Jēkabpils reģionālā slimnīca

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Jēkabpils reģionālā slimnīca. Galvenais korpuss 2011. g.
Ambulatorās nodaļas (poliklīnika) un II terapijas nodaļas ēka. 2011. g.
Uzņemšanas nodaļa, 2011. g.
Pirmā slimnīcas ēka, 2011. g.
Jēkabpils apriņķa slimnīca, 1930. gadi.
Infekciju nodaļas ēka, 2011. g.
Terapijas, uroloģijas nodaļu ēka, 2011. g.
Administrācijas ēka, 2011. g.
Laboratorijas ēka, 2011. g.
Bijusī "Bērnu konsultācijas" ēka, 2010. g.
Bijusī poliklīnikas zobārstniecības nodaļas ēka, 2010. g.

Jēkabpils reģionālā slimnīca ir viena no valsts reģionālajām slimnīcām. Tā atrodas Jēkabpilī, Andreja Pormaļa ielā 125.


Darbība[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jēkabpils reģionālā slimnīca pēc organizācijas tipa ir jauktā slimnīca, kurai ir divi lieli korpusi — 5 stāvu un 4 stāvu ēkas ar daudzām nodaļām, kā arī astoņiem mazākiem korpusiem. Tā ir daudzprofilu ārstniecības iestāde ar stacionāru - 15 nodaļām un ambulatoro nodaļu, kurā pieņem 18 specialitāšu ārsti. Stacionārā ir 277 gultasvietas, katrā nodaļā ir internets un datori. Slimnīcā tiek sniegta neatliekamā medicīniskā palīdzība un darbojas traumpunkts 24 stundas diennaktī, kuros dežūrē 7 ārsti — speciālisti.Tā piedāvā pirmā un otrā posma rehabilitāciju. Slimnīcā ir ieviesta radioloģijas informācijas sistēma. Ārstniecības iestāde var lepoties ar operācijas bloku, kas ir viens no labākajiem un modernākajiem valstī[1] kā medicīniskā aprīkojuma, tā arī telpu ziņā un ar anestezioloģijas un reanimācijas nodaļu, kurām ir modernas un aprīkotas pacientu palātas, kā arī ārstniecības personāla telpas. Slimnīcai ir sava medicīniski zinātniskā bibliotēka ar piekļuvi elektroniskajām datu bāzēm.[2]

Personāls[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Slimnīcā ir nodarbināti 65 ārsti, 199 vidējā ārstniecības personāla darbinieki un 122 jaunākā ārstniecības personāla darbinieki.[2]

Pakalpojumi[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Slimnīca ir vienīgā, kas Jēkabpils apkaimē sniedz sekojošus pakalpojumus: nieru aizstājterapiju, otolaringoloģiskās operācijas, asins sagatavošanu, visam Austrumlatvijas reģionam nodrošina jaundzimušo aprūpi un reanimāciju perinatālās aprūpes centrā. Diagnostikā tiek pielietotas jaunākās metodesultrasonogrāfija, kura ietver arī asinsvadu duplekso doplerogrāfiju, endoskopijas, funkcionālā diagnostika, datortomogrāfija, ehokardiogrāfija, osteodensitometrija, elektroencefalogrāfija, kā arī rentgendiagnostika un laboratorija. Tiek izmantota viena no jaunākām metodēm ārstniecībā — laparoskopijas metode ginekoloģijā, uroloģijā un ķirurģijā.[2]

Vēsture[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirmsākumi[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pilsētas slimnīca tika dibināta un sāka darboties 1912. gadā,[3] tā bija koka celtne, kas ir saglabājusies līdz mūsu dienām. Taču jau pirms tam, 1834. gadā tika atvērta slimnīca — lazarete, kas medicīnas vēsturē iegāja ar to, ka 1847. gadā tajā ārpus Rīgas tika veikta pirmā amputācija ar narkozi.[3] 1937. gadā tika atklāts jaunais slimnīcas korpuss, kurā bija 40 gultasvietas un moderni aprīkota operāciju zāle.[4]

Padomju gadi[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēckara gados slimnīcā strādāja iejūtīgi un gudri speciālisti, kuru vidū ir minami leģendām apvītais galvenais ārsts un ķirurgs Špungins, terapeiti Klāra Ozoliņa un Leopolds Ozoliņš, rentgenoloģe Aina Barone, ķirurgs Edgars Barons, stomatoloģe Rita Korņeva un citi. Pēc Krustpils un Jēkabpils pilsētu apvienošanas 1962. gadā ārstniecisko iestāžu atrašanās vietas bija abos Daugavas krastos dažādās vietās. Jēkabpils pusē atradās centrālā slimnīca (iepriekš minētajā adresē), prettuberkulozes dispansers (Brīvības ielā 213), poliklīnika blakus Vecpilsētas laukumam (Brīvības ielā 154). Krustpils pusē atradās stomatoloģijas nodaļa (Rīgas ielā 204), bērnu konsultācija (Rīgas ielā 201), bet Gunta Beķera vadītā 1.terapijas nodaļa bijušajā Krustpils slimnīcā (Slimnīcas ielā 1), kas 1960. gadu beigās sakarā ar ēkas avārijas stāvokli tika iekārtota bijušās miertiesas ēkā (Brīvības ielā 120) un tur paliek 25 gadus (tagad tā ir Jēkabpils domes ēka).[5]

