Irānas - Irākas karš

Vikipēdijas raksts

Irānas - Irākas karš
Irākas karavīri padodas Irānas armijai
Sākums: 1980. gada 22. septembris
Vieta: Persijas līča reģions, Irānas - Irākas robeža
Puses
Irāna Kurdistānas patriotiskā apvienība	Irāka Irānas tautas mudžahedīni Brīvprātīgie karavīri no dažādām arābu valstīm  ASV
Līderi
Ruholla Homeinī Abolhasans Banisadrs Ali Hameni Akbars Hašemi Rafsaņdžani Mostafa Hamrans	Sadams Huseins Ali Hasans Al-Madžids Masuds Radžavi
Zaudējumi
Apmēram 500 000 - 1 000 000 kritušo, ekonomiskie zaudējumi 500 miljardu doāru apmērā	Apmēram 500 000 - 75 000 kritušo, ekonomiskie zaudējumi 500 miljardu doāru apmērā
Galvenās sadursmes
Beigas
Beigas: 1988. gada 20. augusts
Līgums: ?
Iznākums: Neizšķirts Taktiska Irānas sakāve Stratēģiska Irākas sakāve Irānas - Irākas robeža paliek nemainīta

Irānas - Irākas karš, Irānā saukts arī par Nepieciešamo karu (جنگ تحمیلی, Jang-e-tahmīlī) vai Svēto aizsardzību (دفاع مقدس, Defā'-e-moghaddas), Irāka saukts arī par Kauju par Kadisijatu (قادسيّة صدّام, Qādisiyyat Saddām), bija militārs konflikts starp Irānas un Irākas armijām, kas sākās 1980. gada septembrī un beidzās 1988. gada augustā. Karš sākās ar Irākas iebrukumu Irānā sakarā ar robežstrīdu starp abām valstīm. Irākas valdība arī baidījās no apspiestās šiītu kopienas sacelšanās, jo tā iedvesmojās no Irānas islāma revolūcijas. Lai gan Irākas spēki centās izmantot Irānas revolūcjas haosu kā aizsegu un uzbruka salīdzinoši negaidīti, Irānas armija dažu mēnešu laikā atspieda Irākas spēkus atpakaļ un līdz 1982. gada jūnijam atguva zaudētās teritorijas. Nākamos sešus gadus Irāna turpināja uzbrukumus Irākai. Šo karu bieži salīdzina ar pirmo pasaules karu, jo arī šajā karā notika asiņainas cīņas ierakumos, apšaudes no spēcīgi bruņotiem ložmetēju posteņiem, masīva dzeloņstiepļu robežu izveidošanas robežteritorijā, kā arī Irākas ķīmisko ieroču uzbrukumi gan Irānas armijai un civiliedzīvotājiem, gan arī pret Irākas ziemeļos dzīvojošajiem kurdiem

Satura rādītājs 1 Vēsturiskais fons 1.1 Pēckoloniālā ēra 1.2 Pēc Irānas islāma revolūcijas 2 Kara hronoloģija 2.1 1980. gada septembris - Irākas iebrukums 2.2 Iebrukums apstājas 2.3 Irākas atkapšanās 2.4 Irānas uzbrukums 2.5 1983. - 1985. gads. Irāka sakauta, bet vēl nepadodas 2.6 1985. gada janvāris - 1986. gada februāri. Pretuzbrukumi turpinās 2.7 Uzbrukumi tankuģiem un ASV atbalsts Irākai 2.8 Miera noslēgšana

