Žans Marī Vianejs

Vikipēdijas lapa
(Pāradresēts no Jānis Marija Vianejs)
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Svētais Žans Marī Vianejs
Johnvianney.jpg
Sv. Žans Marī Vianejs
prāvests
Dzimis 1786. gada 8. maijā

Dardille, Francija
Karogs: Francija Francija
Miris 1859. gada 4. augustā

Arsa, Francija
Karogs: Francija Francija
Godā Romas katoļu baznīca
Beatifikācija 1905. gada 8. janvārī,
Roma — pāvests Pijs X
Kanonizācija 1925. gada 31. maijā, Roma — pāvests Pijs XI
Piemiņas diena 4. augusts
Svētais aizbildnis visu priesteru aizbildnis

Žans Marī Vianejs (franču: Jean-Marie Vianney, latviskots arī kā Jānis Marija Vianejs, dzimis 1786. gada 8. maijā, miris 1859. gada 4. augustā) bija priesteris, prāvests, kas savas dzīves lielāko daļu nokalpoja Arsā Francijā. Viņš bija katoļu svētais, ko 1925. gada 31. maijā kanonizēja pāvests Pijs XI.

Dzimis Lionas tuvumā, Dardillē, trūcīgā zemnieku ģimenē. Viņš bija ceturtais bērns sešu bērnu ģimenē. Tēvs un māte bērnus audzināja katoļticīgā garā un palīdzēja trūkumcietējiem un slimajiem. Bērnību un jaunības gadus viņš pavada laukā, pieskatot ganāmpulku un līdz 17 gadiem ir analfabēts. Tas bija iemesls, kādēļ viņa ordinācija notika tikai 29 gadu vecumā pēc vairākiem mēģinājumiem un pārpratumiem.

Arsas pilsētiņa ar tās baziliku.

1815.gada 23.jūnijā – viņš tika iesvētīts par diakonu, bet šī paša gada 13. Augustā tika ordinēts par priesteri. 1818. gadā Žans Marī Vianejs tiek iecelts par Arsas draudzes prāvestu, kur viņš nokalpo līdz sava mūža beigām. Viņa kalpojumam piemīt patiesa dedzība. Laikā, kad viņš vadīja savu draudzi, prāvests sniedza palīdzību nabadzīgajiem, apmeklēja draudzes locekļus mājās un garas stundas pavadīja lūgšanās un biktskrēslā. 1827. gadā prāvests dibina patversmi nabagiem un bāreņiem. Viņa dedzīgās dzīves, īpašo spēju un cildeno tikumu dēļ ļaudis, vēl dzīvam esot, savu prāvestu ir saukuši par svēto. Svētais Arsas prāvests ir visu prāvestu debesu aizbildnis.[1][2]

Personība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jānis Marija Vianejs bija ļoti vienkāršs, maz izglītots prāvests, bet neskatoties uz to, viņa mazo baznīciņu Arsā apmeklēja simtiem tūkstoši cilvēku no visas Eiropas un pat Amerikas. Viņš nebija sarakstījis nevienu grāmatu un literatūras izdevumos netika publicēts neviens viņa raksts. Tāpat viņš savas dzīves laikā nav saņēmis nevienu ordeni vai goda zīmi, kā arī pats nekad nav bijis prelāts. (Tā, piemēram, 1852. gadā, kad bīskaps piešķīra Jānim Vianejam goda kanoniķa titulu, un trīs gadus vēlāk valsts ierēdniecības pārstāvji bija parūpējušies, lai viņš tiktu iecelts par Imperiāla goda leģiona bruņinieku, prāvests no šī pagodinājuma atteicās, sacīdams: ”Kas notiks ar mani, kad nāks nāve un man vajadzēs stāties Dieva priekšā ar šīm rotaļu lietiņām un Dievam vajadzēs man teikt: „Prom no manis! Tu jau esi saņēmis savu algu””) Tas, kas aizrāva cilvēkus, aizkustināja to sirdis un lika tiem mērot milzu attālumus līdz mazajai Arsas pilsētiņai bija priestera uzupurēšanās, sevišķi lielā līdzjūtība pret cilvēka vājību, darba varonība un jūtamais Dieva gars viņā.[3]

Filozofija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Būdams par priesteri, Viannejs izcēlās ar neparasto un auglīgo gana jaunradi, parādot, ka tā laika dominējošais racionālisms faktiski bija ļoti tāls no cilvēku autentisko vajadzību apmierināšanas, tādējādi arī dzīvot nespējīgs.

