Izkārnīšanās

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Bernards Pikārs. Parfīms. XVI gadsimts
Kaijas defekācija lidojuma laikā
Defekācija tupus pozā

Izkārnīšanās jeb defekācija ir gremošanas pēdējais posms, kurā no resnās zarnas caur anālo atveri tiek izvadītas pusšķidras atkritumvielas (izkārnījumi). Izkārnījumu masa tiek izvadīta ar saskaņotu muskuļu saraušanos (saukta arī par peristaltiku), kas norisinās resnās zarnas sieniņās, caur gremošanas traktu tiek aizvadīta līdz taisnajai zarnai

Taisnā zarna reflektoriski iztukšojas 1-2 reizes diennaktī, bet citu simptomu iedarbībā tā var būt arī biežāka (caureja) vai retāka (aizcietējums). Taisnajai zarnai pildoties, palielinās spiediens (līdz 2,7 kPa jeb 20 mm Hg). Spiediens un zarnu satura mehāniskā iedarbība uz gļotādu kairina zarnas sienas receptūras. Impulsi no tiem nonāk muguras smadzeņu krustu segmentos, kur atrodas defekācijas centrs. Centra raidītie impulsi izraisa anālās atveres slēdzējmuskuļu pakāpenisku atslābšanu un pastiprinātu taisnās zarnas muskulatūras saraušanos. Saraujas arī starpenes muskuļi un vēderprese. Pieaug spiediens vēdera dobumā; tā orgāni spiež uz zarnām un veicina defekāciju — taisnās zarnas iztukšošanos. Muguras smadzeņu defekācijas centrs pakļauts galvas smadzeņu garozas centriem, tāpēc izveidojas defekācijas nosacījuma reflekss. Cilvēkam tas rodas otrajā mūža gadā un saglabājas visu mūžu. Defekācija ir relatīvi pakļauta cilvēka gribai. Ja bojāti muguras smadzeņu krustu segmenti (iekaisums, trauma, audzējs), tad defekācija zaudē savu reflektorisko raksturu un kļūst no cilvēka gribas neatkarīga. Šāda defekācija var notikt arī spēcīgā emocionālā uzbudinājumā, piemēram, bailēs[1].

Fizioloģiskie parametri[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Defekācija pieaugušam, veselam cilvēkam tiek raksturota ar sekojošiem fizioloģiskiem parametriem:

  • rektālās jutības slieksnis (minimālais fekāliju daudzums, kas nepieciešama, lai rastos piepildītas zarnas sajūta) - aptuveni 25 ml;
  • minimālais daudzums priekš iekšējā anālās atveres sfinktera atslābināšanās (tilpums, no kura rodas pirmās defekācijas vajadzības pazīmes) - 10-20 ml;
  • pastāvīgais defekācijas vajadzības slieksnis (tilpums, kas nepieciešams pastāvīgai defekācijas vajadzībai) — aptuveni 220 ml;
  • maksimālais panesamais tilpums - 110-280 ml.

Uzskaitītie parametri mērās ar anorektālās manometrijas metodi un novirzes no normas ir diagnostikas pazīmes[2].

Defekācijas un pārējā laikā pieaugušam cilvēkam diennaktī no zarnām tiek izvadīti 0,1 - 0,5 litri gāzes. Meteorisma gadījumā izdalīto gāzu daudzums var sasniegt trīs un vairāk litrus. Gāzu sastāvs veseliem cilvēkiem ir sekojošs: slāpeklis N2 - 24-90 %, ogļskābā gāze СО2 - 4,3-29 %, skābeklis О2 - 0,1-23 %, ūdeņradis Н2 - 0,6-47 %, metāns CH4 - 0-26 %, kā arī neliels daudzums sērūdeņraža H2S, amonjaka NH3, merkaptāna.[3]

Piezīmes un atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. "Populārā medicīnas enciklopēdija", Izdevniecība: "Avots", 1984. gads
  2. Stendal Ch. Practical Guide to Gastrointestinal Function Testing. Blackwell Science Ltd., 1997, 280 lpp. ISBN 0-632-04918-9. (angliski)
  3. Физиология человека. Под. ред. В. М. Покровского, Г. Ф. Коротько. М.:Медицина, 2007, — 656 lpp. ISBN 5-225-04729-7. (krieviski)