Intonācija (valodniecība)
Vārdu "intonācija" valodniecībā lieto divos kontekstos - intonācija, kas var piemist teikumam un mainīt izteikuma būtību[1] (piemēram, "jautājuma intonācija") un intonācija zilbes līmenī (piemēram, "lauzta intonācija").[2] Teikuma intonācija ir valodas skaņu intensitātes, frekvences, ilguma un spektra maiņas, kā arī šo maiņu kombinācijas runas plūsmā, kurām valodā ir noteikta funkcija. Intonācija un uzsvars ir divi galvenie lingvistiskās prosodijas elementi.
Daudzas valodas lieto skaņas augstumu teikuma līmenī semantiski, piemēram, lai izteiktu pārsteigumu vai ironiju, vai lai mainītu izklāstu uz jautājumu. Šādas valodas sauc par intonāciju valodām. Latviešu, angļu, franču valodas pieder pie šīs grupas. Dažas izolējošas Austrumāzijas valodas ar zilbes toņa palīdzību atšķir homonīmus. Tādas valodas sauc par tonālām valodām, piemēram ķīniešu, taju un hausu valodas. Dažkārt izšķir pitch accent valodas, kas izmanto intonāciju zilbēs tāpat, kā tonālās valodas, lai šķirtu homonīmus, taču atšķirībā no tonālajām valodām, kur dažādi "toņi" (resp., intonācijas) var būt katrai zilbei, pitch accent valodās to liek tikai uz vienas zilbes, jo tas ir pietiekami homonīmu izšķiršanai, šādas valodas ir, piemēram, sintētiskā norvēģu valoda un aglutinatīvā japāņu valoda. Šeit var pieskaitīt arī latviešu valodu, jo tā liek lietā dažādas zilbes intonācijas, kad nepieciešams šķirt homonīmus (izplatītākais piemērs - "zāle").
Satura rādītājs |
Intonācija teikuma līmenī [izmainīt šo sadaļu]
Teikuma līmenī intonācijas raksturošani izmanto sekojošus apzīmējumus - kāpjošā intonācija nozīmē, ka balss tonis pakāpeniski paaugstinās; krītošā intonācija nozīmē, ka tonis pazeminās. Peldošā intonācija krītas un tad ceļas, bet kulminējošā intonācija kāpj un tad krīt.
Intonācijas elementi [izmainīt šo sadaļu]
Runas intonācija sastāv no vairākiem elementiem, kam ir sava semantika un akustiskais veidojums.
- Intonatīvā pauze - pārtraukums runas plūsmā, kurš rāda vārdu savienojumu robežas vai runātāja emocionālo stāvokli.
- Intonācijas intensitāte - skaņu intensitātes maiņa, kas parasti rāda runātāja emocionālo stāvokli.
- Loģiskais akcents - izceļ vārdu vai vārdu savienojumu, kuram ir vislielākā nozīme attiecīgajā sazināšanās situācijā.
- Melodija - skaņu frekvences maiņas ar dažādām nozīmēm.
- Intonācijas temps - skaņu ilguma maiņas, kas rāda, piemēram, izteikuma svarīgumu, runātāja emocionālo stāvokli.
- Intonācijas tembrs.
Transkribēšana [izmainīt šo sadaļu]
Starptautiskajā fonētiskajā alfabētā vispārēju kāpjošu un krītošu intonāciju apzīmē ar diagonālām bultām: [↗] un [↘]. Tās var rakstīt kā zilbes daļu vai atdalīt ar atstarpi, ja intonācijai plašāka nozīme.
Ar intonācijas palīdzību ar vieniem un tiem pašiem vārdiem teikumam var piešķirt dažādas nozīmes:
- Iesim mājās?
- [↗iesim mɑːjɑːs ‖ ]
- [iesim ↘mɑː↗jɑːs ‖ ]
Pirmajā gadījumā jautātājs vaicā "ko darīsim?", bet otrajā - "uz kurieni iesim?"
Zilbes līmenī [izmainīt šo sadaļu]
Latviešu valodā ir zilbes intonācija, kas var būt stiepta (~), lauzta (^) vai krītoša (\). Dažkārt intonācija kalpo homonīmu nozīmju šķiršanai, piemēram, [zãle] (telpa), [zâle] (veģetācija), [zàles] (medikamenti).[3]
Atsauces [izmainīt šo sadaļu]
- ↑ Latviešu literārās valodas vārdnīca. 1.–8. Rīga, Zinātne, 1972.–1996.,"1. val. Valodas skaņu spēka, augstuma, ilguma un tembra maiņas, kas izsaka daļu izteikuma satura.", http://www.tezaurs.lv/sv/?w=intonācija
- ↑ Latviešu literārās valodas vārdnīca. 1.–8. Rīga, Zinātne, 1972.–1996.,"2. val. Valodā noteiktas skaņu augstuma un spēka maiņas zilbē (parasti garā zilbē).", http://www.tezaurs.lv/sv/?w=intonācija
- ↑ Masļanska, Olga & Rubīna, Aina (1992), Valsts valoda - Курс лекций латышского языка, Rīga, 11. lpp., "В латышском языке имеется слоговая интонация, которая может быть протяжной (~), прерывистой (^) и нисходящей (\). В некоторых случаях интонация имеет смыслоразличительное значение, например: за~ле ("зал"), за^ле ("трава"), za\les ("лекарство")"