[izmainīt šo sadaļu] Vēsturiskais fons

Lai gan Irānas - Irākas kara iemesls bija cīņa par varu pār Persijas līci, konflikta saknes sniedzas senatnē. Starp Mezopotāmijas zemēm (tagadējās Irākas) un austrumos esošajiem kalnu reģioniem (Persija, tagadējā Irāna) jau no laika gala bijušas nesaskaņas par kurām ziņas atrodamas sākot ar šumeru pierakstiem. Spēcīgi strīdi risinājās par resursiem bagātās Kuzestānas provinces reģionālo piederību. Pirms Otomāņu impērijas valdīšanas, Irāka bija Persijas sastāvdaļa. 1638. gadā turku sultāns un ģenerālis Murads IV sakarā ar Zuhabas līgumu pārņēma kontroli pār Bagdādi. Robežstrīds starp otomāņiem un persiešiem risinājās simtiem gadu, laikaposmā 1555. līdz 1918. gadam tika noslēgti vismaz 18 dažādi līgumi, kas noteica robežas starp abām teritorijām. Mūsdienu robežas balstās uz Zuhabas līguma pamata. Mūsdienu Irāka radās pēc pirmā pasaules kara pārveidojot Britu impērijas Mezopotāmijas zemes, attiecīgi Irāka kļuva par nesaskaņu likumīgo mantinieci.

[izmainīt šo sadaļu] Pēckoloniālā ēra

1959. gada 18. decembrī Irākas līderis Abduls Karims Kasims paziņoja, ka otomāņi atdevuši Irānai teritorijas, kas pienākās Irākai. Irākas vadībai nepatika, ka ar naftu bagātā Kuzestānas province atrodas Irānas pakļautībā, un sāka atbalstīt Kuzestānas seperātistu kopienu. Irāka arī nesekmīgi centās risināt teritoriālos jautājumus Arābu līgas sanāksmēs. 1969. gadā Irāka uzsāka radiopārraides, kuras vērstas Irānas teritorijā, mudinot Kuzestānas iedzīvotājus pretoties Irānas valdībai, Irākas televīzija pat sāka demonstrēt Irākas karti ar jau pievienoto Kuzestānas provinci - saucot to par Nasīriju, kā arī pārsaucot Kuzestānas pilsētu nosaukumus arābu valodā. 1971. gadā, aizbildinoties ar teritoriālo strīdu par salām Persijas līcī, Irāka pārtrauca diplomātiskās attiecības ar Irānu. Pēc britu spēku aiziešanas Irākas valdība atņēma 70 000 irāņu īpašumus Irākas teritorijā un piespieda pamest valsti. Vēl viens konflikta iemesls bija strīds par Šat-el-arabas ūdensceļa teritoriālo piederību, Šat-el-arabas ūdensceļš bija svarīgs naftas eksportceļs abām konfliktējošajām valstīm. 1974. gadā Irāka uzbruk Irānai un cieta smagus zaudējumus, 1975. gadā pēc ANO iesaistīšanās abas valstis noslēdza Alžīras līgumu, kurā Irāka, lai normalizētu attiecības ar kaimiņvalsti, atteicās no pretenzijām pret Šat-el-arabas ūdensceļu. 1978. gadā abu valstu attiecības uzlabojās, kad Irānas slepeno dienestu aģenti novērsa propadomisko spēku apvērsuma mēģinājumu Irākā. Sadams Huseins (tajā laikā Irākas viceprezidents) sodīja ar nāvi daudzus armijas virsniekus un kā pateicību Irānas šaham deportēja Irākā dzīvojošo Irānas garīgās pretestības līderi Ruhollu Homeinī.

[izmainīt šo sadaļu] Pēc Irānas islāma revolūcijas

Sadams Huseisn centās Irāku izveidot par reģiona vadošo valsti un iebrukums Irānā ļautu pārēntm kontrolē Irānas naftas rezerves, tādā veidā palielinot ekonomisko varu. Homeinī, pēc Irānas islāma revolūcijas cerējā, ka musulmaņi varētu sākt pretošanos pastāvošai varai un kopīgiem spēkiem izveidot Islāma republiku. Homeinī un viņa Irānas islāma revolucinārie spēki atklāti izrādīja savu nepatiku pret Huseina režīmu, uzskatot to par neislāmisku un saucot Sadamu par "Sātana lelli", kā arī publiski aicināja irākiešus gāzt Sadama Huseina režīmu. Tajā pašā laikā dažādas ideoloģiskās armijas virsnieku "tīrīšanas" un bēdīgais tehniskais stāvoklis padarījā Irānas armiju, ka būtībā sastāvēja no vāji trenētiem kareivjiem, par praktiski neeksistējošu un Šat-el-arabas ūdensceļš netika pienācīgi apsargāts. 1980. gadā Irākas atbalstīti teroristi uzbruka Irānas vēstniecībai Londonā.

