Islāmisms

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Split-arrows.svg
Ir ierosinājums sadalīt šo rakstu atsevišķos rakstos

Islāmisms, arī islāma fundamentālisms, ir politizētā islāma ideoloģija, kas izmanto šariatu, noliedzot sekulārās valdīšanas formas. Radusies 20. gadsimta vidū kā reakcija uz Rietumu ietekmi, straujām izmaiņām musulmaņu sabiedrībā un modernizāciju.

Jēdziens "islāmisms" ir tikai viens no apzīmējumiem, ar kuru raksturo politisko aktivitāti islāma kontekstā. Sākotnēji šī fenomena definēšanai literatūrā tika lietots vārds islāma "fundamentālisms", kas nav īsti precīzs, jo mehāniski pārnests no citas kultūras paradigmas. Ir arī citi citi apzīmējumi, piemēram, "integrisms", "politiskais islāms", "džihādisms", "salafīsms". Attiecībā uz islāmismu, pētniecībā pastāv tā definīciju daudzums, kas brīžiem apgrūtina tā skaidrojumu. Pēdējos gados politoloģijā aizvien populārāks kļuvis apzīmējums "islāmisms", jo šis jēdziens ir ērtāks - tā sakne ir „islāms”, bet savukārt, galotne –isms norāda uz ideoloģiju, tādā veidā islāmisms ietver sevī reliģisko, politisko un ideoloģisko darbību. Citiem vārdiem, islāmismu var definēt kā islāma totālu ideoloģisko sistēmu, reliģijas un politikas sintēzi.

Koncepcija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kā atbildi uz jaunā laika problēmām, islāmisms meklē islāmā, noliedz jebkādu sekulārās, laicīgās sfēras eksistenci, bet patur reliģijas un politikas nedalāmību. Islāmisms piedāvā ideālu sabiedrības un valsts iekārtas struktūru, kuras pamatā ir islāma likumu ievērošana. Kaut arī par galveno idejisko kodolu islāmismā ir nevis reliģisko, bet sabiedrisko problēmu risināšana, teoloģiskais diskurss tomēr paliek galvenais līdzeklis kā ietekmēt sabiedrību.

Arābu valodā nav tāda jēdziena kā islāmisms, jo tas ir rietumu pasaules konstrukts, paši islāmisti sauc savi par salafītiem, jeb „dievbijīgo senču sekotājiem” (salaf al-salih), atsaucoties uz agrīnā islāma salafītu tradīciju. Viduslaikos salafīti bija musulmaņi, dažreiz islāma teologi, kas aicināja atgriezties apmaldījušos musulmaņus pie īstā, sākotnējā islāma, atgriezties pie Muhameda un taisnīgo kalīfu laika tradīcijas. Rietumu akadēmiskajā vidē islāmisma vietā ļoti bieži tiek lietots vārds salafīsms, bet tas kļūst arvien arhaiskāks.[nepieciešama atsauce]

Pētniecībā pastāv divi polāri uzskati, attiecībā uz islāmisma nākotnes perspektīvām. Pirmo polu aizstāv tie, kas uzskata, ka islāmismu gaida pagrimums, otro polu aizstāv tie, kas uzskata, ka islāmisms ir mūžīgs fenomens islāmā. Franču autors Olivjē Ruā raksta, ka islāmisms vairs nav ģeostratēģisks faktors, tas nespēj apvienot un mobilizēt musulmaņu pasauli. Katra islāmistu kustība, organizācija, kas rodas kādā konkrētā musulmaņu valstī, tur eksistencionālā līmenī, negūstot īpašu izplatību ārpus savas valsts robežām.[1] Cits autors Žils Kepels uzskata, ka islāmistu politiskie projekti un plāni dibināt islāma valsti netiek realizēti, tie neattaisno savu ideoloģiju, jo nav nodibināts Kalifāts.[2]

Islāmisma saknes[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Islāmisma pirmsākumi ir meklējami viduslaikos, un saistās ar divām personām, proti, Tikkidīnu Ibn Taimiju (1263- 1328) un Ahmadu Abū Hanbalu (783- 855). Ibn Taimija bija islāma zinātnieks, kas dzīvoja tagadējā Sīrijā. 13. gs beigās viņš aktīvi piedalījās džihāda sagatavošanā pret Armēniju un vēlāk aizstāvēšanās džihādā pret mongoļu uzbrukumiem. Viņš pirms 7 gadsimtiem noformulēja idejas, kas tagad sastāda islāmisma konceptuālo pamatu:

  • absolūta uzticēšanās Korānam un Sunnai (taslim);
  • jebkāda jauninājuma (bid’a), kas neatbilst Korānam un Sunnai, kategoriskais noliegums;
  • politikas, valsts un reliģijas neatdalīšana;
  • konfesionālās segregācijas sekmēšana, totāla citu ticību nepieņemšana.

Ibn Taimija papildināja islāma piecus pilārus ar sesto - džihādu, kas viņam kļuva par individuālo pienākumu. Ahmads Abū Hanbals bija visstingrākās islāma hanbalītu juridiskās skolas (mazhaba) pamatlicējs. Ja pārējās islāma juridiskās skolas (hanafītu, šafiītu un malikītu) radās kā skolas uzreiz, tad hanbalītu skolai no paša sakuma bija politiskās kustības iezīmes. Islāmisma pirmsākuma kontekstā ir svarīgi pieminēt arī haridžītu sektu. Tā radās 657. gadā, laikā kad pēdējais taisnīgais kalīfs Alī konfliktēja ar Omeijādu dināstijas pamatlicēju Muāviju. Tieši haridzīti bija pirmie, kas pēc Muhammeda nāves 632. gadā uzstādīja jautājumu par to, kādam ir jābūt īstam musulmaņu valdniekam, tie neatdalīja politiku no reliģijas, laicīgo no reliģiskās varas.

Islāmisma galvenie ideologi mūsdienās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Hasāns al-Banna (1906-1949) radīja un attīstīja sunnītu islāma pasaulē urbanizētu fundamentālismu, kas kļuva par alternatīvu vahhābisma konservatīvajam fundamentālismam.[3] Al-Banna uzskatīja, ka islāma ideoloģija ir pašpietiekama musulmaņu sabiedrībai, un tai nav jāseko rietumu kapitālismam. Viņš noraidīja nacionālās valsts ideju, apgalvojot, ka visa musulmaņu pasaule ir viena kopiena (ummah).

