Jētelande

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Jētelandes lēnes (ar zaļo krāsu iezīmētas no dāņiem un norvēģiem iegūtās provinces).

Jētelande (zviedru: Götaland, latīņu: Gothia) ir viena no Zviedrijas vēsturiskajām zemēm, kas robežojās ar Svēlandi ziemeļos un Norvēģiju ziemeļrietumos.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Senatnē Jētelandē dzīvoja seno ģermāņu cilts goti (zviedru: götar), kas Lielās tautu staigāšanas laikā 2. gadsimtā devās pāri Baltijas jūrai un gar Vislas, Dņestras, Daugavas un Dņepras krastiem nonāca pie Melnās jūras. Tur tie sadalījās rietumgotos un austrumgotos un sagrāva Seno Romas impēriju. Gutasāgā aprakstīta gotu cilts daļas pārcelšanos no Gotlandes uz Dagdas salu, kur tie „uzcēluši pili, bet nespēdami sevi uzturēt, devušies pa Daugavu (Dyna) tālāk uz Krieviju un Grieķiju”[1].

Vikingu laikos Jētelandes dienvidu daļas teritorijā izveidojās daudzas mazas valstiņas (Kinda, Tveta, Vista, Vedbo, Tjust, Sevede, Aspeland, Handbörd, Möre, Värend, Finnveden, Njudung), kas ieguva "Mazās zemes" jeb Smolandes (Småland) nosaukumu. Zviedru ķēniņš Magnuss Eriksons pakļāva Smolandi ap 1350. gadu. Zviedrijas valdnieka oficiālais tituls bija "zviedru, gotu un vendu ķēniņš" (Sverigis, Göthes och Wendes Konung).

1645. gadā Zviedrija atņēma Dānijas-Norvēģijas karalistei Gotlandi, bet 1658. gadā pēc Otrā Ziemeļu kara Skoni, Hallandi, Blēkingi, kā arī Būhuslēni. Pakapeniski tās sāka uzskatīt par Jētelandes daļu.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]