[izmainīt šo sadaļu] Kara hronoloģija

[izmainīt šo sadaļu] 1980. gada septembris - Irākas iebrukums

1980. gada jūnijā abas valstis jau kārtējo reizi pārtrauca diplomātiskās attiecības un robežrajonos pastiprinājās dažādas militāra rakstura sadursmes. 17. septembrī, Sadams Huseins uzrunāja Irākas parlamentu paziņoja, ka nesenie Irānas uzbrukumi Irākas robežai ir drauds Irākas suverēnitātei un Alžīras līgums ir zaudējis savu likumisko spēku un Irākai jādara viss iespējamais lai atgūtu Šat-el-arabas ūdensceļu. Irāka uzsāku iebrukumu Irānā 1980. gada 22. septembrī, kā kara iegansts tika minēts iespējamais Irānas specdienestu uzbrukums Irākas ārlietu ministram Tarikam Azizam. Galvenie spēki tika vērsti uz Šat-el-arabas ūdensceļa ieņemšanu, bet Huseins pavēlēja ģenerāļiem arī ieņemt Kuzestānas provinci. Huseins plānoja pasaulei parādīt, ka iebrukums vērsts tikai uz Irākas interešu aizstāvību un iekarot tikai Kuzestānas provinci. Irākas iebrukuma galvenie mērķi bija:

1. Pārņemt Šat-el-arabas ūdensceļu savā kontrolē
2. Ieņemt startēģiski svarīgas salas Persijas jūras līcī
3. Iekarot un pievienot Irākai Kuzestānas provinci
4. Gāzt Teherānas revolucionāru režīmu

Irākas uzbrukums pārsteidza vāji organizētos Irānas spēkus un kara sākumā Irākas armija nesastapa vērā ņemamu pretestību.

[izmainīt šo sadaļu] Iebrukums apstājas

Lai gan Irākas gaisa spēkiem izdevās kara sākumā veiksmīgi bombardēt Irānas lidlaukus, tiem neizdevās iznīcināt irāniešu lidmašīnas. Irākas armijas rīcībā bija Mig-23BN, Tu-22 un Su-20 lidmašīnas, kas nespēja doties tālos uzbrukumos dziļi Irānas teritorijā, attiecīgi Irākas gaisa spēki nespēja izcīnīt pārsvaru gaisa telpā. Lai gan dažas irākiešu lidmašīnas veica uzbrukumus Teherānā, Irānas gaisa spēki drīz vien atvairīja šos uzbrukumus, devās uzbrukumā un drīz vien izcīnīja pārsvaru pār Irākas gaisa spēkiem, tādā veidā paverot Irānas gaisa spēkiem iespēju veikt uzbrukumus mērķiem Irākas teritorijā. Pretēji iepriekš cerētajam, Irānas iedzīvotāji nenostājās pret Homeinī režīmu un sāka dedzīgu pretošanos Irākai. Novembrī Irānā ieradās apmēram 200 000 brīvprātīgo no citām arābu valstīm, lai atbalstītu Irānu cīņā pret Irākas iebrukumu. Drīz vien Irākas armija sāka izjust Irānas armijas pretestību, kas nebija tik vāja kā iepriekš tika prognozēts. 1981. gada martā Irānas iebrukums apstājās un apmēram gadu nenotika lielas izmaiņas frontē līdz 1982. gada martā Irāna uzsāka pretuzbrukumu un sāka Irākas armiju atspiest atpakaļ līdz 1982. gada jūnijam atkarojot zaudētās teritorijas. Īpaši svarīga uzvara tika izcīnīta Veidne:1982, kad Irāna atbrīvoja Koramsaras pilsētu Kuzestānas provincē.