Viņš 1928. gadā Ēģiptē dibināja organizāciju „Musulmaņu Brālība”(Ikhwān al- Muslimin), kuru var uzskatīt par pirmo islāmistu organizāciju. "Musulmaņu Brālības" galvenais lozungs bija: „Allāhs ir mūsu mērķis, Pravietis ir mūsu vadonis, Korāns ir mūsu konstitūcija, džihāds ir mūsu ceļš, un nāve Allāha ceļā ir mūsu augstākais sapnis”. Tā koncentrējās uz izglītības un dievbijīguma programmām, atverot skolas un aicinot pievērsties īstam islāma dzīvesveidam. Šo organizāciju īpaši raksturo tas, ka tā kaut arī bija islāmiska savos mērķos un konceptos, bet tiešā veidā tā nebija saistīta ar senām islāma institūcijām un struktūrām. Sākotnēji "Musulmaņu Brālības" centrs atradās Ēģiptē, bet kopš 1936. gada tās ietekmē izplatījās arī uz kaimiņzemēm. 1939. gadā sakarā ar arābu- ebreju konfliktu Palestīnā, Al- Banna no jauna definēja „Musulmaņu Brālības” ideoloģiju, līdz ar to pārvēršot to par politisku organizāciju. Organizācija balstās uz trīs principiem: islāms ir visaptveroša sistēma, kura pašattīstas (mutakāmil bi- dhātih), un ir maksimālais dzīves ceļš visās tās sfērās; islāms emanē no diviem pamatprincipiem: Korāna un pravietiskās tradīcijas (Sunnah); islāms iederas visos laikos un vietās.[4] Al- Banna pasludināja savu kustību par sunnītu tradīcijas un sunnītu ceļa, salafiyyah vēsts un islāma reformistu uzskatu mantinieku. „Musulmaņu Brālības” programmu sastādīja divi punkti: pirmkārt, mērķis padarīt kustību par starptautisku, cīnoties ne tikai par Ēģiptes, bet arī par visu musulmaņu valstu atbrīvošanos no rietumu kontroles; otrkārt, pienākums izveidot brīvu islāma valdības formu. Organizācijas ietvaros gatavoja profesionālus slepkavas, lai veiktu politiskas izrēķināšanās. Pēc Ēģiptes premjerministra noslepkavošanas 1948. gadā "Musulmaņu Brālība" tika aizliegta, tās locekļi tika apcietināti, bet pats Al-Banna tika sodīts ar nāvi. Mūsdienās "Musulmaņu Brālība" un tās atzari ir plaši izplatīti gan Tuvo Austrumu, gan Eiropas reģionā.

‎

Atšķirībā no Ēģiptes, kur pret "Musulmaņu Brālību" tika vērstas represijas no Nasera valdības puses (1954.g), kas apstādināja tās darbību no koloniālā perioda līdz mūsdienām, islāmisms Indijas subkontinentā attīstījās bez pārtraukšanas, sākot no 20.gsm. 30.gadiem līdz pat mūsdienām.

Syedmaududi.gif

Maulana Maududi Pakistānā izstrādāja teorijas un koncepcijas, kas ļauj islāmistu ideoloģijai adaptēties jauniem politiskiem apstākļiem, nacionālo valstu izveidošanai. Viņš lika pamatus islāma valsts teorijai, kā pretstats musulmaņu nacionālismam, uz kura pamata 1947.gadā izveidojās Pakistāna. Maududi no no sākuma nodarbojās ar Ziemeļindijas musulmaņu rakstvalodas attīstību- urdu valodu. Savu pirmo grāmatu Džihāds islāmā Maududi nopublicēja urdu valodā. 20.gadu beigās laikā, kad Hasāns al-Banna veidoja MB asociāciju Ēģiptē, Maududi bija naidīga attieksme pret projektu izveidot musulmaņu valsti ierobežotā teritorijā, kurā vara drīz pārnāks nacionālistu elites rokā. Maududi bija pret tiem nacionālistiem, kas ietekmējoties no rietumiem, gribēja izveidot Pakistānas nacionālo valsti pēc Eiropas nacionālo valstu parauga. Viņš arī bija pret Pakistānas ulemiem, kas sadarbojās ar nemusulmaņu valdību, kopš 1857. gada, kad pie varas nāca Lielbritānijas kolonizatori. Maududi aizstāvēja islamizāciju „no augšas” ar pašas valsts centieniem Dieva suvererinātes (hakimiyyah) vārdā. Maududi apgalvoja, ka politika ir organiska un neatņemama islāma ticības daļa, un islāma valsts ir panaceja pret visām problēmām. Maududi uzskatīja, ka islāma pieci pilāri ir tikai sagatavošanas stadijas džihādam, cīņai pret tiem, kas uzurpēja Dieva suverenitāti. Maududi padarīja reliģiju par politiskās cīņas ideoloģiju. Lai uzsāktu savu revolūciju, Maududi izveidoja islāma revolūcijas priekšpulku, nodibinot 1941. gadā partiju Jama’at-i Islami. Partija sekoja pirmo musulmaņu piemēram, kad tie 622. gadā kopā ar Muhamedu veica hidžru, bēga no Mekas uz Medīnu, lai dibinātu islāma valsti. Maududi dibinātā partija pildīja to pašu funkciju. Maududi bija pirmais 20. gadsimtā, kas padarija islāma politisko teoriju par darbības stratēģiju. Vēlāk viņam sekoja pārējie islāmistu ideologi, bet atšķirībā no pārējiem islāmistu organizācijām vēlākajā periodā, Maududi partija eksistēja legāli un šo partiju neatbalstīja zemākie sabiedrības slāņi, jo tur urdu valoda nebija izplatīta.

