Izraēlas karaliste

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Izraēlas karaliste, ebreju valsts, kas pastāvēja kā vienota monarhija no 1020. g.p.m.ē - 931. g.p.m.ē, un pēc tās sadalīšanās, turpināja pastāvēt, kā viena no divām ebreju karalistēm līdz 722. g.p.m.ē. kad to iznīcināja Asīrijas impērija.

Izveidošana un sadalīšanās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atbilstoši Bībelei, divpadsmit ebreju ciltis sākotnēji bija apvienojušās konfederācijā, ko vadīja Dieva iedvesmoti soģi. Tiek uzskatīts, ka 1020. g.p.m.ē. soģis Samuēls paklausot cilvēku lūgumiem, izvēlējās Saulu par pirmo Izraēlas karali.

Izraēlas karalistes aptuvenās robežas Dāvida valdīšanas laikā

15 Bet Tas Kungs dienu agrāk, pirms Sauls nāca, bija atklājies Samuēlam, sacīdams: 16 "Rītdien ap šo laiku Es pie tevis sūtīšu kādu vīru no Benjamīna zemes; to tev būs iesvētīt par vadoni Manai Israēla tautai, jo viņš Manu tautu atbrīvos no filistiešu rokas; Es esmu uzlūkojis Savas tautas postu, tāpēc ka viņu žēlabas ir nonākušas pie Manis." 17 Kad Samuēls ieraudzīja Saulu, tad Tas Kungs arī deva viņam ziņu: "Redzi, šis ir tas vīrs, par kuru Es tev sacīju, ka viņam ir jāvalda pār Manu tautu." [1]

Pēc Saula troni uz īsu laiku mantoja viņa dēls, taču par viņa patieso mantinieku uzskatāms karalis Dāvids, kas izvēlējās Jeruzālemi par karalistes galvas pilsētu un izveidoja centralizētu monarhiju. Dāvids bija veiksmīgs karavadonis, kas nostiprināja un paplašināja karalistes robežas. Viens no viņa dēliem un mantinieks, karalis Zālamans ir viens no vislabāk zināmajiem Bībeles personāžiem, kas vēl vairāk nostiprināja karalisti, kā arī uzbūvēja vissvētāko jūdaisma svētnīcu - Jeruzālemes templi. Zālamana mantinieka Rehobeāma nepārdomātās politikas dēļ Izraēlas karaliste sadalījās divās daļās: Izraēlas un Jūdejas karalistēs[2].

Neatkarība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Izraēlas un Jūdejas karalistes

Vienotajai karalistei sadaloties, tās ziemeļu daļā, kurā dzīvoja desmit no izraēļu ciltīm, izveidojās Izraēlas karaliste, kas pastāvēja līdz aptuveni 720. g.p.m.ē, kad to iekaroja un iznīcināja Asīrija. Karalistē neturpinājās Dāvida dinastija, tāpēc karalistes pastāvēšanas laikā bieži mainījās dinastijas, vara tika iegūta vardarbīgi. Izraēla bija lielāka, turīgāka un lauksaimniecībai piemērotāka nekā Jūdeja. Karaļi bija iecietīgi pret elkdievību un centās radīt no Jeruzālemes Tempļa neatkarīgas kulta vietas.

Pirmos sešdesmit karalistes pastāvēšanas gadus raksturo regulāri kari ar Jūdejas karalisti, kas centās panākt abu karaļvalstu apvienošanos. Turpmākajos astoņdesmit gados starp abām karalistēm pastāvēja vairāk vai mazāk draudzīga alianse, kas tika nostiprināta ar karalisko ģimeņu atvašu laulībām. Abas karalistes arī devās kopīgos karagājienos pret ienaidniekiem.

Valdnieki[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Izraēlas un Jūdejas karaļi

Sagrāve[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Izraēlas karaliste sabruka karos ar Asīriju. Asīrijas valdnieks Tiglapalasārs III iekaroja trīs ziemeļu cilšu teritoriju un to iedzīvotājus vai nu padzina vai deportēja uz Asīriju. Pārpalikušo karalistes daļu iekaroja Asīrijas valdnieks Sargons II, kas sagrāba galvaspilsētu Samāriju un iedzīvotājus (Bībelē minēti 27 290 cilvēki) atkal deportēja uz Asīriju.

Asīriešu deportāciju rezultātā radās mīts par zudušajām desmit ciltīm, kuru pēcnācēji it kā esot izkaisīti pa visu pasauli, lai arī Bībelē skaidri aprakstīts, ka ne jau visas ziemeļu ciltis tika deportētas. Vēsturnieki uzskata, ka no aptuveni 200 000 iedzīvotājiem deportēti esot tikai 40 000. Liela daļa iedzīvotāju vai nu turpināja savu dzīvi, vai arī aizbēga uz Jūdejas karalisti, kuras galvaspilsēta Jeruzāleme tajos gados ievērojami palielinājās un pat uzcēla plašāku pilsētas aizsargmūri.

Izraēlas karalistes iedzīvotāju deportācijas maršruti

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]