[izmainīt šo sadaļu] Irākas atkapšanās

Drīz vien Huseins saprata, ka Irākas armija nespēs noturēties Irānā, un pavēlēja armijai atkāpties uz robežu. Huseins cerēja ka irākiešu karavīri cīnīsies dedzīgāk aizstāvot dzimteni. Stratēģiski noderīgi bija arī atkāpties uz robežas nocietinājumiem. Kā oficiālo atkāpšanās iemeslu Huseins paziņoja palīdzības sniegšanu [[Libāna|i, kurā 1982. gada 6. jūnijā iebruka Izraēla. Viņš arī lūdza irāniešus ņemt vērā Libānas situāciju, taču tas visdrīzāk tika darīts, lai pasargātu Irākas armiju, nevis libāniešus. Irānai tika izteikts piedāvājums izbeigt karu Saūda Arābijai kā starpnieku izmantojot Irāku, izmaksājot 70 miljardus dolārus, kā kompensāciju no arābu valstīm, lai gan Irānas valdība atzina piedāvājumu par ļoti izdevīgu, tā tomēr atteicās un pieprasīja Sadama Huseina režīma gāšanu, 100 000 šiītu repatriāciju kā arī 200 miljardus dolārus kara izdevumu segšanai. 21. jūnijā Homeinī uzruna lika noprast, ka Irānas pretuzbrukums neapstāsies ar Irānas teritorijas atbrīvošanu un Irānas armija turpinās uzbrukumu ieejot Irākā. Homeinī arī paziņoja, ka vienīgais miera nosacījums ir Bagdādes režīma nomaiņa un Irākas pārveidošana par islāma republiku.

[izmainīt šo sadaļu] Irānas uzbrukums

Homeinī solījums drīz tika piepildīts un 1982. gada 13. jūlijā Irānas armija iebruka Irākā un virzīja savus spēkus uz Basru - otru nozīmīgāko Irākas pilsētu. Taču šis irāniešu uzbrukums atdūrās pret spēcīgajiem irākiešu robežposteņiem un apjomīgajiem ierakumiem, kas atšķirībā no steigā uzbūvētajām pozīcijām iekarotajās Irānas teritorijās bija būvēti un attīstīti gadiem. Irākieši veiksmīgi aizstāvejās izmantojot labi attīstīto bunkuru un artilērijas pozīciju tīklu. Sadams Huseins bija arī palielinājis armijas sastāvu par gandrīz 300 000 cilvēku. 1982. gada nogalē Irānas armija piedzīvoja smagus zaudējumus, jo izgāzās operācija "Ramadāns", kas bija vērsta uz Basras ieņemšanu, kad pret irāniešu uzbrukumiem Irākas armija izmantoja ķīmiskos ieročus.

[izmainīt šo sadaļu] 1983. - 1985. gads. Irāka sakauta, bet vēl nepadodas

Pēc 1982. gada uzbrukuma izgāžanās Irāna cerēja uz panākumiem sakaujot robežrajonos esošos spēkus. Lai gan Irānas armijai bija skaitlisks pārsvars, sliktās organizācijas dēļ irānieši nespēja veikt vienu visu fronti aptverošu uzbrukumu, kas būtu pārrāvis Irākas armijas aizsardzības līniju. 1983. gadā Irāna organizēja 5 lielus uzbrukumus, taču tie rezultātus nenesa un situācija nemainījās. Neskatoties uz neveiksmēm Homeinī nemainīja savu nostāju attieībā pret miera nosacījumiem. Huseins cerēja, ka Irānas armijas neveiksmes un lielais kritušo skaits piespiedīs Irānu noslēgt mieru, taču 1984. gadā Homeinī vēlreiz atkārtoja Bagdādes režīma maiņas nepieciešamību. Saprazdams, ka situācija nemainīsies, Huseins piedraudēja bombardēt 11 Irānas pierobežas pilsētas, ja Irāna neatkāpsies. Irānas armija uz draudiem apdraudēja ar masīvu, bet kārtējo reizi neveiksmīgu, uzbrukumu ziemeļos. Sadams Huseins izpildīja draudus un divas nedēļas bombardēja Irānas pierobežas pilsētas, Irānas gaisa spēki uz to atbildēja uzbrūkot Irākas pierobežas pilsētām - šādi uzbrukumi pilsētām drīz tika iesaukti par "kaujām par pilsētām" un līdzīgi scenāriji atkārtojās vēl piecas reizes. Februāra beigās Irānas armija centās ieņemt Kut-al-amaras pilsētu, kas atradās pie stratēģiski nozīmīgas šosejas, kas savienoja Basru ar Bagdādi, ja Irānai izdodtos ieņemt šo pilsētu, tad Irākas armijas pārvietošanās būtu krietni aprgūtinātā, taču Irānas armijai izdevās nonākt tikai 24 kilometru attālumā no pilsētas, kad irākieši atspieda uzbrukumu. Veiksmīgāka izrādījas kaujas operācija, kas tika vērsta pret Madžunas salām - lai gan Irāka izmantoja gan sinepju gāzi, gan zarīnu, Irānas armijai izdevās iekarot salas un noturēt tās savā varā līdz pat kara beigām.