Ajatolla Homeinī (1902-1989) ir šiītu islāmisma ideologs. Viņa tēvs un vectēvs bija autoritatīvi islāma teologi, tādēļ Ruhollas liktenis jau pirms viņa dzimšanas bija iepriekšlemts kļūt par islāma garīdznieku. 27 gadu vecumā Ruholla dabūja mudžtahida titulu, un 50 gadu beigās kļuva par ajatollu- kas nozīmē „dievišķā zīme”. Homeini neiedomājās teoloģiju bez politikas un izteicās, ka „islāms ir politika”. Homeini nolēma izplatīt islāmu ne tikai miera ceļā, bet arī ar zobenu. 1937. gadā pēc sava hadža, svētceļojuma uz Meku, viņš devās uz Nedžefas pilsētu, kur iepazinās ar islāmistu organizāciju „Musulmaņu Brālības” (Ikhwan al-Muslimin) darbību. Viņš tuvāk iepazinās ar MB līderiem, un vēlāk, kad sākās arābu-ebreju konflikts, iestājās Fatah un Hamas pusē. Viņš sāka tās finansiāli atbalstīt, un pirms tam izveidoja Hizballah organizāciju.

Jau no pirmajām savas darbības dienām Ruholla atradās opozīcijā šaha varai. Jau būdams students, talībs medresē, 1925. gadā- viņš publiski izteicās, ka Irānai klāsies labi tikai tad, kad tiks gāzta Pehlevi dinastijas vara. Bet tolaik viņam, kā studentam, nepievērsa uzmanības. Homeini no sākuma pasniedza medresē Kumas pilsētā. Šaha un valdošās dinastijas nīcināšana bija atbalstāma parasto ļaužu vidū, tirgotāju, zemnieku vidū. Tauta saredzēja Homeini personā ne tikai garidznieku, bet arī apveltīto ar Dieva žēlastību. Un tam bija dziļa nozīme. Ir jāsaka, ka Ruhollas otrais vārds Musavi norāda uz to, ka Homeini ģeneoloģija aiziet pie svētā Musas Kazema un pie paša Pravieša Muhameda. Citiem vardiem, Homeini ir tiešais Pravieša pēcnācējs- seīd, un tādēļ nēsā melno turbānu, bet pārējie garidznieki nēsā balto turbānu. Pats galvenais ir tas, ka pēc islāma kanoniem, tikai tiešie Pravieša pēcnācējie ir likumīgi un pilntiesīgie valdnieki musulmaņu kopienā. Bet šaham Muhammadam Rezam Pehlevi nebija šādu pilnvaru, tas nozīmē, ka viņa ģimene uzurpēja varu. Vēl viena Pehlevi dinastijas vaina un grēks, Homeini acīs, bija Irānas politika, kas bija orientēta uz rietumiem. Šahs īstenoja Irānas modernizācijas politiku, ieviesa likumu, saskaņā ar kuru sievietēm bija atļauts nenēsāt galvas aizsegu, bija atļauts valkāt rietumu apģērbus, aizliedza daudzas islāma ceremonijas, atņēma šiītu garidzniecībai zemes īpašumus. Atšķirībā no šaha, Homeini dzīvoja askētiski, bet nevar teikt, ka viņš dzīvoja nabadzībā. Viņam un viņa brāļiem piederēja zemes īpašumi, uz kurām strādāja zemnieki, tas viņam guva krietnus naudas ienākumus, kurus viņš tērēja savu studentu, talību stipendiju izmaksāšanai. 27 gadu vecumā viņš apprecējās ar desmitgadīgo sava medreses skolotāja meitu. Viņa viņam dzemdēja septiņus bērnus, divi no kuriem nomira vēl agrā bērnībā. Pārējie bērni, divi dēli un trīs meitas tika audzinātas saskaņā ar islāma tradīcijām.

Par otro galveno Irānas Revolūcijas ideologu var uzskatīt Alī Šariati (1933- 1977), kas bija islāma filozofs. Viņš, pirmkārt, piedāvāja musulmaņu valstīm modernizācijas projektu bez vesternizācijas, un aicināja uz sunnītu sadarbošanos ar šiītiem uz islāma kopīgo problēmu risināšanas pamatiem. Otrkārt, viņš uztvēra islāmu kā universālu revolucionāru projektu. Treškārt, viņš apzinājās nepieciešamību pēc islāmistu sadarbības ar rietumu kreiso nonkonformistu kustībām. Ceturtkārt, viņš norādīja uz aktuālāku problēmu, kas parādījās Irānā- tas ir klerikālisms.

Alī Šariati ieņem īpašu vietu islāma filozofijā. No vienas puses, viņš ir revolucionārā šiīsma teorētiķis, islāma reformatoru kustības pārstāvis. No otras puses, Šariati, būdams Sorbonnas universitātes absolvents, un tāda filosofa draugs, kā Sartrs, ir dziļi ietekmēts no rietumu filozofijas, no ekzistenciālisma un marksisma. Viņš apjēdza islāma mācības būtību, un apgalvoja, ka ir nepieciešamība pēc nopietnās islāma reformas, izmantojot rietumu filozofijas idejas, kuras kritizē kapitālistiskas sistēmas ekonomiskus un ideologiskus aspektus. Viņš kritizēja rietumu kultūru, industriālās sabiedrības, patērētāju sabiedrības. Bet uzskatīja arī, ka musulmaņiem pirms rietumu kritizēšanas, ir jāiepazīstas ar to, lai adekvāti tai oponētu. Pēc Šariati ieskatiem, ekzistenciālisma un marksisma stipras puses ir arī esošas islāma mācībā, kas koreģē šo mācību trūkumus. Viņš cenšas demonstrēt islāma pārākumu, islāma universālo revolucionāro protesta ideoloģiju.

Attiecībā uz varas jautājumu, Šariati uzskata, ka islāma reformas misijai ir jābūt īstenotai nevis šiītu klerikāliem, bet gan filozofiem, kā cilvēkiem, kuriem ir zināšanās, un kurš apzinās savas sabiedrības problēmas, un kas jūtas atbildīgs par islāma likteni. Šajā gadījumā runa ir par zināšanām, kuras ir iegūtas, mācoties islāma zinātnes vienlaikus, saņemot laicīgo izglītību, jo zināšanas ir”gaisma, kuru iedeg Allāhs sirdī tā katra, kurš to vēlas”. Saskaņā ar Šariati, mudžtahidi un ulemi, un arī laicīgie intelektuāļi nevar zināt patiesas zināšanas, savas ierobežotās izglītības dēļ. Ulemi neatklāj tautai islāma īsto būtību, bet laicīgie intelektuāļi nezina sabiedrības problēmas, jo ir izolēti no tās. Saskaņā ar Šariati, par reliģiskā līdera paraugu var būt imāms Homeini.

