Islāma pravieši

Vikipēdijas lapa

Daļa no kategorijas:

Islāms

Ticības uzskati (akīda)

Dievs · Islāma monoteisms
Eņģeļi  · Dieva Grāmatas
Nākamā dzīve · Kadars
Muhameds · Pārējie pravieši

Prakse

Ticības apliecinājums · Lūgšana
Gavēnis · Labdarība · Svētceļojums

Svētie raksti un likumi

Korāns · Sunna · Hadīts
Fikhs · Šariats

Vēsture un vadītāji

Vēstures hronoloģija · Sahaba
Sunnīti · Šiīti
Kalamisti · Sūfiji
Rašidūni · Šiītu imāmi

Kultūra un sabiedrība

Pētniecība · Dzīvnieki · Māksla
Kalendārs · Bērni
Demogrāfija · Svētki
Mošejas · Filozofija
Zinātne · Sievietes
Politika · Sludināšana

Islāms un citas reliģijas

Kristietība · Jūdaisms
Hinduisms · Sikhisms · Džainisms

Skatīt arī

Kritika · Islāmafobija
Islāma terminu rādītājs

Pravieši islāmā ir personas, kurām islāmā piešķirts tituls nabi (no arābu valodas — 'pravietis', dsk. anbijā). Praviešus Dievs sūtījis katrai tautai un katrs pravietis (izņemot Muhamedu) sūtīts noteiktai tautai ar vēstījumu, bet Muhameds saņēmis vēstījumu visai pasaulei.

Islāma pravieša jēdziens ir plašāks nekā kristiešu vai jūdu pravietis, jo islāmā pastāv atšķirība starp rasûl (ziņnesis) un nabi (pravietis).[nepieciešama atsauce] Abi ir saņēmuši Dieva atklāsmes, bet tikai ziņnesis ir tas, kuram Dievs ir nodevis ziņu sludināšanai kādai tautai un nodrošinājis viņam veiksmi. Dažus praviešus islāmā īpaši izceļ, jo viņi Korānā nosaukti vārdā.

Visi pravieši bija saņēmuši „vahi” (Dieva atklāsme) un tie pravieši, kas bija saņēmuši „šariā” (dzīves likumi) un tos apkopojuši vienā grāmatā, arī sauc par ziņnešiem.

Islāma praviešu iedalījums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirmais islāma pravietis ir Âdems (Ādams) un pēdējais — Muhameds, jo viņam pieder tituls „Praviešu zīmogs”. Isa (Jēzus), tāpat kā kristiešiem, arī musulmaņiem ir pravietis, kas dzimis jaunavai Merjamai (Marija) un viņu uzskata par tādu pat pravieti, kā pārējos. Islāmā īpaši tiek izcelti pieci pravieši:

Pirmo četru praviešu dzīves gaitas īpaši bieži tiek aprakstītas Korānā un visbiežāk pieminētais no viņiem ir Mûsa.

Islāma praviešu uzskaitījums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Âdams ir pirmais islāma pravietis un pirmais cilvēks, ko radījis Dievs, iedvešot dzīvību pēc 40 dienu stāvēšanas. Âdams ir nozīmīgs tēls arī kristietībā un jūdaismā un pasaulē ļoti plaši ir pazīstams stāsts par Âdamu un Ievu.

Idris (Ēnohs) dzīvoja lielā trūkuma laikā, kad Dievs bija sodījis cilvēkus par to, ka tie Viņu aizmirsuši. Idris sāka piesaukt Dieva vārdu, lai iegūtu atkal Viņa labvēlību.

Nûhs (Noa) ir pazīstams ar lielajiem plūdiem un ar monoteisma sludināšanu. Islāmā uzskata, ka Nûha uzticība Dievam bija galvenais iemesls tam, ka viņu izvēlējās šķirsta pagatavošanai, kurā paglābās radības, kas turpināja dzīvi uz zemes. Atšķirībā no kristiešiem un jūdiem, islāmā netiek uzskatīts, ka lielie plūdi bija visas pasaules mērogā.

Huds, kam veltīta 11. sûra, bija viens no pieciem, kas izdzīvoja pēc Dieva uzsūtītā negaisa. Huds nav minēts Vecajā derībā.