[izmainīt šo sadaļu] 1985. gada janvāris - 1986. gada februāri. Pretuzbrukumi turpinās

Tā kā Irāka sāka saņemt materiālo palīdzību no rietumvalstīm, lai apturētu Irānu, Sadams Huseins 1985. gada 28. janvārī uzsāka pirmo uzbrukumu Irānai kopš 1980. gada beigām, taču šī operācija izgāzās un Irānas armija atbildējā ar pretuzbrukumu Basras virzienā. 1985. gadā Irānas armijas un pārējo bruņoto vienību organizācija uzlabojās un kopīgiem spēkiem izdevās daļēji ieņemt startēģiski svarīgo Bagdādes - Basras šoseju, bet Irākas armija atbildēja ar ķīmisko ieroču uzbrukumu Irānas pozīcijām un vairāku Irānas pilsētu, ieskaitot Teherānas apšaudi ar raķetēm. Šāda Irākas rīcība uzsāka kārtējo "kauju par pilsētām".

[izmainīt šo sadaļu] Uzbrukumi tankuģiem un ASV atbalsts Irākai

Jau sākoties karam abas valstis uzbruka naftas tankuģiem Persijas līči, taču uzbrukumi izrādījās neefektīvi un tankuģu satiksme tika reorganizēta no citām ostām, tālāk no tiešas karadarbības zonas. 1982. gadā pēc Irānas veiksmīgā pretuzbrukuma, ASV prezidents Ronalds Reigans paziņoja par ASV atbalstu Irākai, jo ASV nevēlājās pieļaut Irānas uzvaru un revolucionārā islāma nostiprināšanos reģionā. Palīdzība tika sniegta gan politiski, gan ekonomiski, gan arī militāri. Atbildot uz "tankuģu karu" ASV paziņoja, ka jebkurš zem ASV karoga peldošs kuģis tiks konvojēts, attiecīgi sekojot starptautiskajiem likumiem uzbrukums šādām kuģim ļautu ASV jūras spēkiem atbildēt ar pretuzbrukumu. Veidne:1987 Irākas iznīcinātājs uzbruka ASV fregatei "Stark" nogalinot 37 cilvēkus. ASV gaisa spēki arī veica dažus uzbrukumus Irānas naftas laukiem, atbildot Irānas aviācijas uzbrukumam ASV tankuģiem Kuveitā

[izmainīt šo sadaļu] Miera noslēgšana

1987. gads sākās ar kārtējiem Irānas armijas uzbrukumiem dažādos frontes posmos. Pusotru mēnesi turpinājās smagas cīņas par Basru, taču Irākas armija izdevās pilsētu nosargāt. Irānas armija centās iekarot ar naftu bagāt Kirkūkas pilsētu, taču šis uzbrukums neizdevās un arī 1987. gada laikā nenotika īpašas izmaiņas frontes līnijā. 20. jūlijā tika pieņemta ANO rezolūcija, kas pieprasīja karadarbības pārtraukšanu un atgriešanos pie pirmskara robežas - Irāka rezolūciju pieņēma, taču Irāna negribēja zaudēt iekaroto un vēl cerēja uz uzvaru. 1988. gada aprīlī Irākas armijai izdevās daži veiksmīgi pretuzbrukumi un ņemot vērā situāciju arī Irāna pieņēma rezolūciju un 1988. gada 20. augustā karadarbība beidzās.