Džihāda doktrīna islāmismā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vārds „džihād” ir no darbības vārda jāhada atvasinātais lietvārds, kas tulkojumā no arābu valodas burtiski nozīmē „centieni”, „pūles”. Parasti tas tiek lietots nozīmē, kā pūles mērķa sasniegšanai. Reliģiskajā kontekstā vārds jihād nozīmē cīņu pret ļaunām nosliecēm, vai pūles, kas ir vērstas sabiedrības morālajai izaugsmei, vai islāma ticības izplatīšanai. Doktrināli džihāds tiek lietots izteicienā jihād fil sabīlilāh, kas nozīmē karu par Allāhu, islāma ticības izplatīšanu Allāha ceļā (sabīl –ullah). Rietumu literatūrā džihādu parasti tulko kā „svēto karu”, kas ir nepareizi. Klasiskajos islāma tekstos nav sastopama tāda vārdkopu veidošana, kā „svētais karš”. Džihāda jēdziens islāmā ir neviennozīmīgs, un, saskaņā ar dažādu interpretāciju jeb idžtihāda pieļaušanu, tas islāma vēsturē tika dažādi traktēts, un līdz pat mūsdienām notiek asi strīdi par džihāda definīciju. Vieni uzsver aizstāvēšanās džihādu, citi atzīst tikai ofensīvo džihādu. Tas ir saistīts ar to, ka islāmā nav instances, kura pēdējā kārtā varētu pielikt punktu teoloģiskās tulkošanas strīdu jautājumā un sniegt visiem musulmaņiem vienīgu izskaidrojumu.

Šī tulkošanas dažādība kļuva par pamatu islāma politizācijai. Politiskajā islāmā džihāds kļūst par tā ideoloģijas kodolu, par veidu, kā pārvarēt musulmaņu sabiedrības identitātes krīzi. Politiskais islāms pārvērš džihāda pienākumu no kopienas individuālajā, līdz ar to novietojot to blakus citiem islāma ticības pienākumiem, gandrīz radot sesto pīlāru. Ignorējot svēto rakstu ētiskos un praktiskos priekšrakstus džihāda vešanā, islamisti izceļ džihāda radikālo nozīmi, kā varmācīgo karadarbību. Tā islāma džihāda koncepcijas nozīme tiek iešaurināta un sagrozīta. Savu džihāda interpretāciju sniedz Saīds Kutbs, „Musulmaņu Brālības” galvenais ideologs un 20. gadsimta radikālā islāma garīgais līderis. Izstrādājot savu džihāda evolūcijas sistēmu, Kutbs par pamatu arī ņem Korāna sūru atklāsmes hronoloģiju. Saskaņā ar viņu, pirmajā stadijā Allāhs atturēja musulmaņus no džihāda. Otrajā stadijā džihāds tika atļauts. Trešajā džihāds kļūst obligāts, kā cīņa ar islāma ienaidniekiem. Pēdējā posmā džihāds ir pienākums cīnīties ar visiem neticīgajiem, neatkarīgi no to attieksmes pret islāmu. Pirmās trīs stadijas, saskaņā ar Kutbu, bija laicīgas, kamēr pēdējā stadijā džihāda koncepcija tika noformēta. Tas ir pretēji tradicionālajam islāmam, kurā militārā dzihāda izpratne nav uzsvērta. Saskaņā ar Kutbu, musulmaņiem ir jānošķiras no neticīgo sabiedrības, tādā veidā atdarinot Muhammeda hidžru, lai pēc tam uzsāktu varmācīgo džihādu. Bet Muhameda dzīves fakti liecina, ka Muhameds panāca mieru bez vardarbības.

Pretēji tradicionālajam islāmam, islāmisma ideoloģijā džihāds tiek pasludināts par individuālo pienākumu (fard ‘ayn) un uzsverts, kā islāma „sestais pīlārs”. Savukārt, tradicionālajā islāmā džihāds ir musulmaņu kopienas kolektīvais pienākums (fard kifaya). Islāmismā tiek kultivēta naidīga attieksme pret ebrejiem un kristiešiem. Tiek ignorēts „grāmatas tautu” (ahl al-kitāb) priviliģētais stāvoklis islāmā. Pretēji tradicionālajam islāmam, kurā kristieši un ebreji ir zimmiji, islāmisti tos pieskaita pie politeistiem. Tiek atbalstīta pašnāvība, un tiek ignorēts aizliegums nogalināt pilsoņiedzīvotājus. Kaut arī tradicionālās islāma jurisprudences teksti atbalsta islāma vēsts izplatīšanu ar varu, tomēr jāatceras, ka tajos laikos, kad tie tika sastādīti, bija citas starptautiskas attiecības. Ofensīvais džihāds neatbilst mūsdienu situācijai. Klasiskajos islāma juridiskās literatūras tekstos ir atrodams daudz priekšrakstu pareizai no ētiskā viedokļa džihāda vešanai, kas mūsdienu islāmistiem tiek ignorēts. Islāmisti, uzsverot džihāda šauro nozīmi, tādā veidā ne tikai sagroza džihāda doktrīnu, bet arī aprobežo rietumnieku skatījumu uz islāma reliģiju. Pārkāpjot islāma pamata tekstu likumus un padarot vardarbību par musulmaņu galveno pienākumu, politiskais islāms veicina rietumnieku naidīgumu un aizspriedumu rašanos par islāmu, kā par nežēlīgu un neiecietīgu reliģiju. Islāmisms uzsver džihāda militāro aspektu, bet vārds džihāds nozīmē „pūles”, „centieni”, nevis tikai „karš”, vai „cīņa”.

