Ivans Pavlovs

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Šis raksts ir par fiziologu. Par citām jēdziena Pavlovs nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.
Ivans Pavlovs
Иван Петрович Павлов
Nobela prēmijas portrets, 1904
Nobela prēmijas portrets, 1904
Personīgā informācija
Dzimis 1849. gada 26. septembrī [v.s. 14. septembrī]
Rjazaņa, Krievija
Miris 1936. gada 27. februārī (86 gadi)
Ļeņingrada, PSRS
Dzīves vieta Krievijas impērija, PSRS
Pilsonība krievu, padomju
Tautība krievs
Zinātniskā darbība
Zinātne fizioloģija, psiholoģija, fizika
Darba vietas Militārās medicīnas akadēmija
Alma mater Sanktpēterburgas universitāte
Sasniegumi, atklājumi nosacījuma reflekss
uzvedības modifikācija
Transmarginal inhibition
Apbalvojumi Nobela prēmija fizioloģijā vai medicīnā

Ivans Pavlovs (krievu: Иван Петрович Павлов, dzimis 1849. gada 26. septembrī [v.s. 14. septembrī], miris 1936. gada 27. februārī) bija krievu fiziologs, psihologs un fiziķis. Viņam 1904. gadā piešķīra Nobela prēmiju medicīnā par gremošanas sistēmas pētījumiem. Pavlovs ir plašāk zināms kā pirmais, kas aprakstījis nosacījuma refleksa fenomenu.

Dzīve un pētījumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ivans Pavlovs ir dzimis Rjazaņā, Krievijā[1]. Augstāko izglītību viņš uzsāka Rjazaņas garīdznieku seminārā, bet tad to pameta un iestājās Pēterburgas universitātē, lai studētu dabaszinātnes. 1879. gadā viņš saņēma doktora grādu.

1890. gados Pavlovs pētīja suņu barības trakta funkcijas, ķirurģiski pārveidojot siekalu dziedzerus, lai varētu savākt, mērīt un analizēt siekalas un kādu ietekmi uz tām atstāja pārtika dažādos apstākļos. Viņš novēroja, ka suņi siekalojās jau pirms pārtika ar čili pulveri tika nogādāta līdz viņu mutēm un savus pētījumus veltīja, lai aprakstītu šo parādību, ko pats sauca par "psihisko sekrēciju".

Viņš izlēma, ka tas ir daudz interesantāk par siekalu ķīmiskā sastāva pētīšanu, un mainīja savu pētījumu mērķi, veicot daudz līdzīgu eksperimentu, kuros viņš mainīja stimulēšanas veidu pirms ēdiena pasniegšanas. Viņš nodefinēja pamatlikumus, kas noteica to, kā radās un pazuda "nosacījuma refleksi" — atbilde uz kairinājumu, tādi kā siekalošanās, kas notika tikai balstoties uz dzīvnieka iepriekšējo pieredzi. Šie eksperimenti notika laika 1890. un 1900. gados un rietumu zinātniekiem kļuva pieejami ar tulkojumu un individuālo kontaktu palīdzību. Angļu valodā tie pirmoreiz tika publicēti grāmatā, kas iznāca 1927. gadā.

Atšķirībā no daudziem citiem pirmsrevolūcijas zinātniekiem, Pavlovu atzina un atbalstīja padomju valdība, un viņš varēja turpināt savus pētījumus līdz zināmam vecumam. Viņš guva Ļeņina atzinību un tika godināts kā Nobela prēmijas laureāts.[2][3]


Pēc Sergeja Kirova slepkavības 1934. gadā Pavlovs uzrakstīja vairākas vēstules Molotovam, kritizējot masveida soda izpildes, kas tai sekoja, lūdzot mainīt lēmumus saistībā ar dažiem cilvēkiem, ko viņš personīgi pazina.

Turpmākajā darbā viņš interesējās par iespējām izmanot nosacījumus, lai izveidotu neirozes izraisīšanas eksperimentālo modeli. VIņš nomira Ļeņingradā. Viņa laboratorija Sanktpēterburgā ir saglabāta kā muzejs.

Būdams pie pilnas apziņas līdz savas dzīves pēdējam mirklim, Pavlovs vienam no saviem studentiem lika sēdēt pie viņa gultas un pierakstīt viņa nāves apstākļus. Viņš vēlējās izveidot unikālus pierakstus par savas dzīves noslēguma personīgajām izjūtām.[4]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Ivan Pavlov The Nobel Prize in Physiology or Medicine 1904 (angliski)
  2. Ivan Pavlov. Atjaunināts: 2007-01-01.
  3. Ivan Petrovich Pavlov :: Opposition to Communism - Britannica Online Encyclopedia
  4. Chance, Paul. Learning and Behaviour. Wadsworth Pub. Co., 1988. ISBN 0-534-08508-3. Page 48.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Priekštecis:
Nīls Finzens
Nobela prēmija medicīnā vai fizioloģijā
1904
Pēctecis:
Roberts Kohs