Izdzīvošana

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Attēlā redzama Herero cilts, kura izdzīvoja Omahekes tuksnesī.

Izdzīvošana ir spēja ekstemālās situācijās palikt dzīvam. Par izdzīvošanu cīnās ikviens organisms - gan cilvēki, gan dzīvnieki, gan augi. Ikvienam no viņiem ir izdzīvošanas tieksme. Evolūcija pastāv tikai tamdēļ, ka vājākie īpatņi nespēj izdzīvot, savukārt spēcīgākie izdzīvo un nākamajām paaudzēm nodot tālāk tieši savus gēnus.

Izdzīvošanas nosacījumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • cilvēks nevar izdzīvot, ja atrodas ilgāk par trim minūtēm bez gaisa
  • cilvēks nevar izdzīvot, ja atrodas ilgāk par trim stundām ekstremāli zemā temperatūrā;
  • cilvēks nevar izdzīvot, ja atrodas ilgāk par trim dienām bez ūdens (nevar padzerties);
  • cilvēks nevar izdzīvot, ja atrodas ilgāk par trim nedēļām bez pārtikas;

Izdzīvošanas mērķis[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Bieži vien mērķis turpināties nākamajā paaudzē ir tik svarīgs, ka organisms ir gatavs ziedot sevi, lai tā notiktu. To ļoti labi var novērot kaut vai starp cilvēkiem, kuri instinktīvi cenšas aizsargāt no visām nelaimēm savus bērnus, nedomājot par savu veselību vai dzīvību. Ja šādi instinkti nebūtu, tad suga kā tāda agri vien beigtu pastāvēt.

Daži cilvēki ir gatavi mirt augstāku mērķu vārdā - piemēram, dzimtenes, reliģijas, politiskās pārliecības dēļ vai arī lai glābtu citus. Savā dziļākajā būtībā šī spēja sakņojas evolūcijā, jo, cenšoties saglabāt tādu sabiedrisko kārtību, kam ticam, mēs rūpējamies par nākamajām paaudzēm. Šāds fenomens, kas tiek dēvēts par altruismu (vēlēšanās ziedot sevi kopienas labā), bieži ir sastopams arī dabā. Tas ir novērots gan bitēm, skudrām un citiem sabiedriskiem kukaiņiem. Cilvēka izdzīvošanas tieksme nav nekāds izņēmums - augsti attīstītais saprāts apbruņo mūs ar dažādiem ieročiem pret nāvi. Smadzenes nodrošina cilvēkus ar zināšanām, pieredzi un spēju pieņemt lēmumus. Tam ir noteicošā loma, lai izdzīvotu kritiskās situācijās. Tas piedāvā arī daudz vairāk dažādu iespēju, nevis tikai aklu pakļaušanos instinktiem, kā tas notiek dzīvnieku pasaulē.

Dzīvotgriba[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Cilvēkiem ir vēl viens spēcīgs ierocis cīņā par izdzīvošanu. Noteikti tas no visiem ir visjaudīgākais ierocis. Cilvēkam piemīt augsti attīstīta griba, kuras spēks ir tik liels, ka ļauj mums pārvarēt gandrīz vai jebkuras iedomājamās sāpes, bailes vai pārgurumu. Ja cilvēks ir sasprindzinājis visu savu gribasspēku un nolēmis par katru cenu izdzīvot, tad nāvei būs krietni jāpapūlas, lai salauztu šo apņēmību. Jaunākie smadzeņu pētnieki pierāda, ka dažos gadījumos gribasspēks var pārņemt pat tādu dzīvības pamatfunkciju vadību, kuras normālos apstākļos atrodas ārpus mūsu apziņas kontroles.[1]

Izdzīvošanas spēja ekstremālās situācijās bieži vien ir atkarīga no tā, ka vai nu apzināti, vai neapzināti mūsu veiktās darbības atšķiras no normālos apstākļos pierastajām. Kad sēžam mājās istabā un jūtam, ka uz kājām velk auksta vēja pūsma, mūsu tipiskā reakcija būs aizvērt logu vai apaut siltas čības. Ignorējot aukstuma sajūtu, riskējam saslimt, tādēļ šādos gadījumos ir prātīgi ieklausīties ķermeņa raidītajos signālos.

Taču ar ekspedīcijas dalībnieku, kurš kāpj piemēram Everestā, ir citādi. Ekstremāli zemajā temperatūrā ne tikai salst pēdas, bet viss ķermenis raida smadzenēm signālus, ka tam ir auksti. Alpīnists ir piedzīvojis šādus laikapstākļus, tādēļ iepriekš aizsargājis pēdas pret salšanu, un viņa ķermenis jau labu laiku mēģina pielāgoties šādai situācijai: pēdu zemādas asinsvadi ir sašaurinājušies. Tie gādā, lai asinis pārāk neatdzistu un, cirkulējot pa ķermeni, neatdzesētu to.

Citiem vārdiem sakot, nav pamata satraukties par salstošiem kāju pirkstiem, jo šāda rīcība tikai novirzīs uzmanību no daudz svarīgākām lietām. Tādēļ piedzīvojumu meklētājs apzināti ignorē aukstuma sajūtu, ja viņa smadzenes jau līdz tam nav to pilnībā izslēgušas no apziņas.

Nepālas tauta šerpas, kas bieži pilda pavadoņu pienākumus ceļā uz Himalaju virsotnēm, gandrīz nekad nesūdzas par aukstām kāju pēdām. Normāli organisms uz stipru salu reaģē tā, ka, atdziestot kāju pēdām, asins plūsma uz tām samazinās, lai pasargātu no atdzišanas pārējo ķermeni. Šerpas acīmredzot prot neapzināti kontrolēt ķermeņa funkcijas, tādējādi palielinot asins plūsmu virzienā uz kāju pēdām. Tas nozīmē, ka viņu vispārējā ķermeņa temperatūra pazeminās, bet kāju pēdas saglabājas siltas.

Zinātniekiem joprojām nav īsti skaidrs kādā veidā gribasspēks ir spējīgs pakļaut ķermeņa automātiskās un neapzinātās funkcijas, bet ir iegūtas skaidras norādes, ka tam pamatā ir manipulēšana ar sajūtām un emocijām. Sadarbībā ar Dalailamu pētnieki jau tālajā 1982. gadā konstatēja, ka tibetiešu mūki ar jogas palīdzību spēj paaugstināt ķermeņa temperatūru par veseliem 8,3 grādiem.[1]

Atsauces un piezīmes[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 "Gribas triumfs" - Ilustrētā Zinātne Nr.12/2005 51.lpp.