Islāmistu organizācijas mūsdienās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Reģionālās islāmistu organizācijas sunnītu islāmā: Taliban (Afganistāna) Hamas (Palestīna)

Reģionālās islāmistu organizācijas šiītu islāmā: Hizballah (Libāna)

Transreģionālās islāmistu organizācijas: Ikhwan al-Muslimin ("Musulmaņu Brālība") Hizb al-Tahrir al-Islami ("Islāma Atbrīvošanas Partija") Al-Qaeda

HAMAS[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Hamas

HAMAS ir akronīms no arābu vārdiem(Harakat Al-Muqawama Al-Islamia), vārds nozīmē “zīmogs”, nozīmē “Praviešu zīmogs- Muhammeds”. Tulkojumā nozīmē Islāma Pretošanās Kustība. Tā ir radikāli fundamentālistiskā islāma organizācija, kura kļuva aktīva intifādas sākumposmā, un darbojās, galvenokārt, Gazas reģionā, kā arī Jūdejā un Samarijā. Tā tika dibināta 1987. gadā, kā atzars no „Musulmaņu Brālības” Palestīnas atzara, un no paša sākuma tā tika vadīta no MB puses. HAMAS dibinātāji ir divas personas, proti, šeihs Ahmeds Ismails Jassins un Abdels Azizs al-Rantissī. Šeihs Ahmeds Jassins vadīja HAMAS un bija tās līderis līdz savam arestam un apcietinājumam 1989. gadā.

‎

Pirms intifādas HAMAS izveidošanā nospēlēja lomu cita organizācija, proti, „Al-majama Al-Islami” asociācija Gāzas rajonā, kura kļuva par svarīgu rekrutēšanas avotu HAMAS teroraktu veikšanai. HAMAS veidošanā tika izmantota eksitējošā šīs asociācijas infrastruktūra. Un sākumposmā HAMAS darbojās zem dažādiem nosaukumiem, kā piemēram „Al- Tiar Al-Islami” („Islāma strauts”). Kad HAMAS kļuva aktīva Judajā un Samarijā, tad tā kļuva ietekmīgāka islāmistu organizācija reģionā, un intifadas laikā tā sāka spēlēt galveno lomu. Savā darbībā HAMAS izmanto teroraktus pret Izraēlu, ar mērķi atgūt Palestīnas teritoriju un dibināt Palestīnas valsti Izraēlas valsts vietā. Galvenais HAMAS mērķis ir formulēts kā džihāds par Palestīnas atbrīvošanu un Islāmiskās Palestīnas dibināšanu no Vidusjūras līdz pat Jordānas upei. Lai rekrutētu jaunus locekļus, tās darbība notiek ap mošejām un dienesta institūcijām. 2006.gada janvārī Palestīnas vēlēšanu kampaņā HAMAS uzvarēja, iegūstot vairākumu balsu.

HAMAS aktīvisti tiek iedalīti brigādēs. Pazīstāmāka brigāde ir Izz al-Din al-Qassam brigāde, uz kuras rēķina ir daudz veiktu teroraktu gan pret Izraēlas pilsoņiem, gan pret Izraēlas militārajiem mērķiem. HAMAS palielināja savu aktivitāti īpaši 2002.-2003. gados. HAMAS atbalstītāju un locekļu precīzs skaits nav zināms. Bet aptuveni aprēķina, ka to skaits ir desmitiem tūkstošu. No ārvalstīm HAMAS saņem finansējumus no Irānas, no privātiem labdariem no arābu valstīm, bet primāri no Palestīnas ekspatriantiem no visas pasaules. Daži fondi, kas atbalsta HAMAS darbību, atrodas arī Rietumeiropā un Ziemeļamerikā. Mūsdienās HAMAS ir otrā spēcīgāka grupa pēc FATAH. Tā ir spēcīga opozīcija miera procesam reģionā, opozīcija sekulārajiem nacionālistiem. HAMAS ideoloģija ir aizgūta no "Musulmaņu Brālības". „Islāma līgumā”, dokumentā, kuru HAMAS nopublicēja 1988.gadā, tā definē sevi kā „Musulmaņu Brālības Palestīnas atzaru”. Bet ir novērojama atšķirība un dažādība starp HAMAS prioritātēm un "Musulmaņu Brālības" mērķiem reģionā. Piemēram jautājumā par džihādu. Ja "Musulmaņu Brālība" vēlas iedibināt islāmu visā musulmaņu pasaulē vispirms, un tikai pēc tam ar džihādu pret Izraēlu atbrīvot Palestīnu. Tad HAMAS pretēji, uzsver džihādu kā vienīgu līdzekli Palestīnas atbrīvošanai. HAMAS definē džihādu kā katra musulmaņa individuālo pienākumu. Galvenais HAMAS mērķis ir islāma valsts dibināšana Palestīnā caur intifādu un džihādu. HAMAS ir vienlaikus nacionālistiskā kustība ar fokusu uz Palestīnu un palestīniešiem, un vienlaikus saredz sevi vienā rindā ar citām islāmistu organizācijām, kā daļu no transnacionālās islāmistu kustības. HAMAS noraida Izraēlas valsts eksistences faktu, un vēlas lai tā pamestu tai okupētas 1967. gadā teritorijas, arī atteiktos no Judajas un Samarijas (Rietumu krasts) un Gāzas teritorijas. Struktūra: Gāzā, Judajā un Samarijā HAMAS balstās uz kombinācijas no reģionālajām un funkcionālajām organizācijām. Tādējādi daži identiskie nogrupējumi darbojas paralēli katrā reģionā. HAMAS, kā organizācija, sastāv no dažādiem neatkarīgajiem līmeņiem. -Infrastruktūra (dawa)- nodarbojas ar rekrutēšanu, finansiālā atbalsta izplatīšanu -Varmācības īstenošana intifādas kontekstā -Drošība (aman) – informācijas vākšana par sadarbību ar specdienestiem. Šī informācija nokļūst tā saucamajā „trieciena komitejā”, pēc tam aizdomīgas personas tiek nogalinātas -Publikācijas (al-‘alam)- skrejlapas, propagandas materiāli. Militārajā aspektā HAMAS sastāv no divām militārām grupām: „Palestīnas svētie karotāji” (Al-Mujahidūn Al-Falestiniūn), kas darbojas pret Izraēlu; un Drošības sekcija (Jehaz Aman)- kas vāc informāciju.

