Jānis Frīdrihs Baumanis

Vikipēdijas lapa
Jānis Frīdrihs Baumanis
Jānis Baumanis (1870. gadu beigas), gleznotājs: Jānis Staņislavs Roze
Dzimis 1834. gada 23. maijā
Rīga, Vidzemes guberņa
(tagad Karogs: Latvija Latvija)
Miris 1891. gada 19. martā
Rīga, Vidzemes guberņa
(tagad Karogs: Latvija Latvija)
Tautība latvietis
Nozares arhitektūra
Mācījies Bauakademie Berlīnē,
Sanktpēterburgas Mākslas akadēmija
Mākslas virziens eklektisms
Slavenākie darbi Vairāk nekā 150 Rīgas ēku, Rīgas cirka ēka,
Rīgas apgabaltiesas ēka,
Latvijas Mūzikas akadēmijas ēka
Atbalstītāji Heinrihs Šēls, Ludvigs Bonštets

Jānis Frīdrihs Baumanis (vācu: Johann Friedrich Baumann, dzimis 1834. gada 23. maijā, miris 1891. gada 19. martā) bija latviešu arhitekts, Vidzemes guberņas arhitekts (1870—1880). Rīgas domnieks un mecenāts. Projektējis estrādes pirmajiem trim Dziesmu svētkiem (1873., 1880. un 1888. gadā).

Pazīstams ar savām celtnēm Rīgas Bulvāru lokā,[1] celtām 19. gadsimta otrajā pusē. Projektējis vairāk nekā 150 ēku, arī daudzas Vidzemes guberņas pareizticīgo baznīcas.

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis 1834. gadā Daugavas enkurnieka (pārcēlāja) ģimenē Zaķusalā. Apguva galdnieka amatu, strādāja arhitekta Heinriha Šēla birojā. Ar arhitekta Ludviga Bonšteta atbalstu studēja Berlīnes Būvniecības akadēmijā (1860—1862) un Sanktpēterburgas Ķeizariskajā mākslas akadēmijā (1862—1863). 1862. gadā viņš bija viens no Krievijas impērijas pirmās arhitektu savienības dibinātājiem. 1863. gadā viņa pieteiktais Vidzemes bruņniecības nama (tagadējās Saeimas ēkas) projekts, kuru viņš bija izstrādājis kopā ar arhitektu Robertu Pflūgu, konkursā ieguva pirmo prēmiju — 1500 rubļu. Viņiem abiem arī uzdeva vadīt šī nama celtniecības darbus. Pēc studijām Baumanis atgriezās Rīgā, 1865. gadā ieguva arhitekta kvalifikāciju un uzsāka aktīvu projektēšanu un plašu praksi. 1868. gadā Baumanis bija viens Rīgas Latviešu biedrības dibinātājiem, bet no 1872. gada februāra līdz 1875. gada februārim bija biedrības vadītājs.

No 1870. līdz 1880. gadam Baumanis bija Vidzemes guberņas arhitekts, būdams šajā amatā, viņš projektēja t.s. Bulvāru loka ēkas teritorijā, kas atbrīvojās pēc Rīgas aizsardzības sistēmas nojaukšanas. Tāpat Baumanis izstrādāja apmēram 20 pareizticīgo baznīcu plānus Vidzemes guberņas latviešu un igauņu daļās, kā arī daudzu kroņa skolu plānus. 1879. gadā kopā ar citiem nodibināja Rīgas arhitektu savienību (Rigaer Architekten Verein).

Projektētās ēkas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Baumanis projektējis ēkas teritorijās, kas radās pēc Rīgas aizsardzības sistēmas nojaukšanas. Pēc J. F. Baumaņa projektiem ir uzcelta apmēram trešā daļa (54 dzīvojamās un sabiedriskās ēkas) no visām Rīgas bulvāru loka ēkām.

Nams Kalpaka bulvārī 4, ko J. F. Baumanis projektēja pilsētas galvam Ludvigam Vilhelmam Kerkoviusam, iekļauts valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā kā valsts nozīmes arhitektūras piemineklis. Baumanis projektēja arī daudzstāvu īres namus Brīvības bulvārī 19 un 21 un Natālijas Emmas Mencendorfas savrupmāju (tagadējo Francijas Republikas vēstniecības ēka) Raiņa bulvārī 9. Abas īres namu ēkas celtas 1876. gadā eklektisma stilā, Raiņa bulvārī 9 izvietotā savrupmāja veidota neorenesanses un neobaroka formās (ēka celta 1872.—1876. gadā). Veidojot dzīvojamo ēku fasādes, J. F. Baumaņa stilam raksturīgas gan renesanses, gan gotikas iezīmes, dažkārt sastopami arī abu stilu sajaukumi.

Starp viņa ievērojamākajiem darbiem atzīmējamas ēkas A. Kalniņa ielā 6 un 8, Elizabetes ielā 18 un 20, Merķeļa ielā 4 (Salamonska cirks), 5, 7 un 9, Raiņa bulvārī 27, 29 (Lomonosova ģimnāzija) un 31 (Apgabaltiesas ēka), Kr. Barona iela 1 (Aleksandra ģimnāzija), Amatnieku biedrības nams Vaļņu un Audēju ielas stūrī (gājis bojā Otrā pasaules kara laikā). 1888.—1889. gadā viņš projektēja Salamonska cirka ēku Merķeļa ielā 4, parādot sevi kā talantīgu un izdomas bagātu konstruktoru: ugunsdrošu kupolveidīgo konstrukciju, kā arī virs tās atrodošos lākturi viņš izveidoja no dzelzceļa sliedēm. Katrs stabs, uz kuriem balstās visa konstrukcija, ir veidots no trim dzelzceļa sliedēm, jo Baumaņa laikā profiltēraudi un profilējumi Rīgā vēl nebija dabūjami.

Attēlu galerija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Jānis Krastiņš. Jānis Frīdrihs Baumanis (1834—1891). Latvijas arhitektūras meistari. Rīga: Zvaigzne ABC, 1995.
  • Intervija ar arhitektu Vladimiru Neilandu. // Rīgas laiks. 2013. gada aprīlis, 59. lpp.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Nacionālā enciklopēdija Arhivēts 2020. gada 29. jūnijā, Wayback Machine vietnē. Jānis Lejnieks, atjaunots 2020. gada 20. janvārī