Salehs izdzīvoja, kad Dievs viņam lika pamest savu tamudu cilti, lai paglābtos no spēcīgās zemestrīces, ko Viņš sūtīja, lai sodītu cilvēkus par īpašā kamieļa nogalināšanu.

Ibrahims (Abrahāms) ir viens no zināmākajiem islāma praviešiem, jo Mekā uzcēla Kābu un no viņa pēctečiem cēlusies cilts, kurā piedzima pēdējais pravietis Muhameds. Ibrahimu piemin arī „Eid al-Adha” gadadienā par to, ka Dieva vārdā viņš gandrīz upurēja savu dēlu Ismailu (Išmaēls). Ibrahims ir pirmais pravietis, kas ticīgos nosauc par musulmaņiem, resp. par Dievam padevīgajiem.

Lûts (Lots, arī Luts vai Lats) islāmā zināms ar savu sludināšanu Sodomā un Gomorā pret homoseksuālismu. Islāmā uzskata par nepatiesu Vecajā derībā teikto par Lûta seksuālajām attiecībām ar savām meitām, kā rezultātā viņām no sava tēva esot piedzimuši dēli.

Ismails (Išmaēls) bija Ibrahima pirmdzimtais un ir ievērojams ar to, ka viņu gandrīz upurēja. Sirodams ar māti Hagaru ūdens meklējumos Mekas apkaimē, uzgāja Zamzama aku, kas darbojas arī mūsdienās.

Ishaks (Īzāks) bija Ibrahima otrais dēls un kļuva par pravieti Kānaāna zemē. Kopā ar brāli Ismailu turpināja sludināšanu kā islāma pravieši.

Jakubs (Jēkabs) bija Ishaka dēls un turpināja viena Dieva sludināšanu, kā bija darījuši viņa vectēvs un tēvs.

Jûsufs (Jāzeps) bija Jakuba dēls un kļuva par Ēģiptes faraona padomnieku, jo tas ticēja Jûsufa sapnim par Ēģiptes saimniecības uzplaukumu. Lielāko daļu sava mūža viņš pavadīja šķirti no savas ģimenes, jo citi brāļi, būdami greizsirdīgi par viņa veiksmi, iestāstīja tēvam Jakubam, ka Jûsufs esot miris.

Eijûbs (Ījabs) tika dāsni apdāvināts par savu pacietību un uzticību Dievam, kad 18 gadus viņam bija jāizcieš slimības. Viņam tika dots jaunības avots, kas izdziedēja jebkādas kaites.

Shoaibs (Jetrus) arī bija Ibrahima pēctecis un islāmā uzskata, ka viņam Dievs licis vadīt Midjanas un Ajkā ciltīs netālu no Sīnaja kalna. Kad šīs apkaimes cilvēki vairs neuzklausīja Dieva brīdinājumus, Dievs sagrāva neticīgo ciematus. Daži vēsturnieki norāda, ka šis nav tas pats Shoaibs, kurš minēts Vecajā derībā kā tēvs Ciporai, kuru vēlāk apprecēja Mûsa (Mozus).

Mûsa (Mozus) Korānā tiek minēts visvairāk no visiem praviešiem un viņš ir īpaši svarīgs sakarā ar Tevrata (Tora) atklāsmi Israēla ļaudīm. Korānā tiek atklāts, ka Mûsa ieguva saikni ar Dievu uzreiz pēc tam, kad bija izpildījis visus rīkojumus pie Sīnaja kalna. Pēc tam, kad Ēģiptes faraons neņēma vērā viņa apgalvojumus par Dieva varenību, Mûsa atbrīvoja paverdzinātos ebrejus un četrdesmit gadus vadīja viņus tuksnesī uz Svēto zemi. Vēlāk, citā gājienā uz Sīnaja kalnu, Mûsam tika atklāts Tevrats (Tora) un Desmit baušļi. Savā nāves dienā viņš esot izvēlējies mirt, lai būtu tuvāk Dievam, nevis, lai turpinātu dzīvot.

Hâruns (Ārons) bija sava jaunākā brāļa Mûsa palīgs un viņam arī bija uzdevums paglābt Israēla ļaudis no Ēģiptes faraona. Hâruns bieži runāja Mûsa vietā, kad pēdējam bija kādi šķēršļi pašam runāt.