Hizballah[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Hizballah

Hizballah tika dibināta 1982. gada jūnijā Libānas kara laikā, kā pretošanās kustība, lai cīnītos pret Izraēlas invāziju Libānā. To izveidoja Libānas šiītu grupa, kas sevi pasludināja par „Allāha partiju” (hizb-allah). Hizballah radās Libānas šiītu minoritātes vidē, kas vienmēr Libānā bija apspiesta un politiski pasīva. Hizballah ir ideoloģiski iedvesmota no Irānas Revolūcijas un Ajatollas Homeinī mācības. Hizballah organizācijai ir divi atbalsta avoti, proti, Irāna un Sīrija, kaut arī Hizballah neatbalsta Sīrijas sekulāro valdīšanas formu. Libānas Hizballah faktiski kļuva par Irānas partijas atzaru ar tādu pašu nosaukumu. Katru gadu Hizballah saņem finansiālo atbalstu no Irānas puses divdesmit miljonu dolāru apmērā. Bez Irānas un Sīrijas palīdzības, Hizballah tiek finansēta no labdarības fondiem, piemēram, „Pašnāvnieku labdarības” (Bonyad-e Shahid) fonda, kā arī no citiem fondiem, kurus uztur radikālā islāma institūcijas. Tās augstākais pārvaldes orgāns ir Konsultatīvais Koncils (Majlis al- Shura), kuru vada Hasāns Nasrallā (Hasan Nasrallah). Hizballah darbība pret Izraēlu tiek īstenota sekojošos veidos: teroristu un kolaboracionistu nosūtīšana caur Izraēlas- Libānas robežu, izmantojot ārzemju dokumentus; teroristisko grupu izveidošana pašā Izraēlā: Jūdajā, Samārijā un Gazas Sektorā; ieroču un teroristu kontrobanda Izraēlā; finansiālais atbalsts Palestīnas teroristu organizācijām. Kopš 2003. gada ir novērojama sadarbība starp Hizballah Libānā un teroristiskajām vienībām Palestīnā, īpaši ar Tanzim, Al- Jihad Islami un HAMAS. Hizballah organizācijā ir 300- 400 kaujinieku, bet rezervē ir līdz 3 tūkstošiem. Hizballah darbojas Libānā Al- Bikas (Al- Biqa’) ielejā, Beirūtas dienvidu rajonā un Libānas dienvidos. Saskaņā ar Izraēlas pozīciju, Hizballah organizācija ir Irānas ārējās politikas izpausme, īpaši attiecībā uz pašu Izraēlu, kaut arī Hizballah oficiāli ir Libānas izcelsmes organizācija. Ja Irāna atbalsta Hizballah tā iemesla dēļ, ka tā ir šiītu organizācija, tad Sīrija to finansējot, cer ar tās palīdzību atgūt Golanu augstieni, kuru 1967. gadā okupēja Izraēla. Sīrija arī palīdzēja saglabāt Hizballah organizāciju 1988.- 1989. gadu konfliktā ar citu Libānas radikālā šiītu islāma organizāciju AMAL (Libānas Pretošanās Nodaļas, Afwaj al- Muqawamah al- Lubnaniyyah). Hizballah organizāciju atbalsta arī Palestīnas bēgļi, kas dzīvo Libānā un sastāda 10% no kopējā iedzīvotāju skaita. Hizballah mērķis ir arī Palestīnas valsts izveidošana ar galvaspilsētu Jeruzālemē (al- Quds). Bez palestīniešiem, Hizballah atbalsta arī Libānas kristieši, kuri sastāda 40% no tās iedzīvotājiem, un visticāmāk, tos piesaista Hizballah piedāvātas sociālās garantijas. Hizballah ir izveidojusi savus tīklus arī Eiropā, Āfrikā un Dienvidamerikā. Eiropas Demokrātijas Fonda vecākais loceklis, vācietis Aleksandrs Ricmans ierosināja diskusiju par Hizballah organizācijas atzīšanu par teroristisku un tās darbības aizliegšanu Eiropas valstīs.[5] Jāsaka, ka Eiropas valstis ilgi nepievērsa uzmanības Hizballah darbībai savā teritorijā, kas ilgst jau divdesmit gadu garumā. Tā, Vācijā Hizballah ir atbildīga par Irānas opozīcijas politiķu noslepkavošanu Berlīnē 1992. gadā. Vācijā Hizballah organizāciju oficiāli atbalsta 900 tās sekotāju, tās atbalstītāji ir atrodami arī citās Eiropas valstīs.

Hizb al-Tahrir[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Hizb al- Tahrir ir dibināta 1952. gadā Palestīnā, Jeruzālemē. Tās dibinātājs ir palestīnietis šeihs Muhammeds Takiddīns al- Nabhani (1909- 1979), kas bija islāma zinātnieks un jurists.Hizb al-Tahrir uzskata par „Musulamaņu Brālības” frakciju. Šis viedoklis pamatojas uz fakta, ka daudzi tās locekļi, to skaitā arī pats Al- Nabhani nāca no „Musulamaņu Brālības” aprindām, un viņi uzskatīja to par pārāk konservatīvu, apsūdzot to sadarbībā ar valdošo režīmu. Hizb al- Tahrir bija tā laika politiskā partija, kuras ideoloģija bija islāms, un mērķis- Kalifāta jeb Islāma valsts izveidošana. Neskatoties uz tās vajāšanu atsevišķajos reģionos, partija darbojās Tuvajos Austrumos, Āfrikā, Āzijā un pēdējā laikā, kļūstot par starptautisku organizāciju, ASV un Eiropā. Nabhani raksti izrāda raizes par arābu- musulmaņu valstīm, kas atrodas rietumu ietekmē. Viņa pamatmērķis bija apvienot tās vienā Kalifātā, kurā varētu atsākt islāma dzīvesveidu. Tā kā arābu zemes atradās sekulāro politisko režīmu varā, Nabhani šīs valstis pieskaitīja pie rietumu pasaules, nosaucot tās par „neticības zemi” (dar al-kufr), nosaucot to līderus par neticīgajiem, kas nespēj valdīt saskaņā ar Allāha atklāsmi. Lai gāztu to neislāmiskās politiskās sistēmas, viņš izplatīja alternatīvas politiskās idejas, atvasinātās no islāma ideoloģijas, un aicināja īstenot intelektuālo revolūciju, kas vestu pie politiskās revolūcijas, kas transformētu sabiedrības galvenās institūcijas. Atšķirībā no citiem Palestīnas izcelsmes islāmistu organizācijām, Hizb al- Tahrir neuzskata Palestīnas problēmu par galveno savā ideoloģijā, un uz tās nefokusējas, kaut arī ir zināms, ka 1948. gada notikums kļuva par iemeslu Nabhani iniciatīvai partijas izveidošanai 1952. gadā. Hizb al-Tahrir līderis tagad ir šeihs Ata Abu Al- Rišta (Sheikh Ata Abu Al-Rishta). 1980. gados tās atzari tika izveidoti vairākās Eiropas valstīs, tādās kā, Vācija un Austrija, kur HT koncentrēja savu uzmanību uz musulmaņu viesstrādniekiem un studentiem, izplatot ārpus mošejām žurnālu Al- Khilafa. Pirmā Eiropas valsts, kas aizliedza Hizb al-Tahrir darbību, kļuva Vācija, kad 2003. gada janvārī HT darbību apturēja tās antisemitiskās propagandas dēļ.