Slimnīcas jaunais projekts ir gatavs 1970. gadā, slimnīcas galvenā ārsta Edgara Vītola laikā. Slimnīcas stacionāra jauno piecstāvu korpusu ar 200 gultasvietām, kā arī administrācijas un diagnostikas divstāvu ēku nodod ekspluatācijā 1975. gada aprīlī[6] (slimnīcu vada galvenais ārsts Viesturs Skrodelis). Slimnieki tiek izvietoti daudzo nodaļu gaišajās palātās, blakus ēkā atrodas laboratorija, diagnostikas un fizioterapijas nodaļas, ka rī aptieka un medicīnas bibliotēka.[7] Slimnīca spēj uzņemt 500 pacientus. Padomju varas gados slimnīcā trūkst sarežģītu diagnostikas iekārtu, tāpēc medicīnas apkalpošanas kvalitāti nosaka mediķu atbildība un profesionālisms. Šajā laikā lielu popularitāti jēkabpiliešu vidū gūst neirologi Raimonds Bērziņš un Gunārs Kiršbergs, kardiologi Guntars Apsītis un Izaks Hercbahs, poliklīnikas vadītāja otolaringoloģe Olga Mutjanko, terapeiti Benita Liepiņa un Guntis Beķeris, ftiziatri Antons Zvīdris, Rasma Buholce, Elga Babre, Dzintra Apsīte, Ausma Jakovļeva, pediatri Ruta Beķere, Mirdza Brikmane un Enoks Biķis.[7]

1984. gada 3. novembrī tika nodota ekspluatācijā slimnīcas jaunā ambulatorā nodaļa jeb poliklīnika, kuras projekta autore ir arhitekte Ināra Kārkliņa. Uz šo ēku pārnāk arī bērnu konsultācijas un stomatoloģijas nodaļa. Kabineti ir izvietoti četros stāvos 3000 kvadrātmetru teritorijā. Poliklīnika vienā maiņā spēja uzņemt 500 pacientu. Poliklīnikas darbu vadīja pieredzējusī ārste Olga Mutjanko.[6]

1990. — 2000. gadi[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

1990. gados, valstī sākoties veselības aprūpes reformai, izmaiņas skar arī Jēkabpils slimnīcu, kuru šajā laikā vada slimnīcas direktors Ivars Zvīdris. Tā kļūst par iestādi ar citu ekonomisko darbību — no valsts budžeta finansētās slimnīcas kļūst par iestādi, kurai samaksa par padarīto darbu nāk caur vietējo slimokasi. Slimnīcai parādījās līdzekļu trūkums.[8]

Izmaiņas skāra arī medicīnisko apkalpošanu. Uzlabojot slimnīcas darbu, 1. terapijas nodaļa 1993. gadā tika pārvietota uz plašo poliklīnikas korpusu.[8]

1996. gadā tika izveidots jaundzimušo perinatālās aprūpes centrs, kura aprūpē nonāca jaundzimušie un riska grupas grūtnieces no visa Latgales reģiona. Par centra vadītāju kļuva Ingūna Kalēja. 2002. gada pavasarī centrs tika paplašināts un aprīkots ar jaunu aprīkojumu, nodrošinot māmiņu un zīdaiņu kopā uzturēšanos un nepieciešamo ārstēšanu.[8]

Infekciju un uroloģijas nodaļām tika saglabāta reģionāla nozīme. Sekmīgi darbojās asins sagatavošanas nodaļa (vadītāja Lengīna Štolcere). Tika attīstītas diagnostikas nozares, tika iegādātas jaunas rentgena, ultrasonogrāfijas, ehokardiogrāfijas iekārtas un sirds funkcionālās izmeklēšanas datorizētā aparatūra, kā rezultātā laboratoriskie izmeklējumi atbilda starptautiskiem standartiem (vadītāja Inguna Breikša).[8]

No 2000. gada ķirurģiskās un ginekoloģiskās operācijas sāka veikt ar laparaskopisko metodi (nodaļu vadītāji Jānis Danevičs un Andris Blimhens). Tika uzcelta piebūve intensīvās terapijas izvietošanai, pilnībā nokomplektēja neatliekamās palīdzības brigādes, tika nodrošinātas ārstu speciālistu internajā medicīnā, ķirurģijā, traumatoloģijā, dzemdniecībā, ginekoloģijā, intensīvajā terapijā, jaundzimušo reanimācijā un pediatrijā diennakts dežūras.[8]

Izmaiņas skāra primāro veselības aprūpi — iecirkņu terapeiti un pediatri kļuva par ģimenes ārstiem.[9]

Slimnīcai pārmaiņu un ekonomiski sarežģītajā laikā palīdzību sniedza Dānija, Norvēģija, Zviedrija, Melle Vācijā, Francijas Rotari klubs, kā arī Amerikas un Austrālijas latvieši (medicīnas materiāli, transports un ierīces).[8]

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Siemens – tehnoloģiju partneris Latvijā modernākā operāciju bloka izveidošanā
  2. 2,0 2,1 2,2 Jēkabpils reģionālā slimnīca
  3. 3,0 3,1 Gailīte, S. Jēkabpils. Rīga:Gandrs, 2002. 34.lpp.
  4. Gailīte, S. Jēkabpils. Rīga:Gandrs, 2002. 45.lpp.
  5. >Gailīte, S. Jēkabpils. Rīga:Gandrs, 2002. 58.lpp.
  6. 6,0 6,1 Gailīte, S. Jēkabpils. Rīga:Gandrs, 2002. 67.lpp.
  7. 7,0 7,1 Gailīte, S. Jēkabpils. Rīga:Gandrs, 2002. 58.lpp.
  8. 8,0 8,1 8,2 8,3 8,4 8,5 Gailīte, S. Jēkabpils. Rīga:Gandrs, 2002. 90.lpp.
  9. Gailīte, S. Jēkabpils. Rīga:Gandrs, 2002. 91.lpp.

Ārējās saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]