Intertekstualitāte

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Intertekstualitāte kā mūsdienu literatūrzinātnes virziens piekļaujas jau pastāvošiem dekodēšanas stilistikas un teksta teorijas virzieniem, kas piedāvā teksta interpretāciju no dažādiem aspektiem, taču mērķis vairāk vai mazāk ir viens, proti, piekļūt teksta nozīmei, izprast tekstā ieslēgto dziļāko jēgu. Mūsdienās arī antīko dzejas tekstu pētnieku vidū īpaši aktualizēta ir tekstu interpretācija, kas orientējas uz intertekstuālo saikņu meklējumiem.

Angļu literatūrzinātnieks G. Allens, izsekojis galvenajiem intertekstualitātes teorijas attīstības etapiem, atzīst, ka mūsdienu literatūrkritiķi cenšas aplūkot literāru darbu kā tādu, kas ir balstīts uz sistēmām, kodiem un tradīcijām, kuras iedibinājuši priekšgājēji. Šīm sistēmām, kodiem un faktiski dažādu mākslas formu tradīcijām kā arī kultūrai vispār ir būtiska loma literāra darba nozīmē. Teksts tiek aplūkots kā tāds, kuram nav savas neatkarīgas nozīmes; teksts ir intertekstuāls. Intertekstualitātes jēdziens pats par sevi atgādina, ka jebkurš teksts eksistē saistībā ar citiem tekstiem. Teksta nozīme atklājas lasīšanas procesā, bet pati teksta lasīšana ir uztverama kā virzīšanās process starp tekstiem. Teksta nozīme atklājas tekstuālo saikņu identificēšanas procesā. Dažādie veidi, kādos viens teksts var signalizēt par tā saikni ar kādu citu tekstu, tiek aplūkoti nevis statiski kā atdarināšana vai ietekme, bet kā mākslinieciskās izteiksmes līdzekļi, kurus katrs autors izmanto saviem poētiskiem nolūkiem.

Literatūra[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

E.Lowell, Intertextuality and the Reading of Roman Poetry. Baltimore and London: The Johns Hopkins University Press, 2001, p.XI.