgu. Mūsdienās kanāls savu sākotnējo nozīmi ir zaudējis, taču daļa no tā vēl joprojām tiek izmantota kuģīšu satiksmei, kanāls ir vienīgā šāda hidrotehniskā būve Latvijā. Liepājas bākas komplekss (1868.g.) Liepāja; Tas ir vienīgais čuguna segmentu konstrukcijas bākas tornis Latvijā. Bākas apbūves kompleksā ietilpst uzrauga dzīvojamā māja un mašīnmāja, kuras apvienotas zem viena jumta.

Pilsētu saimniecība Strenču slimnīcas dūmenis — ūdenstornis (1907.g.) Valkas rajons, Strenči. Iekļauts psihoneiroloģiskās slimnīcas teritorijā, tornis būvēts kā slimnīcas sastāvdaļa, laikā no 1904.-1906.g. Projekta autors arhitekts A.Reinbergs. Dekoratīvā ķieģeļu mūra ūdens rezervuāra telpa piebūvēta pie 35m augstā katlumājas skursteņa. Vienīgais Latvijā dūmenis —ūdenstornis. Ugunsdzēsēju depo Hanzas ielā (1911.g.) — Rīga. Sarkano ķieģeļu divkorpusa ēka būvēta pēc R.Šmērlinga projekta. Ēku vainago šļūteņu žāvēšanai paredzētais tornis ar barokāli stilizētu smaili. Depo rekonstruēts pēc I.Caunītes projekta 1978.g. Šobrīd atrodas Ugunsdzēsības muzejs. Lidostas Spilve pasažieru ēka (1954.g.) — Rīga. Tā ir viena no nedaudzajiem t.s. „Staļina klasicisma” arhitektūras paraugiem Rīgā.

Fortifikāciju būves un lielgabali Latvijā saglabājušies divi cietokšņi Daugavgrīvas, kam pamatā ir 18.gs. plānojums, kā arī 19.gs. pirmajai pusei raksturīgais Daugavpils cietoksnis (1810.-1878.g.). Cietokšņiem līdzvērtīga ir dzelzsbetonu konstrukcija būvētā Liepājas nocietinājuma sistēma, kā arī Daugavgrīvas nocietinājumi Daugavas abos krastos, kas pārsvarā būvēti 19.gs. beigas 20.gs. sākumā. Izplatīti militārie pieminekļi ir 17.gs čuguna lielgabalu stobri, kas izgatavoti Kurzemes hercogistes dzelzs manufaktūrās. Aiviekstes skansts (17.gs.) Pļaviņas.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]