Dâvuds (Dāvids) ir pravietis, kuram Dievs atklāja Zaburu (psalmi). Viņš ir arī slavens ar Goliāta uzvarēšanu, bet islāmā tiek noliegts Vecajā derībā rakstītais, ka Dāvids licis nogalināt Ūriju, lai apprecētu viņa sievu (Otrā Samuēla 11:25—27).

Sülejmans (Zālamans) bija Dâvuda dēls un no tā bija daudz mācījies. Sülejmanam Dievs bija devis varu pār visām radībām, tai skaitā pār džiniem. Sülejmans bija slavens ar savu godīgumu un taisnīgumu un valdīja valstī, kas aptvēra Arābijas dienvidus.

Iljass (Elija) bija Hâruna pēctecis un valdīja Arābijas dienvidos pēc Sülejmana valsts sabrukuma. Iljass centās pārliecināt pussalas ļaudis ticēt vienīgajam Dievam, bet kad cilvēki novērsās, viņus sodīja ar ilgstošu trūkumu un badu.

Eljesa, arī al-Jasa (Eliša vai Elīsa) turpināja valdīt pār Israēla tautām pēc Iljasa nāves. Viņš centās pārliecināt valdniekus par Dieva varenību, bet viņu apsūdzēja maģijā un padzina.

Jûnuss (Jons) saņēma Dieva rīkojumu palīdzēt Ninevehas cilvēkiem pieņemt Dievu, bet tie atteicās pakļauties Dievam.

Zekerijja (Zaharija) bija Sülejmana pēctecis un Isa (Jēzus) mātes Merjamas (Marija) patrons. Korānā teikts, ka viņš esot lūdzis Dievam dēlu, jo viņa sievai nevarēja būt bērnu. Dievs viņa lūgšanas uzklausīja un uz laiku atņēma viņa sievai neauglību, lai varētu Zekerijjam dāvāt dēlu Jahju (Jānis Kristītājs).

Jahja (Jānis Kristītājs) savā dzīvē esot spējis noturēt iespaidīgas ceremonijas, lai sludinātu Ibrahima (Abrahāma) ticību.

Isa (Jēzus) ir viens no svarīgākajiem islāma praviešiem un tiek saukts par Isa al-Masîh (Mesija Jēzus) un ticis sūtīts vadīt Israēla tautas. Korānā skaidri norādīts, ka Isa nav Dieva dēls, bet ir ziņnesis un pravietis. Ar Dieva svētību Isa paveica vairākus brīnumus un islāmā uzskata, ka viņš neesot dzēris alkoholu. Musulmaņi uzskata, ka Isa netika sists krustā, lai tā nomirtu. Korānā teikts, ka Isa ir augšāmcēlies pie Dieva, bet viņa vietā esot sists krustā kāds cits (4:157).

Muhameds ir pēdējais, noslēdzošais „Praviešu zīmogs” un viņam tika nodots vēstījums visai pasaulei un pēc viņa nāves tika noteikti Pieci islāma pīlāri. Viņa musulmaņu valdnieka varu mantoja vairāki kalifi līdz IX gadsmitam, kad 1924. gadā Turcijas Lielā Nacionālā asambleja atcēla kalifātu un nodeva funkciju izpildi Turcijas Valsts reliģijas pārvaldei (ministrijai).

Korānā minētie pravieši
Ādam Idris Nuh Hud Saleh Ibrahim Lut Ismail Ishak Jakub Jusuf Eijūb
آدم ادريس نوح هود صالح إبراهيم لوط اسماعيل اسحاق يعقوب يوسف أيوب
Ādams Ēnohs Noa Huds Salehs Abrahāms Luts Išmaēls Īzāks Jēkabs Jāzeps Ījabs

Shoaib Mūsa Hārun Dhul-Kifl Dāvud Sulajman Iljas Al-Jasa Jūnus Zekerijja Jahja Isa Muhammed
شعيب موسى هارون ذو الكفل داود سليمان إلياس اليسع يونس زكريا يحيى عيسى محمد
Jetrus Mozus Ārons Dhul-Kifl Dāvids Zālamans Elija Eliša Jons Zaharija Jānis Kristītājs Jēzus Muhameds