Lielbritānijā Hizb al-Tahrir savu centru dibināja 1980. gadu sākumā, kad daži tās aktīvisti no Tuvo Austrumu valstīm bija spiesti emigrēt un tur palikt. Tie no sākuma ietekmēja tos musulmaņus, kas bija pagaidu iemītnieki, galvenokārt, studenti un viesstrādnieki, kā arī otrās paaudzes jaunie musulmaņi. Hizb al-Tahrir darbojas Londonā un apkārtējos rajonos ar lielu musulmaņu iedzīvotāju skaitu (Birmingemā, Bredfordā, Šefildā). Sākotnēji tās darbība fokusējās uz arābiem, bet vēlāk uz Turcijas, Somālijas un Pakistānas izcelsmes imigrantiem. Partijas mērķis sākotnējā periodā bija izveidot potenciālus aktīvistus, kas turpinātu tās mērķu īstenošanu arī pēc atgriešanas savās valstīs. 1990. gados rekrutēšana kļuva īpaši veiksmīga Āzijas kopienu vidū. Lielbritānijas Hizb al-Tahrir atzars publicēja žurnālus Al- Fajr angļu valodā un Al- Khilafa arābu, vēlāk arī angļu valodā. 1980. gadu beigās un 1990. gadu sākumā Lielbritānijas musulmaņu kopienas apzinājās HT kustības ekspansiju. 1993. gadā HT publisko uzmanību saviļņoja ar intensīvu skrejlapu izplatīšanas kampaņu ar provokatoriskiem antisemītiskiem virsrakstiem (piemēram, „Miers ar Izraēlu ir noziegums pret islāmu”), lekcijām universitātēs un mošejās, aicinot uz džihādu pret ebrejiem Palestīnā. Pēc ebreju kopienas protesta reakcijas, universitāšu pārvaldes apšaubīja savas atļaujas došanu izmantot universitāšu telpas Hizb al-Tahrir runātājiem, un turpmāk aizliedza. Hizb al-Tahrir, savukārt atbildēja ar sekojošo: „Kad cilvēkiem, tādiem kā Salmanam Rušdi, ir tiesības kropļot islāmu un pazemot musulmaņus, bet mēs nevaram pat rīkot satikšanās, lai diskutētu par mūsu reliģiju, tad kaut kas nav kārtībā ar Britāniju”.[6] No Hizb al-Tahrir publikācijām Lielbritānijā var secināt, ka tā nav tikai antisemītiska, bet arī homofobiska un rasistiska, jo citēja hadīsu, kurā hinduisti nosaukti par „necivilizētiem mežoņiem”. Hizb al-Tahrir radikālā platforma ātri piesaistīja masu medija uzmanību. Šāds Hizb al-Tahrir raksturojums kļuva par vispārējo publisko viedokli, un tā ātri tika nosaukta par „britu islāma radikālo bumbu ar laika degli”, un uzskatīta par „visietekmīgāko no Lielbritānijas jaunajām radikālajām grupām”. Hizb al-Tahrir koncentrējas uz Londonas universitātēm un koledžām (to starpā, Līdsa, Mančesteras, Šefildas, Bristoles, Nottingemas), kopumā tā ir aktīva vairāk nekā piecdesmit universitāšu pilsētiņās. Un 1994. gada martā tā tika aizliegta Birmingemas Centrālanglijas universitātē. Šāda veiksmīga Hizb al-Tahrir aktivitāte universitātēs, īpaši Āzijas izcelsmes studentu vidū, ir izskaidrojama ar faktu, ka tie ir attālināti no stingriem etniskajiem pamatiem, kas raksturo mošejas kontekstu, kas padara viņus par izturīgiem pret partijas ideoloģiju. Studējot koledžās, viņi kļūst jutīgi attiecībā uz priekšstatu par vienu vispasaules islāma Kalifātu, kas ietilpina visas etniskās un klanu atšķirības, un veido Britānijas Āzijas musulmaņu kopienas. Hizb al-Tahrir potenciālo auditoriju veido jaunie musulmaņi vecumā jaunāki par divdesmit pieciem gadiem, kas nāk no socio-ekonomiski neprivileģētas vides, kas cieš no bezdarba un rasu diskriminācijas. Caur ideoloģisko apstrādi, Hizb al-Tahrir sniedz atsvešinātai musulmaņu jaunatnei piederības sajūtu un skaidru atbildi uz savas identitātes meklējumu.