Sv. Žans Marī Vianejs ir teicis: „Cilvēks, kas nelūdzas, aizvien vairāk pietuvojas zemei un kļūst līdzīgs kurmim, kas zemē rok sev alu, lai tajā paslēptos.”

Žans Marī Vianejs, runājot par lūgšanu, izmantoja zemniekiem piemērotus salīdzinājumus: „Lūgšana jūsu dvēselei ir kā lietus zemei. Varat apmēslot zemi, cik daudz vēlaties, bet, ja trūkst lietus, tā nekam nederēs.”[1]

Vēl viņš bija teicis: „Savā dzīvē es sastapos ar daudziem cilvēkiem, kuri nožēloja, ka viņi vienmēr nebija kalpojuši Dievam, bet nekad nesastapu cilvēku, kas būtu nožēlojis, ka viņš mīlējis Dievu un Viņam kalpojis.”[3] Jānis Vianejs kādreiz rakstīja: „Cilvēka skaistākais uzdevums ir lūgties un mīlēt. Ja jūs lūdzaties un mīlat, tad izbaudāt laimi, kāda cilvēkam ir dota zemes virsū. Lūgšana nav nekas cits kā vienotība ar Dievu. Ja cilvēkam ir tīra, ar Dievu vienota sirds, viņu pārņem maigums un šķīstī neparasta gaisma, kas to apvij mistiskā veidā. Šai ciešajā vienotībā Dievs un dvēsele ir kā divas sveces, kas saplūst vienā, un kuras neviens vairs nespēj šķirt. Tā ir prātam neaptverama laime.”[4]

Jāņa Marijas Vianeja iebalzamētais ķermenis Arsas bazilikā, Francijā

Beatifikācija un kanonizācija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzīves noslēgumā, juzdams nāves tuvošanos, Žans Marī lika pasaukt kaimiņu prāvestu, lai saņemtu svētos sakramentus. Viņš nomira vairāku priesteru un bīskapa klātbūtnē.[3]

Viņa bēru ceremonijas vadīja bīskaps un tajās piedalījās vēl 300 priesteri un vairāk nekā 6000 liels ļaužu pulks. Pirms apbedīšanas viņam tika uzlikta vaska maska.[5]

Svētajam prāvestam bija Dieva dotas spēja ieskatīties cilvēku sirdsapziņā. Daudziem viņš pateica, kad tie pēdējo reizi ir bijuši pie grēksūdzes, citiem atgādināja aizmirstos grēkus. Viņš zināja arī noslēptos pagātnes un nākotnes notikumus. Par to ir vairākas līdz mūsdienām saglabājušās liecības. Reiz kāda barona atraitne, bēdājoties par to, ka viņas 18 gadus vecais dēls vēlas precēties ar 15 gadus vecu meiteni, ieradusies Arsā, lai iegūtu prāvesta padomu, taču baznīca bija tik cilvēku pārpildīta, ka viņai nebija iespējas nokļūt pie prāvesta, lai to satiktu. Pēkšņi, Žans Marī atstājis savu biktskrēslu un devies pie atraitnes un viņai klusi pateicis: „Lai viņi precas. Viņi būs ļoti laimīgi.” Tāpat ir bijuši daudzi brīnumaini notikumi, kas par Arsas prāvestu jau viņa dzīves laikā lika cilvēkiem domāt kā par svēto. Daudzi cilvēki, kas pie viņa ir griezušies ir tikuši izdziedināti, sevišķi mazi bērni. Tajā laikā Francijā bija izteikti daudz trūkumcietēju. Palīdzot tiem, reizēm pašām baznīcām pietrūka materiālās bāzes. Bet Svētā Arsas prāvesta klātbūtnē notikuši vairāki Dieva brīnumi, tā piemēram, kādreiz tukšas labības kastes izrādījušās piepildītas ar kviešiem, citreiz pavārs no pāris mārciņām miltu izcepis desmit lielus maizes klaipus. Tāpēc draudzes locekļi runāja, ka pavests esot svēts un viņu klausīja.[3]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 Pro Sanctitate - Svētie
  2. Romas Katoļu Baznīca Latvijā
  3. 3,0 3,1 3,2 3,3 Svēto dzīves apraksti, 1996. Augusts. Rīgas Metropolijas Kūrija. 8.-11. lpp.
  4. http://storico.radiovaticana.va/let/storico/2008-08/222806_atceroties_arsas_pravestu_sv_jani_vianeju.html Vatikāna radio
  5. The Incorruptibles: A Study of the Incorruption of the Bodies of Various Catholic Saints and Beati, by Joan Carroll Cruz, OCDS, TAN Books and Publishers, Inc, June 1977. ISBN 0-89555-066-0