Al-Qaeda[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Al-Qaeda

Al-Qaeda tulkojumā nozīmē “bāze”. Tā ir starptautisskā teroristiskā organizācija ar tās filiālu tīklu daudzās pasaules valstīs. To 1988. gadā dibināja Osama bin Ladens, kas nāk no Saūda Arābijas. Viņš dzimis Džiddas pilsētā, 1974. gadā pabeidza ekonomisko fakultāti karaļa Abdela Aziza universitātē. Viņa tēvs Muhammeds Avads bin Ladens nāk no Jemenas, un bija lielākās celtniecības kompānijas Bin Laden Group īpašnieks. Osama ir 17.bērns ģimenē no 52 bērniem. Viņa tēvam bija 20 sievas un Osama bija 10. sievas dēls. Bez tēva kapitāla, ģimeni atbalstīja pats Saūda Arābijas monarhs. 1975. gadā tēvs gāja bojā aviokatastrofā, un Osama kļūst par tēva īpašumu īpašnieku. Viņam pieder Sudānas celtniecības kompānija Al-Hidžra, Al-Šamal bankas akcijas, Taba investīciju concerns. Jau 16 gadu vecumā Osama pievienojās vienai no Saūda Arābijas fundamentālistu kustībām. Osama bija precējies 3 reizes, viņam ir divi dēli. Pēdējā viņa sieva ir talību līdera mullas Omara meita. Bin Ladens sāka savu teroristisko un politisko karjeru Afganistānā Afganistānas kara laikā 1979. gadā. Uzzinot par Padomju armijas ienākšanu Afganistānā, viņš devās turp. Tur viņš izveidoja celtniecības organizācijas, kas veica ceļu un tuneļu būvdarbus islāma opozīcijas interesēs. Paralēli Bin Ladens piedalījās kara darbībās. Izmantojot savus finansiālos līdzekļus, izmantojot tīklu Maktab al-kadamat, viņš vervēja jaunus locekļus visapkārt pasaulei, kuri vēlējās būt līdzdalīgiem džihādā pret PSRS. Būtisku lomu Bin Ladena tapšanā par islāma fundamentālistu organizācijas līderu, nospēlēja ASV izlūkdienesti, kuri atbalstīja materiāli un tehniski afgāņu opozīciju.

Kopš 1988. gada Bin Ladena intereses jau mazāk saistās ar Afganistānu, un vairāk ar islāmistu starptautisko darbību. Afganistānas kara laikā izveidojās profesionāli sagatavoti kaujinieki, spējīgi efektīvi karot. Tuvo Austrumu mudžahedi sāka pievienoties dažādām islāmistu organizācijām. Viņi piedalījās karadarbībās Somalijā, Bosnijā, Kosovā, Čečenijā, Tadžikistānā. Al-Kāidas pamatlocekļus sastāda Afganistānas kara veterāni jeb mudžahedi. Uzskata, ka bez teroraktu veikšanas, šī organizācija nodarbojas ar jaunu islāmistu vienību izveidošanu un jau esošo radikalizēšanu. Al-Kāidas pamatmērķis ir laicīgo politisko režīmu gāšana arābu valstīs un teokrātiskās iekārtas ieviešana, Šariāta normu ieviešana, un perspektīvā visu musulmanu valstu apvienošana vienā Kalifātā. Al-Kāida darbojas pret rietumu valstu ietekmi uz arābu reģionu, īpaši pret ASV. Tā cenšas izraidīt ASV karaspēkus no Persijas līča reģiona valstīm, it īpaši no Saūda Arābijas. Par vēl vienu svarīgu prioritāti ir Izraēlas valsts likvidēšana. Sākot no 1994.gada galvenā Al-Kāidas bāze kļust Sudānā, kurā viņš ceļ dažādas rūpniecības, veic investīcijas ražošanā, ceļu būvniecībā, bankās, eksporta-importa operācijās. No rūpniecības Bin Ladens saņem ienākumus desmitiem miljonu dolāru, kas viņam ļauj uzturēt teroristu kontingentu. 1996.gada maijā ASV valdības spiediena rezultātā uz Sudānu, Bin Ladens spiests pamest šo valsti. Kopš tā laika viņš no jauna apmetās Afganistānā. Al-Kāida saredz visu notiekošo Tuvajos Austrumos, kā patieso musulmaņu cīņu pret islāma ķeceriem. ASV karaspēka klātbūtne Saūda Arābijā, saskaņā ar Bin Ladenu, ir jaunais kristīgo rietumu režīmu Krusta karš pret musulmaņu austrumiem, kā islāma “svētvietu okupācija”, kas ir papildus motīvs pretamerikāņu noskaņām. Paiet 10 gadi pēc Al-Kāidas izveidošanas, un 1998.gadā Bin Ladens proklamēja islāmistu teroristu apvienotās organizācijas izveidošanu “Islāma pasaules fronte cīņai pret jūdiem un krustnešiem” (Al-Jabhah al-Islamiyyah al-‘Alamiyyah li-Qital al-Yuhud wal-Salibiyyin). Šīs frontes izveidotāju vidū bija Al-Zavāhiri (Al-Jihad, Ēģipte), Rifai Ahmad Taha (Gamaa al-Islamija), un daži Pakistānas islāmistu nogrupējumu līderi. Frontē arī ir iekļauti Kašmiras, Bangladešas un Afganistānas organizāciju militārie atzari. Visas šīs organizācijas koordinē darbības aiz Al-Kāidas vadības vienotājām struktūrām. Katras organizācijas pārstāvji noteica kārtējā uzbrukuma objektu. Sadarbība īstenojās kara okupāciju veikšanas līmenī, bet pašas organizācijas darbojās neatkarīgi. Pateicoties plašam atbalstītāju tīklam ASV, Eiropā un Āzijā, Bin Ladens vada savu organizāciju, izmantojot pēdējā laika tehniskos paņēmienus- internetu, faksu, satelīttelefonus. Al-Kāida veic teroraktus pret ASV pilsoņiem jebkurā pasaules valstī ar sekojošiem mērķiem: demoralizēt amerikāņus un spiest pamest arābu valstis, neiejaukties musulmaņu valstu lietās, ietekmēt Persijas līča valstis ar mērķi spiest arābus atteikties no ASV atbalstīšanas.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Olivier Roy, The Failure of Political Islam,London: I. B. Tauris Publishers, 1994.
  2. Gilles Kepel, Jihad: The Trail of political Islam,London: I.B. Tauris & Co Ltd., 2002.
  3. John O. Voll, Fundamentalism in the Sunni Arab World: Egypt and the Sudan in Fundamentalism Observed: the Fundamentalism Project. ed. Martin E. Marty & R. Scott Appleby, Chicago: University of Chicago Press, 1994.
  4. Enayat, Hamid. Modern Islamic Political Thought, London: I. B.Tauris, 2004.
  5. “Middle East: Terrorism Expert Calls For Ban On Hizballah In Europe” Pieejams interneta: http://www.rferl.org/featuresarticle/2007/08/2eb4b9a1-4e04-420e-bfb3-2aad70344baa.html
  6. Suha Taji-Farouki, A Fundamental Quest Hizb al-Tahrir and the Search for the Islamic Caliphate ( London: Grey Seal, 1996).

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]